Mērija iesmējās. "Viņa ir laba meitene, un mums nav ko- liku, paldies Dievam. Taču izsitumus Rikijs vienkārši nav redzējis," viņa teica. "Mums tādi ir bijuši."
"Patiesībā es meklēju Rikiju," es sacīju. "Vai viņš ir mājās?"
"Nē, Džek. Viņa nav jau nedēļu. Viņš ir tajā Nevadas rūpnīcā."
"Ā, pareizi." Tagad es atcerējos, ka toreiz, sastopoties licl- veikalā, Rikijs bija to pieminējis.
"Vai tu esi bijis tajā rūpnīcā?" Mērija vaicāja. Man šķita, ka viņas balsī esmu pamanījis nemieru.
"Nē, neesmu, bet…"
"Džūlija tur bieži uzturas, ja? Ko viņa stāsta?"
"Nu, neko daudz. Es saprotu, ka viņiem tur ir jauna tehnoloģija, briesmīgi slepena. Kāpēc tu jautā?"
Viņa vilcinājās. "Varbūt tās ir manas iedomas…"
"Kas?"
"Nu, dažreiz, kad Rikijs zvana, viņš izklausās tāds dīvains."
"Kā tā?"
"Es saprotu, viņš ir izklaidīgs un smagi strādā, bet viņš mēdz sarunāt šo to dīvainu. Ne vienmēr viņš runā saprātīgi. Un viņš šķiet izvairīgs. It kā, cs nezinu, viņš kaut ko slēptu."
"Kaut ko slēptu…"
Viņa īsi iesmējās, sevi nosodīdama. "Es pat iedomājos, vai viņam nav kāda dēka. Zini, tur ir tā Meja Gana, un Rikijam viņa vienmēr ir patikusi. Viņa ir ļoti glīta."
Meja Gana "Media Troni cs" strādāja manā nodaļā. "Es nebiju dzirdējis, ka viņa ir tajā rūpnīcā."
"Jā. Man šķiet, tur šobrīd ir daudzi 110 tiem, ar kuriem kopā tu strādāji."
"Mjā," es sacīju. "Nedomāju, ka Rikijam ir dēka, Mērij. Tas vienkārši neizskatās pēc viņa. Un tas neizskatās pēc Mcjas."
"Klusie ūdeņi ir tie bīstamākie," viņa teica, acīm redzot, domādama par Meju. "Un es vēl aizvien baroju ar krūti, tāpēc vēl neesmu zaudējusi svaru, 11u, manas ciskas ir lielas kā vērša sāni."
"Nedomāju, ka…"
"Ejot tās berzējas. Plakšķ."
"Mērij, es esmu pārliecināts…"
"Vai ar Džūliju viss ir kārtībā, Džek? Viņa neizturas dīvaini?"
"Ne dīvaināk kā parasti," es atteicu, mēģinādams pajokot. Tā sacīdams, es jutos nelāgi. Vairākas dienas biju vēlējies, lai kāds man kaut ko pastāstītu par Džūliju, taču tagad, kad varēju parunāt ar Mēriju, man negribējās viņai neko stāstīt. Grasījos turēt muti. Es teicu: "Džūlija smagi strādā, un palaikam viņa ir mazliet jocīga."
"Vai viņa nav pieminējusi melnu mākoni?"
"Uff… nē."
"Jauno pasauli? Par piedalīšanos jaunas pasaules kārtības dzimšanā?"
Tas izklausījās pēc sazvērnieku runām. Tā izsakās tic, kurus interesē trīspušu komisija un kuri domā, ka pasaulē valda Rokfclleri. "Nē, nekā tamlīdzīga."
"Viņa nav runājusi par melnu apmetni?"
Es strauji aprāvos. Kļuvu ļoti uzmanīgs. "Ko?"
"Vienvakar Rikijs kaut ko runāja par melnu apmetni, it kā viņu klātu melns apmetnis. Bija vēls, viņš bija noguris un pļāpāja nedomādams."
"Ko viņš teica par to melno apmetni?"
"Neko. Tik vien." Viņa apklusa. "Tu nedomā, ka viņi tur varbūt lieto narkotikas?"
"Nezinu," es atbildēju.
"Saproti, tā spriedze, strādāšana caurām diennaktīm, nedabūjot izgulēties. Es baidos par narkotikām."
"Zini, es piezvanīšu Rikijam," es sacīju.
Mērija nodiktēja man viņa mobilā tālruņa numuru un es to pierakstīju. Jau grasījos zvanīt, kad noblīkšķēja durvis un cs dzirdēju Ērika balsi: "Hei, mammu! Kas ir tas tips, kas sēdēja mašīnā tev blakus?" Piecēlos un pa logu paskatījos uz piebraucamo ccļu. Tur stāvēja Džūlijas "BMW" kabriolets, jumts bija nolaists. Es ieskatījos pulkstenī. Bija tikai 16:30.
Es izgāju hallē un ieraudzīju, ka Džūlija apkampj Ēriku. Viņa teica: "Droši vien vējstiklā atspīdēja saule. Mašīnā vairāk neviena nav."
"Bija gan! Es redzēju."
"Ak tā?" Viņa atvēra ārdurvis. "Ej, paskaties vēlreiz!" Ēriks izgāja mauriņā. Džūlija man uzsmaidīja. "Viņš domā, ka mašīnā kāds ir."
Ēriks, plecus raustīdams, ienāca atpakaļ. "Nu, labi. Pārskatījos."
"Tieši tā, dārgumiņ." Džūlija panāca uz manu pusi. "Vai Elena ir Šeit?"
"Tikko atbrauca."
"Vareni. Ieiešu dušā un tad mēs parunāsimies. Atvērsim kādu vīna pudeli. Kas tev padomā vakariņām?"
"Esmu sagatavojis steikus."
"Vareni. Vienkārši vareni."
Un, līksmi pamājusi ar roku, viņa aizsoļoja pa gaiteni.
Vakars bija silts, un mēs uzklājām galdu pagalmā. Es uzklāju sarkani rūtotu galdautu, aplicis savu šefpavāra priekšautu ar uzrakstu ŠEFA VĀRDS IR LIKUMS, uz bārbekjū grilēju steikus, un mums bija kaut kas līdzīgs klasiskām amerikāņu ģimenes vakariņām.
Džūlija bija apburoša un pļāpīga, viņa koncentrēja uzmanību uz manu māsu, runādama par bērniem, par skolu, par pārmaiņām, kuras vēlējās ieviest mājā. "To logu ņemsim ārā," viņa teica, pamādama uz virtuves pusi, "un ieliksim franču durvis, kas vērsies uz pagalmu. Būs vienkārši vareni." Mani pārsteidza Džūlijas tēlojums. Pat bērni platām acīm vēroja viņu. Džūlija pieminēja, kā viņa lepojoties ar Nikolas lielo lomu gaidāmajā skolas izrādē. Nikola iebilda: "Mammu, man ir slikta loma."
"Ak, nebūt ne, dārgumiņ," teica Džūlija.
"Jā gan. Man ir tikai divi teikumi."
"Bet, dārgumiņ, cs nešaubos, ka tu…"
Iesaistījās Ēriks: ""Skatieties, tur nāk Džons." "Tas izklausās ļoti nopietni"."
"Aizveries, zebiekstes sūds!"
"Viņa to skaita vannasistabā vienā laidā," paziņoja Ēriks. "Jau kādas miljons - triljons reizes."
"Kas ir Džons?" jautāja Džūlija.
"Tas ir mans teksts."
"Ā. Nu, vienalga, es nešaubos, ka tu nospēlēsi brīnišķīgi. Un mūsu mazajam Ērikam ir tādi panākumi futbolā, vai ne, mīlulīt?"
"Nākamnedēļ beidzas," saīgdams teica Ēriks. Šoruden Džūlija nebija ieradusies ne uz vienu viņa spēli.
"Tas viņam ļoti nāk par labu," Džūlija teica Elenai. "Komandu sports izkopj sadarbības spējas. Jo sevišķi noderīgi zēniem - palīdz tikt galā ar to sāncensību."
Elena neko neteica, tikai māja ar galvu un klausījās.
Džūlija šovakar bija gribējusi barot mazulīti un nolikusi augsto krēsliņu līdzās savējam. Taču Amanda bija pieradusi, ka ikkatrā ēdienreizē tiek tēlota lidmašīna. Viņa gaidīja, kad kāds tuvinās karoti viņas mutei, sacīdams: "R-r-r-r-v-r-r-r… lidmašīna brauc… atveriet durvis!" Tā kā Džūlija to nedarīja, Amanda bija cieši sakniebusi lūpas. Arī tas ietilpa spēlē.
"Ā, nu, labi. Izskatās, ka viņa nav izsalkusi," Džūlija teica, paraustīdama plecus. "Vai viņa tikko dabūja pudelīti, Džek?"
"Nē," cs atbildēju. "Viņa dabū tikai pēc vakariņām."
"Nu, to cs zinu. Es domāju - pirms tam."
"Nē," es atbildēju. "Pirms tam - nē." Pamāju uz Amandu. "Vai drīkstu pamēģināt?"
"Protams." Džūlija pasniedza man karotīti, es apsēdos blakus Amandai un sāku tēlot lidmašīnu: "R-r-r-r-v-r-r-r…" Amanda uzreiz plati pasmaidīja un atvēra muti.
"Džeks pasakaini tiek galā ar bērniem, vienkārši pasakaini," Džūlija teica Elenai.
"Es domāju - ir labi, ka vīrietis zina, kāda ir dzīve mājās," sacīja Elena.
"O, tā ir. Tā tiešām ir. Viņš man ir daudz palīdzējis." Viņa paplikšķināja man pa ceļgalu. "Tu tiešām man esi daudz palīdzējis, Džek."
Man bija skaidrs, ka Džūlija ir pārāk mundra, pārāk jautra. Viņa bija uzskrūvējusies, runāja ātri un acīm redzami centās radīt Elenai iespaidu, ka ģimenē galvenā ir viņa. Es redzēju, ka Elena nav tam noticējusi. Taču Džūlija pārāk steidzās, viņa to neievēroja. Es sāku prātot, vai viņa nelieto narkotikas. Varbūt tieši tāds ir viņas savādās uzvedības iemesls? Varbūt viņa dzer amfetamīnus?