"Jūs pārdevāt PREDPRET "Xymos">"
"Tieši tā. īstenībā - licenci. Ar uzturēšanas līgumu. Tur jau ir tas ārprāts."
"Kāds?"
"Izskatās, ka tā nestrādā, kā nākas. Mērķa meklēšana ir sagājusi sviestā. Šķiet, ka bieži vien programma savu mērķi pazaudē."
"Tas mani nepārsteidz," es sacīju, "jo mēs ncspecificējām pastiprinātājus." Pastiprinātāji ir programmas atsvari, kas uztur mērķus. Tic ir vajadzīgi tādēļ, ka satīklotie aģenti spēj mācīties, un tātad tie spēj mācīties arī, pazaudējot mērķi. Ir vajadzīgs veids, kā saglabāt sākotnējo mērķi, lai tas nepazūd. Patiesībā var diezgan viegli sākt domāt par aģentu programmām kā par bērniem. Programmas aizmirst savas mantiņas, pazaudē, palaiž tās vaļā.
Tas viss bija neprognozētā uzvedība. Tā nebija ieprogrammēta, taču radās kā programmēšanas rezultāts. Un acīmredzot aXymos" tieši tā arī bija gadījies.
"Mjā," teica Tims, "Dons domā, ja reiz tu vadīji komandu tad, kad šī programma tika uzrakstīta, tātad tieši tu ari spēsi to savest kārtībā. Turklāt tava sieva ieņem augstu amatu "Xymos"vadībā, tātad, ja tu piebiedrosies komandai, viņu priekšniekiem būs mierīgāks prāts."
Es nebiju pārliecināts, ka tā tiešām varētu būt, tomēr neko neteicu.
"īsi sakot, tāda ir situācija," turpināja Tims. "Es tev zvanu, lai pajautātu, vai Dons var tev piezvanīt. Jo viņš negribētu tikt atraidīts."
Sajutu spējas dusmas. Viņš negribētu tikt atraidīts. "Tim," cs teicu, "cs nevaru atkal tur strādāt."
"Ai, tu nemaz šeit nestrādāsi. Tu strādāsi aXymos" rūpnīcā."
"Jā? Kā tad tā?"
"Dons pieņems tevi darbā kā ārštata konsultantu. Kaut kā tamlīdzīgi."
"Ahā," novilku, cik neuzticīgi vien spēdams. Šis priekšlikums šķita caurcaurēm neveiksmīga ideja. Pēdējais, ko es vēlējos darīt, bija atkal strādāt tam kuņasdēlam Donam. Un atgriezties darbā tai pašā uzņēmumā, no kura tu esi izsviests - jebkāda iemesla dēļ, lai kā tas būtu nokārtots -, vienmēr ir slikta ideja. Tas zināms visiem.
Bet, no otras puses, ja cs piekristu strādāt par konsultantu, tad atkristu manas "glabāšanas laika" problēmas. Un tā es tiktu ārā no mājas. Tas daudz ko atrisinātu. Pēc kāda brīža es sacīju. "Paklau, Tim, man jāpadomā."
"Tu gribi man piezvanīt vēlāk?"
"Jā. Labi."
"Kad tu zvanīsi?" viņš teica.
Viņa balsī bija skaidri jaušams saspringums. Es teicu: "Tas tev ir steidzami, ja?"
"Nu, jā, savā ziņā. Es jau teicu - tas līgums ir tīrais ārprāts. Pieci programmētāji no tavas toreizējās komandas praktiski dzīvo tajā "Xymos" rūpnīcā. Un netiek nekādā galā. Ja tu mums nepalīdzēsi, tad mums jāmeklē kaut kur pavisam citur."
"Labi, piezvanīšu tev rīt," es sacīju.
"Rīt no rīta?" viņš deva mājienu.
"Labi," es teicu. "Jā, rīt no rīta."
Tima zvana dēļ man tagad vajadzētu justies labāk, taču tā nebija. Aizvedu mazulīti uz parku un kādu brīdi šūpoju. Viņa spēja šūpoties divdesmit-trisdesmit minūšu bez pārtraukuma un vienmēr sāka raudāt, kad ņēmu viņu ārā. Vēlāk cs sēdēju uz smilšu kastes betona apmales, kamēr viņa rāpoja apkārt un slējās kājās, turēdamās pie betona bruņurupučiem un citām rotaļlietām. Viens no vecākajiem ķipariem viņu apgāza, taču viņa neraudāja, tikai atkal piecēlās kājās. Izskatījās, ka viņai patīk dzīvoties starp vecākiem bērniem.
Skatījos uz viņu un domāju par to, ka jāatsāk strādāt.
"Tu, protams, teici jā," man sacīja Elena. Mēs bijām virtuvē. Viņa bija tikko atbraukusi, melnais čemodāns neizkravāts stāvēja stūrī. Elena izskatījās gluži tāda pati kā agrāk - joprojām tieva kā maiksts, sparīga, gaišmataina, hiperaktīva. Izskatās, ka mana māsa nekad nekļūs vecāka. Viņa dzēra tēju, kas bija pagatavota ar tējas maisiņiem, ko viņa bija atvedusi līdzi. Speciāla organiskā pusfermentētā tēja no speciāla Sanfrancisko veikala. Arī tur nekas nebija mainījies - Elena allaž bija pārmēru izvēlīga ēdiena ziņā, pat bērnībā. Pieaugusi viņa braukāja apkārt ar savām tējām, savām salātu mērcēm, saviem vitamīniem, glīti iesaiņotiem pauspapīra maisiņos.
"Nē," es atbildēju. "Es neteicu jā. Es teicu, ka padomāšu par to."
"Padomāsi? Vai tu joko, Džek? Džek, tev vajag atgriezties darbā. Tu pats to zini." Viņa vērtējoši skatījās uz mani. "Tu esi nomākts."
"Neesmu vis."
"Tev vajadzētu padzert manas tējiņas," viņa teica. "Tā kafija nenāk par labu taviem nerviem."
"Tējā ir vairāk kofeīna nekā kafijā."
"Džek! Tev vajag atgriezties darbā."
"Es zinu, Elen."
"Un, ja tas ir konsultanta darbs… Vai tas nebūtu ideāli? Atrisinātu visas tavas problēmas?"
"Nezinu," es sacīju.
"Patiešām? Ko tu nezini?"
"Es nezinu, vai man ir pastāstīts viss," cs sacīju. "Nu, ja "Xymos" ir radušās problēmas, kā tas nāk, ka Džūlija man neko nav teikusi?"
Elena papurināja galvu. "Man šķiet, Džūlija pēdējā laikā tev necik daudz nestāsta." Viņa skatījās uz mani. "Tad kāpēc tu nepiekriti uz līdzenas vietas?"
"Man vispirms šis tas jānoskaidro."
"Kas tev ir jānoskaidro, Džek?" Viņas tonis liecināja par neticību. Elena izturējās tā, it kā man būtu kāda psiholoģiska problēma, ko vajadzētu atrisināt. Māsa sāka mani izrīkot, un mēs kopā bijām pavadījuši tikai pāris minūšu. Mana vecākā māsa atkal izturējās pret mani, it kā es būtu puišelis. Piecēlos kājās. "Paklau, Elen," es teicu. "Visu mūžu esmu strādājis šajā biznesā un zinu, kā tas notiek. Ir divi iespējamie iemesli, kāpēc Dons grib mani atgūt. Pirmais - firma ir sprukās, un viņi domā, ka es varu palīdzēt."
"Tieši tā viņi apgalvo."
"Jā. Tieši tā viņi apgalvo. Taču ir arī otra iespēja - viņi visu ir saputrojuši tā, ka tur vairs nekas nav glābjams - un viņi to zina."
"Tad viņiem ir vajadzīgs kāds vainīgais?"
"Jā. Viņiem ir vajadzīgs peramais zēns."
Viņa sarauca pieri. Redzēju, ka viņa vilcinās. "Vai tu tiešām tā domā?"
"Es nezinu, tur jau tā lieta," cs sacīju. "Bet man tas ir jānoskaidro."
"Un tu to izdarīsi…"
"Piezvanot dažiem cilvēkiem. Varbūt ierodoties rūpnīcā pārsteiguma vizītē, rit no rīta."
"Labi. Izklausās saprātīgi."
"Priecājos, ka tu esi piekritusi." Manā balsī negribot iezagās aizkaitinājums.
"Džek," viņa sacīja. Viņa piecēlās kājās un mani apkampa. "Es vienkārši uztraucos par tevi, tas arī viss."
"Paldies," es sacīju. "Taču tu man nepalīdzi."
"Labi. Tad kā es varu tev palīdzēt?"
"Pieskati bērnus, kamēr es runāju pa telefonu!"
Nolēmu vispirms piezvanīt Rikijam Morzem, puisim, ko biju sastapis liclveikalā, pērkot "Huggies". Ar Rikiju mani saistīja ilgas attiecības, turklāt viņš strādāja aXymos" un pic- tiekami nevērīgi izturējās pret informāciju, tā ka varēs man pateikt, kas īsti tur notiek. Vienīgā nelaime bija tāda, ka Rikijs uzturējās Ielejā, un viņš jau bija man teicis, ka galvenā norises vieta šobrīd ir rūpnīca. Tomēr ar viņu varēja sākt.
Es piezvanīju viņam uz darbu, taču sekretāre atbildēja: "Diemžēl birojā mistera Morzes nav."
"Kad viņš varētu atgriezties?"
"Nudien nevaru pateikt. Vai nevēlaties atstāt ziņu?"
Es atstāju ziņu Rikija balss pastā. Tad piezvanīju viņam uz mājām.
Atsaucās viņa sieva. Mērija rakstīja disertāciju par Francijas vēsturi; cs iztēlojos, kā viņa lasa, šūpodama bērnu, turēdama klēpī atvērto grāmatu. Es teicu: "Kā tev klājas, Mērij?"
"Labi, Džek."
"Kā klājas mazulītei? Rikijs man teica, ka viņai nemēdz būt izsitumi no autiņiem. Mani moka skaudība." Es centos runāt nevērīgi, it kā būtu piezvanījis tāpat vien patērzēt.