Apmezdams loku virs ēkām, pilots nosauca to funkcijas. "Tas pirmais betona bloks ir elektrostacija. No tās ved eja uz to zemo ēku, kur ir dzīvojamās telpas. Blakus - noliktavas, laboratorijas un tamlīdzīgi. Un tad tā kvadrātiskā trisstāvīgā bez logiem - tā ir rūpnīcas galvenā ēka. Man stāstīja, ka tā esot gliemežnīca, iekšā esot cita ēka. Tālāk, pa labi, tas zemais, plakanais šķūnis - tā ir vēl viena noliktava un stāvvieta. Mašīnas ir jātur ēnā, citādi mēraparātu paneļi izliecas. Pieskaroties sava vāģa stūrei, var dabūt pirmās pakāpes apdegumus.
"Un viņiem te ir dzīvojamās telpas?" cs jautāju.
Pilots pamāja ar galvu. "Jā. Nekas cits neatliek. Tuvākais motelis ir simt sešdesmit vienas jūdzes attālumā. Netālu no Rīno."
"Tad cik daudzi īsti šeit dzīvo?" jautāja ņurdētājs.
"Vietas pietiek divpadsmit cilvēkiem," teica pilots. "Bet lielākoties šeit ir pieci līdz astoņi. Lai šo kompleksu uzturētu, daudz nevajag. Viss ir automatizēts, vismaz tā es dzirdēju."
"Ko vēl jūs esat dzirdējis?"
"Neko dižu," pilots atbildēja. "Par to visu neviens īpaši nepļāpā. Es pat nekad neesmu bijis iekšā."
"Labi," noteica ņurdētājs. "Pielūkosim, lai tā būtu arī turpmāk."
Pilots pagrieza vadspieķi. Helikopters sasvērās uz sāniem un sāka nolaisties.
Es atvēru uzpūstās pilota kabīnes plastikāta durvis un kāpu ārā. Sajūta bija, kā lienot krāsns mutē. No karstuma trieciena es noelsos.
"Tas nav nekas!" pilots pārkliedza propellera dūkoņu. "Tikpat kā ziema! Nevar būt vairāk par simtu pieciem!"
"Vareni," cs atsaucos, ieelpodams versmīgo gaisu. Pasniedzos aizmugurē pēc somas ar mantām nakšņošanai un portatīvā datora. Biju tos pabāzis zem biklā vīrieša sēdekļa.
"Man vajag pačurāt," atsprādzēdams drošības jostu, teica ņurdētājs.
"Dciv…" brīdinoši bilda vīrietis ar portfeli.
"Nemuldi, tas būs viens mirklis."
"Deiv…^Apjucis skatiens manā virzienā, tad, pieklusinot balsi: "Viņi teica, lai mēs nekāpjam ārā no helikoptera, atceries?"
"Pie vienas vietas. Vēl stundu es neizcietīšu. Galu galā kāda starpība?" Viņš pamāja uz tuksnesi, kas pletās visapkārt. "Miljoniem jūdžu attālumā nav nc suņa sūda."
"Bet, Deiv…"
"Veči, nekaitiniet mani. Es eju čurāt, sasodīts." Viņš uzslējās kājās un devās uz durvju pusi.
Turpmāko sarunu cs nedzirdēju, jo jau biju noņēmis austiņas. Ņurdētājs rāpās ārā. Es paķēru savas somas, pagriezos un devos prom, salicis zem propellera lāpstiņām. Tās meta zemē ņirbīgas ēnas. Es piegāju pie stāvlaukuma malas, kur betons pēkšņi pārvērtās zemes takā, kas līkumoja starp čol- jas kaktusiem uz stūrainās, baltās spēkstacijas ēkas pusi - tā atradās apmēram piecdesmit jardu attālumā. Mani neviens nesagaidīja - patiesībā vispār nebija redzams neviens cilvēks.
Atskatīdamies redzēju, ka ņurdētājs aizvelk bikšu rāvējslēdzēju un ielien atpakaļ helikopterā. Pilots aizvēra durvis un pacēlās gaisā, pamādams man ar roku. Es pamāju pretī, tad spruku prom no smilšu virpuļa. Helikopters apmeta loku un devās uz rietumiem. Rūkoņa noklusa.
Tuksnesis bija Iduss, ja neskaita augstsprieguma līnijas dūkšanu dažu simtu jardu attālumā. Vējš paraustīja manu kreklu, pluinīja bikšu staras. Es lēni apgriezos, prātodams, ko iesākt, un domādams par PR vīra vārdiem: Viņi teica, lai mēs nekāpjam ārā no helikoptera, atceries?
"Ei! Ei, jūs!"
Es atskatījos. Baltajā spēkstacijas ēkā bija atvērušās durvis. Kāds vīrs bija pabāzis galvu. Viņš kliedza: "Vai jūs esat Džcks Eormcns?"
"Jā," es atsaucos.
"Nu ko, ellē, jūs tur gaidāt, rakstisku ielūgumu, vai? Nāciet iekšā, Dieva dēļ."
Un viņš atkal aizcirta durvis.
Tā mani sagaidīja "Xymosv rūpnīcā. Stiepdams somas, vilkos pa taku uz durvju pusi.
Viss vienmēr ir citādi, nekā tu esi gaidījis.
Es iegāju mazā telpā ar tumšpelēkām sienām trīs pusēs. Sienas bija no kāda laminātam līdzīga gluda materiāla. Pagāja kāds brīdis, kamēr manas acis pielāgojās relatīvajai tumsai. Tad ieraudzīju, ka ceturtā siena man tieši priekšā bija viscaur no stikla, aiz tās bija mazs kambarītis un vēl viena stikla siena. Gar stikla sienām bija salokāmas tērauda strēles, kuru galos bija metāla starplikas. Kaut ko tamlīdzīgu ir pierasts redzēt bankas velvēs.
Aiz otrās stikla sienas pamanīju druknu vīru zilās biksēs un zilā darba kreklā ar "Xymos" logotipu uz kabatas. Viņš nepārprotami bija rūpnīcas inženieris. Viņš pamāja man.
"Tās ir gaisa slūžas. Durvis veras automātiski. Ejiet uz priekšu!"
Es paklausīju, un tuvākās stikla durvis šņākdamas atvērās. Iedegās sarkana lampiņa. Kambarītī ieraudzīju režģotu grīdu, griestus un pārējās sienas. Es saminstinājos.
"Izskatās kā vienā sasodītā tosteri, vai nc?" vīrietis pavīpsnādams sacīja. Viņam trūka dažu zobu. "Bet neuztraucieties, jūs tikai mazliet papluinīs. Uz priekšu!"
Iegāju stiklotajā kambarītī un noliku somu uz grīdas.
"Nē, nē. Paceliet somu!"
Es atkal to pacēlu. Stikla durvis man aiz muguras acumirklī aizvērās, tērauda strēles līgani adocījās. Starplikas nobūk- šķot noslēdza telpu. Kad slūžās mainījās gaisa spiediens, man iesāpējās ausis. Vīrietis zilā sacīja: "Varbūt aizveriet acis."
Aizvēris acis, uzreiz jutu, kā man pa seju un visu ķermeni no četrām pusēm triecas ledainas strūklas. Manas drēbes samirka. Es saodu smirdoņu, līdzīgu acctona vai nagu lakas noņēmēja dvakai. Sāku drebēt: šķidrums nudien bija auksts.
Pirmais gaisa pūtiens rēkdams nāca no augšpuses un drīz vien pieauga gandrīz līdz viesuļvētras spēkam. Es sasprindzinā- jos, lai noturētos kājās. Manas drānas plandījās un cieši piekļāvās pie auguma. Vējš kļuva spēcīgāks, daudz netrūka, un tas būtu izrāvis somu man no rokām. Tad pūsma uz bridi pierima un sākās no jauna, no grīdas puses. Tas izjauca apjausmu par telpu, taču ilga tika dažus mirkļus. Tad - š-š-š - iedarbojās vakuuma sūkņi un, spiedienam krītoties, man mazliet iesāpējās ausis, kā lidmašīnai nosēžoties. Pēc tam - klusums.
Kāda balss sacīja: "Viss. Uz priekšu!"
Es atvēru acis. Šķidrums, ar ko biju apšļākts, bija izgarojis; manas drānas bija sausas. Man priekšā atvērās durvis. Es izgāju ārā un zilā ģērbtais vīrietis uzmeta man zobgalīgu skatienu. "Kāda ir sajūta? Labi?"
"Jā, laikam."
"Nekas neniez?"
"Nē…"
"Labi. Gadās, ka cilvēkiem mēdz būt alerģija uz to šķidrumu. Taču mums tas ir jādara, lai iekšā būtu tīrs."
Es pamāju ar galvu. Acīm redzot, šī procedūra tika veikta tāpēc, lai iekšā neiekļūtu putekļi un citi sārņi. Dezinfekcijas šķidrums ļoti ātri iztvaikoja, izgaroja istabas temperatūrā, iztīrīdams mana ķermeņa un auduma poras no mikrodaļiņām. Tīrīšanas procedūru pabeidza gaisa strūklas un vakuums. Tās rezultātā no manis tika izsūktas visas brīvās daļiņas.
"Mani sauc Vinss Reinolds," sacīja vīrietis, taču roku nesniedza. "Sauciet mani par Vinsu. Un jūs esat Džeks?"
Atbildēju, ka esmu gan.
"Labs ir, Džek," viņš sacīja. "Jūs jau gaida, tāpēc sākam. Jāveic piesardzības pasākumi, jo šeit ir SML, proti, spēcīgi magnētiskie lauki, vairāk par 33 teslām, tāpēc…" Viņš paņēma kartona kasti. "Noņemiet pulksteni!"
Es ieliku pulksteni kastē.
"Un siksnu arī!"
Atsprādzēju siksnu, ieliku to kastē.
"Ir kādas rotaslietas? Rokassprādzes? Ķēdītes? Pīrsings? Dekoratīvas piespraudes vai medaļas? Aproces ar brīdinājumu mediķiem?"