"Un darbā," Džūlija turpināja, "patlaban iet pavisam neticami. aXymos3> radīs visīstāko revolūciju - tādu revolūciju, kādu visi ir gaidījuši vairāk nekā desmit gadu. Un beidzot tā notiek."
"Piemēram, melnais apmetnis?" es teicu, tēmēdams uz dullo.
Džūlija samirkšķināja acis. "Kas?" viņa papurināja galvu. "Par ko tu runā, dārgum?"
"Par melnu apmetni. Vai tad tu pirms dažām dienām nepieminēji melnu apmetni?"
"Nē…" Viņa pakratīja galvu. "Nezinu, par ko tu runā." Viņa atkal pievērsās Elenai. "īsi sakot, visas šīs molekulārās tehnoloģijas tirgū nonāca daudz lēnāk, nekā mēs bijām gaidījuši. Un beidzot tās patiešām ir klāt."
"Izskatās, ka tu nudien esi sajūsmā," sacīja Elena.
"Man tev jāsaka - tas ir aizraujoši, Elen." Viņa pieklusināja balsi. "Un labākais ir tas, ka mums tas droši vien ienesīs kārtīgu žūksni."
"Tas būtu jauki," teica Elena. "Bet tev laikam nākas strādāt ilgas stundas…"
"Nemaz nc tik ļoti," attrauca Džūlija. "Ja tā visu apsver, nav bijis tik slikti. Laikam tikai pagājušajā nedēļā."
Redzēju, kā Nikolai ieplešas acis. Ēriks ēzdams skatījās mātē. Tomēr bērni neko neteica. Es tāpat.
"Tas vienkārši ir pārejas periods," Džūlija turpināja. "Visiem uzņēmumiem ir šādi pārejas periodi."
"Protams," Elena sacīja.
Saule rietēja. Gaiss kļuva dzestrāks. Bērni aizgāja. Es piecēlos un sāku nokopt galdu. Elena man palīdzēja. Džūlija turpināja runāt, tad sacīja: "Es mīļuprāt paliktu, bet man ir šis tas iesākts, un man uz brītiņu jāatgriežas birojā."
Ja arī Elena bija pārsteigta, to izdzirdot, viņa neko neizrādīja. Viņa noteica tikai: "Ilgas stundas."
"Tikai pārejas periodā." Viņa pagriezās pret mani. "Paldies, ka paliec cietoksnī, dārgum." Pie durvīm viņa pagriezās un pameta man gaisa skūpstu. "Mīlu, Džek."
Un aizgāja.
Elena, pieri saraukusi, noskatījās. "Mazliet negaidīti, ko tu saki?"
Paraustīju plecus.
"Vai viņa neatvadīsies no bērniem?"
"Droši vien nē."
"Viņa tā vienkārši ņems un izskries pa durvīm?"
"Jā."
Elena pašūpoja galvu. "Džek," viņa teica, "cs nezinu, vai viņai ir vai nav kāda dēka, bet… ko viņa lieto?"
"Neko, cik man zināms."
"Viņa kaut ko lieto. Es par to nešaubos. Vai tu neteiktu, ka viņa ir zaudējusi svaru?"
"Jā. Mazliet."
"Un ļoti maz guļ. Un ir manāmi rosīga…" Elena nogrozīja galvu. "Liela daļa augsta līmeņa darbinieku ir narkomāni."
"Nezinu," es sacīju.
Viņa tikai palūkojās manī.
Es atgriezos savā kabinetā, lai piezvanītu Rikijam, un pa logu redzēju, kā Džūlija atpakaļgaitā ripina pa piebraucamo ceļu. Piegāju pie loga, lai viņai pamātu, taču viņa skatījās pār plecu uz ceļu. Vakara gaismā redzēju koku zaru mestos zeltītos atspulgus uz vējstikla. Viņa jau gandrīz bija izbraukusi uz ielas, kad man likās - es redzu pasažiera sēdeklī viņai blakus kādu sēžam. Šis kāds izskatījās pēc vīrieša.
Mašīnai braucot, viņa vaibsti cauri vējstiklam nebija izšķirami. Kad Džūlija izbrauca uz ielas, viņas augums aizsedza man skatu uz pasažieri. Taču izskatījās, ka Džūlija dzīvi ar viņu sarunājas. Tad viņa, pārslēgusi pārnesumu, atlaidās sēdeklī un mirkli es varēju visu redzēt. Vīrietis bija apgaismots no aizmugures, viņa seja bija ēnā, un šķita, ka viņš tobrīd runā ar Džūliju, jo es joprojām nespēju izšķirt viņa sejas vaibstus, taču pēc tā, kā viņš bija uzmetis kūkumu, nospriedu, ka viņš ir jauns, gadi divdesmit, tomēr pilnīgi drošs es nebiju. Tas bija tikai mirklis. Tad "BMV/"palielināja ātrumu un aizbrauca pa ielu.
Ellē ratā, es nodomāju. Izmetos ārā un skrēju pa piebraucamo ceļu. Nonācu ielas malā tieši tai brīdī, kad Džūlija apstājās pie stopzīmes kvartāla beigās - dega viņas mašīnas bremžu lukturi. Viņa bija kādu piecdesmit jardu attālumā, ielas lampas meta pār viņu zemu, ieslīpu dzeltenu gaismu. Izskatījās, ka mašīnā viņa ir viena, taču es lāgā nevarēju saskatīt. Mirkli jutos atvieglots un dumjš. Te nu es biju, stāvēju uz ielas bez saprātīga iemesla. Mans prāts mani muļķoja. Mašīnā neviena nebija.
Tad, kad Džūlija nogriezās pa labi, vīrietis atkal uzradās, it kā viņš pirmīt būtu noliecies, lai kaut ko paņemtu 110 cimdu nodalījuma. Un tad mašīna nozuda. Un acumirklī visas manas bēdas bija atpakaļ, tās pārņēma mani kā asas sāpes un izplatījās pa krūtīm un visu manu augumu. Man trūka elpas, es jutos kā apreibis.
Mašīnā tiešām kāds sēdēja.
Vilkos atpakaļ pa piebraucamo ceļu, emocijām bangojot, nezinādams, ko nu lai iesāk.
* * *
"Tu nezini, ko lai iesāk?" noprasīja Elena. Mēs pie izlietnes noņēmāmics ar katliem un pannām - ar to, kas negāja iekšā trauku mašīnā. Elena slaucīja, es berzu. "Paņem telefonu un piezvani viņai."
"Viņa ir mašīnā."
"Viņai mašīnā ir telefons. Piezvani viņai!"
"Ahā," es sacīju. "Un ko es teikšu? Klau, Džūlij, kas ir tas vīrietis, kas sēž mašīnā tev blakus?" Es pakratīju galvu. "Tā būs sūra saruna."
"Tā varētu būt."
"Tur būs šķiršanās, nav divu domu."
Viņa skatījās uz mani. "Tu laikam negribi šķirties, ja?"
"Velns parāvis, nē! Es gribu saturēt ģimeni kopā."
"Tas var izrādīties neiespējami, Džek. Iespējams, ka tu nebūsi tas, kas lems."
"Tas viss ir pilnīgas muļķības," es sacīju. "Nu, tas vīrietis mašīnā - viņš izskatījās pēc puišeļa, pavisam jauns."
"Un tad?"
"Tas nav Džūlijas stilā."
"Ja?" Elena sarauca uzacis. "Viņam droši vien bija pāri divdesmit vai ap trīsdesmit. Un galu galā vai tu tik labi pazīsti Džūlijas stilu?"
"Ei, es esmu nodzīvojis kopā ar viņu trīspadsmit gadu."
Viņa ar troksni nolika vienu no katliem. "Džek! Es saprotu, ka to visu varbūt ir grūti pieņemt."
"Tā gan, tā gan." Gara acīm atkal un atkal redzēju, kā mašīna atpakaļgaitā izripo uz piebraucamā ceļa. Man šķita, ka ar otru mašīnā sēdētāju saistās kaut kas savāds, viņa izskats kaut kādā ziņā bija dīvains. Es prātā pūlējos saskatīt viņa seju, taču man tas neizdevās. Vaibstus izpludināja vējstikls, mainīgā gaisma, viņai braucot atpakaļgaitā… Nespēju izšķirt nc acis, ne vaigu kaulus, ne muti. Man atmiņā šī seja bija tumša un nenoteikta. Mēģināju to viņai paskaidrot.
"Nav nekāds brīnums."
"Nav?"
"Nav. To sauc par noliegšanu. Paklau, Džek, ir skaidrs, ka pierādījums ir tepat, tev acu priekšā. Tu to redzēji, Džek. Vai tev nešķiet, ka būtu laiks tam noticēt?"
Es zināju, ka viņai ir taisnība. "Jā," es sacīju. "Ir laiks."
Zvanīja tālrunis. Man rokas bija līdz elkoņiem ziepju putās. Palūdzu Elenu atbildēt, taču kāds no bērniem jau bija paņēmis klausuli. Es beidzu berzt bārbckjū grilu, pasniedzu Elenai, lai viņa to noslauka.
"Džek," Elena sacīja, "sāc redzēt lietas tādas, kādas tās patiesībā ir, nevis tā, kā tev gribētos."
"Tev taisnība," cs teicu. "Es viņai piezvanīšu."
Šai brīdī virtuvē ienāca Nikola, viņa bija bāla.
"Tēt? Policija. Viņi grib runāt ar tevi."
5. diena
21:10
Džūlijas kabriolets bija noskrējis no ceļa apmēram piecas jūdzes no mājām. Tas bija nokritis piecdesmit pēdu dziļā, stāvā gravā, ievelkot dziļu sliedi starp salviju puduriem un kadiķu krūmiem. Pēc tam tas laikam bija vēlies, jo šobrīd tas gulēja slīpi, ar riteņiem uz priekšu. Es redzēju tikai mašīnas apakšu. Saule bija norietējusi un gravā bija tumšs. Trīs ātrās palīdzības mašīnas stāvēja uz ceļa ar ieslēgtām sarkanām bākugunīm, un glābēju brigādes jau rāpās lejup gar nostieptajām virvēm. Man acu priekšā tika uzstādīti pārnēsājamie prožektori, un vraku appludināja asa, zila gaisma. Dzirdēju visapkārt sprakšķam rācijas.