"Nav ko skatīties," viņš man teica. "Visi ir slimnīcā."
Es sacīju, ka tā ir manas sievas mašīna.
"Nav braucama," viņš paziņoja. Viņš paprasīja manus apdrošināšanas dokumentus. Izņēmu tos no kabatas portfeļa un pasniedzu viņam. Viņš sacīja: "Dzirdēju, ka ar jūsu sievu viss ir kārtībā."
"Pagaidām."
"Jums paveicies." Viņš pacēla īkšķi, norādīdams uz ceļa otru pusi. "Vai tie ir kopā ar jums?"
Tur bija apstājies balts busiņš. Sienas bija tīras, bez uzrakstiem vai logotipiem. Taču uz priekšējām durvīm cs ieraudzīju melniem burtiem uzrakstītu numuru. Un zem tā bija rakstīts aSSVT VIENĪBA"
"Nē, tie nav kopā ar mani," cs sacīju.
"Jau stundu stāv," viņš teica. "Ārā nekāpj."
Es nespēju saskatīt nevienu no busiņā sēdošajiem: priekšējie logi bija tumši. Sāku iet pa ielu uz viņu pusi. Izdzirdēju apslāpētu rācijas sprakšķi. Kad biju apmēram desmit pēdu attālumā, iedegās gaismas, iedarbojās motors un busiņš, padrāzies man garām, aiztraucās pa maģistrāli.
Kad tas brauca man garām, cs paspēju ieraudzīt vadītāju. Tas bija ģērbies mirdzošā tērpā no savāda materiāla, tāda kā sudrabota plastikāta, un galvā viņam bija cieša kapuce no tā paša materiāla. Man šķita, ka viņam kaklā pamanīju jocīgu, sudrabotu aparātu. Tas izskatījās pēc gāzmaskas, tikai sudrabotas. Tomēr pārliecināts es nebiju.
Busiņam aizbraucot, pamanīju, ka uz aizmugures bufera ir divas zaļas uzlīmes, divi lieli X. Tas bija "Xymosv logotips. Taču mans skatiens aizķērās aiz numurzīmes. Ncvadas numurs.
Šis busiņš bija ieradies no rūpnīcu kompleksa, atbrāzics no tuksneša.
Es saraucu pieri. Pienācis laiks apmeklēt šo rūpnīcu, es nodomāju.
Izvilku mobilo tālruni un piezvanīju Timām Bergmanam. Teicu viņam, ka esmu apsvēris viņa piedāvājumu un tomēr esmu ar mieru strādāt par konsultantu.
"Vareni," Tims sacīja. "Dons ļoti priecāsies."
"Vareni," es teicu. "Kad varu sākt?"
TUKSNESIS
6. DIENA
7:12
Helikoptera vibrāciju iemidzināts, laikam uz pāris minūtēm biju iesnaudies. Pamodos un nožāvājos, dzirdēdams austiņās balsis. Runātāji bija vīrieši:
"Nu, kas īsti ir par problēmu?" Ņurdīga balss.
"Rādās, ka rūpnīca palaidusi apkārtējā vidē kaut kādu piesārņojumu. Esot bijis nelaimes gadījums. Tuksnesī atrasti vairāki beigti dzīvnieki. Netālu no rūpnīcas." Prātīga, savaldīga balss.
"Kas tos atrada?" Ņurdētājs.
"Pāris okšķerīgu vides aizstāvju. Ignorēja aizlieguma zīmes, ložņāja ap rūpnīcu. Viņi ir sūdzējušies firmai un pieprasa rūpnīcas inspekciju."
"Ko mēs nevaram atļauties."
"Nē, nē."
"Kā mēs rīkojamies?" jautāja bikla balstiņa.
"Es apgalvoju, ka mēs samazinām izlauzušos piesārņojumu līdz minimumam, un uzrādu datus, kas liecina, ka nelabvēlīgas sekas nav iespējamas." Savaldīgā balss.
"Velns un elle, es nu gan tā nespēlētu," sacīja ņurdīgā balss. "Labāk būtu kategoriski nolieguši. Nekāda piesārņojuma nav. Nu, kādi ir pierādījumi, ka vispār kaut kas ir noticis?"
"Mjā, beigtie dzīvnieki. Koijots, pāris tuksneša žurku. Varbūt pārītis putnu."
"Velns un elle, dzīvnieki dabā visu laiku mirst. Nu, atceraties to lietu par sagrieztajām govīm? Visi domāja, ka govis uzšķērž citplanētieši no NLO. Galu galā izrādījās, ka govis mirst dabisku iemeslu dēļ un tās uzplēš līķos uzkrājusies puvuma gāze. Atceraties?"
"Neskaidri."
Biklā balss: "Es nedomāju, ka mēs varam tā vienkārši no- liegt…"
"Nav ko jātics, skaidrs, jānoliedz."
"Vai tur nav nekādu fotogrāfiju? Man likās, tic vides aizstāvji kaut ko safotografeja."
"Nu, un tad? Kas tajās bildēs būs redzams, sprādzis koijots? Neviens nesāks celt traci par sprāgušu koijotu. Ticiet man. Pilot? Pilot, kur, ellē, mēs esam?"
Es atvēru acis. Sēdēju helikoptera priekšgalā, blakus pilotam. Helikopters lidoja uz austrumiem, tieši zemās rīta saules spožumā. Apakšā bija redzams lielākoties gluds līdzenums ar zemiem kaktusu un kadiķu puduriem un reti, nīkulīgi Džo- šua koki.
Pilots lidoja gar elektrības līnijas stabiem, kas garā rindā šķērsoja tuksnesi, tērauda armija ar izplestām rokām. Stabi meta garas ēnas rīta saules gaismā.
No aizmugures sēdekļa uz priekšu paliecās drukns vīrs. Viņš bija ģērbies uzvalkā un apsējis kaklasaiti. "Pilot? Vai mēs jau esam klāt?"
"Tikko šķērsojām Nevadas robežu. Vēl desmit minūtes."
Druknais kaut ko noburkšķēja un atkal apsēdās. Dodoties ceļā, mēs tikām iepazīstināti, taču cs vairs neatcerējos, kā viņu sauca. Es pametu skatienu atpakaļ uz trim vīriešiem - visi bija uzvalkos un kaklasaitēs kas ceļoja kopā ar mani. Viņi visi bija aXymos" nolīgti PR konsultanti. Slaids, nervozs vīrietis žņaudzīja rokas. Blakus - vidēja vecuma vīrietis ar portfeli klēpī. Un druknais, vecākais un ņurdīgais, acīm redzami - galvenais.
"Kāda velna pēc viņi to ir uzcēluši Nevadā?"
"Mazāk noteikumu, vieglākas pārbaudes. Kalifornijā šobrīd atvērt jaunas rūpnīcas ir ķēpīgi. Būtu jāaizkavējas par veselu gadu tikai tāpēc, lai novērtētu ietekmi uz apkārtējo vidi. Turklāt atļaujas saņemšanas process pie mums ir daudz sarežģītāks. Tāpēc viņi izvēlējās šejieni."
Ņurdētājs paskatījās pa logu uz tuksnesi. "Kāds ānuss," viņš sacīja. "Man bijis nebijis, kas šeit notiek, nav mana problēma." Viņš pagriezās pret mani. "Ar ko jūs nodarbojaties?"
"Es esmu programmētājs."
"Jūs saista NIV?" Viņš gribēja zināt, vai es esmu parakstījis vienošanos par neizpaušanu, kura neļautu man apspriest to, ko es tikko dzirdēju.
"Jā," es atbildēju.
"Jūs braucat strādāt tajā rūpnīcā?"
"Konsultēt," es sacīju. "Jā."
"Konsultēšana - tas ir prātīgi," viņš teica, pamādams ar galvu, it kā es būtu sabiedrotais. "Nekādas atbildības. Nekādu saistību. Tikai izsaki savu viedokli un noskaties, kā viņi to ignorē."
Austiņās atskanēja sprakšķi un pilota balss. " aXymos Mo- lecular Manufacturīnjj" ir tieši priekšā," viņš teica. "Jau var redzēt."
Divdesmit jūdžu attālumā tieši priekšā es ieraudzīju pret apvārsni iezīmējamies izolētu zemu ēku puduri. Visi PR vīri paliecās uz priekšu.
"Tur?" jautāja ņurdētājs. "Tā visa ir tā rūpnīca?"
"Tā ir lielāka, nekā no šejienes izskatās," atbildēja pilots.
Kad helikopters pielidoja tuvāk, cs redzēju, ka ēkas ir savā starpā savienotas - neizteiksmīgi betona bloki, visi balti. PR vīri tā sapriecājās, ka gandrīz sāka aplaudēt. "Ei, tā ir glītiņa!"
"Izskatās pēc vienas sasodītas slimnīcas."
"Varena arhitektūra."
"Fotogrāfijā izskatīsies iespaidīgi."
"Kāpēc tā fotogrāfijā izskatīsies iespaidīgi?"
"Tāpēc, ka nav nekādu izvirzījumu," atbildēja vīrs ar portfeli. "Nekādu antenu, nekādu smaiļu, nekur nekas nerēgojas. Ļautiņi baidās no smailēm un antenām. Ir izpētīts. Bet ja kāda māja ir vienkārša un kvadrātiska kā šī te, turklāt balta - nevainojama krāsas izvēle, asociācijas ar jaunavīgumu, slimnīcu, dziedināšanu, tīrību, - ja ēka ir šāda, tad viss ir kārtībā."
"Tic vides puikas ir apjāti," gandarījumā noteica ņurdētājs. "Šeit veic medicīniskus pētījumus, skaidrs?"
"Nc gluži…"
"Kad es ķeršos tam klāt - veiks, ticiet man. Medicīniski pētījumi ir īstais veids, kā ar šito apieties."