Tāda tagad bija mana dzīve. Sākumā, kad es biju zaudējis darbu "MediaTronics", man bija interesanti izšķirt bērnu sāncensības izraisītos ķīviņus. Un nereti šķita, ka tas, ar ko biju noņēmies darbā, nemaz nav tik ļoti atšķirīgs.
"Mcdia Tronics" es biju vadījis programmēšanas nodaļu, ganījis bariņu jaunu, talantīgu programmētāju. Četrdesmit gadu vecumā es biju par vecu, lai pats strādātu par programmētāju: kodu rakstīšana ir jaunu cilvēku darbs. Tāpēc es vadīju komandu, un tas aizņēma visu manu darba laiku; tāpat kā lielākā daļa Silīcija ielejas programmētāju, arī mana komanda, šķiet, dzīvoja nemitīgās sadauzītu "Porsche", neuzticību, neveiksmīgu romānu, vecāku kašķu un tablešu lietošanas seku krīzē, tam visam piedevām vēl bija arī forsēts darba grafiks ar nakts maratoniem, kurus izturēt palīdzēja neskaitāmas diētiskās kolas un čipsu kastes.
Taču šis darbs bija aizraujošs, mēs atradāmies nozares pirmajās rindās. Mēs rakstījām programmas, ko paši saucām par dalītās paralēlās datu apstrādes jeb uz aģentiem bāzētām programmām. Šīs programmas modelēja bioloģiskos procesus, radot datorā virtuālus aģentus un tad liekot šiem aģentiem mijiedarboties, lai risinātu reālās pasaules problēmas. Viena no mūsu programmām, piemēram, imitēja skudru barošanos - kā skudras atrod īsāko ceļu pie barības -, lai maršrutētu plūsmu lielā telefonu tīklā. Citas programmas atdarināja termītu, bišu spieta vai medībās izgājušu lauvu bara uzvedību.
Tas bija interesanti, un es droši vien joprojām tur strādātu, ja nebūtu uzņēmies šādu tādu papildu atbildību. Beidzamajos "MediaTronics" pavadītajos mēnešos mani iecēla par drošības pārzini nolīgta konsultanta vietā - tas bija pie mums nostrādājis divus gadus, taču nebija spējis atklāt firmas pirmkoda zādzību, un tad šis kods parādījās kādā Taivānā ražotā programmā. Jāpiezīmē, ka tas bija manas nodaļas pirmkods - programmatūra dalītai datu apstrādei. Šis kods tad ari bija nozagts.
Mēs zinājām, ka tas ir mūsu kods, jo Lieldienu olas nebija aiztiktas. Programmētāji vienmēr noslēpj savos kodos Lieldienu olas, tādus knibučus, kuri nekalpo nekādam derīgam mērķim un programmā ir iebāzti tikai tāpēc, lai būtu interesantāk. Tā Taivānas firma nevienam no tiem nebija ne pirkstu pielikusi; mūsu kodu viņi tirgoja "uz svara". Un tā, nospiežot Alt-Shift-M-9, atvērās logs, kurā bija redzams kāda mūsu programmētāja kāzu datums. Klaja zādzība.
Mēs, protams, tiesājāmies, taču uzņēmuma direktors Dons Gross vēlējās būt drošs, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. Tāpēc viņš iecēla mani par drošības pārzini, un es biju tik pikts par šo zādzību, ka to ari uzņēmos. Tas nebija pilnas slodzes darbs; es joprojām vadīju mūsu nodaļu. Pirmais, ko izdarīju, kļuvis par drošības sistēmas vadītāju, - sāku pārraudzīt darba staciju izmantojumu. Tas bija visnotaļ saprotami: mūslaikos astoņdesmit procentu firmu kontrolē, ko viņu darbinieki dara pie datoriem. Tas tiek veikts vai nu ar video palīdzību, vai reģistrējot taustiņsitienus, vai meklējot elektroniskajā pastā noteiktus atslēgvārdus… īsi sakot, visas iespējamās procedūras.
Dons Gross bija ciets rieksts, bijušais jūras kājnieks, un tā arī nebija zaudējis savas armijnieka manieres. Kad es viņam pastāstīju par jauno sistēmu, viņš teica: "Bet manu terminālu tu taču nekontrolē, ko?" Protams, nē, es atbildēju. Patiesībā es kontroles programmas biju uzlicis visiem firmas datoriem, viņējo ieskaitot. Un tieši tā es pēc divām nedēļām atklāju, ka Donam ir mīlas dēka ar kādu grāmatvedības meiteni, un viņš ir atļāvis tai braukt ar firmas mašīnu. Es aizgāju pie viņa un pastāstīju, ka, spriežot pēc grāmatvedes Džcinas elektroniskā pasta, viņai ir dēka ar kādu nenoskaidrotu cilvēku un izskatās, ka viņa bauda tādas privilēģijas, uz kādām viņai nav tiesību. Teicu, ka nezinu, kas ir šis cilvēks, bet, ja viņi turpinās sazināties pa elektronisko pastu, es drīz to noskaidrošu.
Es spriedu, ka Dons sapratīs mājienu, un viņš tiešām to saprata. Taču tagad viņš tikai sūtīja inkriminējošās vēstulītes no mājām, neaptverdams, ka tās iet caur firmas serveri un nonāk manās rokās. Tā uzzināju, ka viņš "ar atlaidēm" pārdod programmatūru ārzemju izplatītājiem un saņem prāvus "konsultanta honorārus" kādā Kaimanu salu bankas kontā. Tas nepārprotami bija nelikumīgi, un es nevarēju to ignorēt. Apspriedos ar savu advokātu Geriju Mārderu, kurš ieteica man aiziet no darba.
"Aiziet?" es parjautāju.
"Jā. Protams."
"Kāpēc?"
"Kāda starpība, kāpēc. Tu esi saņēmis labāku piedāvājumu. Tev radušās problēmas ar veselību. Vai varbūt kaut kādi ģimenes apstākļi. Nepatikšanas mājās. Galvenais - tiec no turienes prom. Aizej."
"Paga, paga," es teicu. "Tu domā, ka man ir jāaiziet no darba tāpēc, ka viņš pārkāpj likumu? Vai tāds ir tavs ieteikums?"
"Nē," Gerijs atbildēja. "Mans advokāta ieteikums ir tāds: ja tu esi uzzinājis par kaut kādām nelikumībām, tavs pienākums ir par tām ziņot. Bet mans drauga ieteikums ir turēt muti ciet un aši aizvākties no turienes."
"Izskatās diezgan gļēvulīgi. Man šķiet, es paziņošu investoriem."
Gerijs nopūtās. Viņš uzlika roku man uz pleca. "Džek," viņš teica, "lai investori paši tiek galā. Tinies no turienes!"
Man nešķita, ka tas ir pareizi. Es biju dusmojies par to, ka ir nozagts mans kods. Tagad es sāku domāt, vai tas patiešām bija nozagts. Varbūt tas bija pārdots. Mēs bijām privāts uzņēmums, un es visu pastāstīju vienam no padomes locekļiem.
Izrādījās, ka arī viņš bija iesaistīto vidū. Nākamajā dienā mani padzina no darba par rupju nevērību un sliktu pienākumu pildīšanu; lai saņemtu atlaišanas pabalstu, man vajadzēja parakstīt veselu kaudzi vienošanos par noslēpuma neizpaušanu. Šos dokumentus manā vietā nokārtoja mans advokāts, nopūzdamies ik reizi, kad ieraudzīja kārtējo papīru.
Kad viss beidzās, mēs izgājām ārā, pienainajā saules gaismā. Es teicu:
"Nu, tas vismaz ir beidzies."
Viņš pagriezās un ieskatījās man acīs. "Kāpēc tu tā saki?" viņš vaicāja.
Jo, protams, nekas nebija beidzies. Kaut kādā mistiskā veidā man bija uzspiesta kauna zīme. Man bija teicama kvalifikācija, un es strādāju ļoti pieprasītā jomā. Bet, aizgājis uz darba intervijām, es ik reizi redzēju, ka tas nevienu neinteresē. Silīcija ieleja aizņem daudz vietas, tomēr tā ir maza. Visi visu zina. Pēdīgi es nonācu pie intervētāja, kuru mazliet pazinu - pie Teda Lcndova. Gadu iepriekš es biju trenējis viņa puiku pirms Mazās līgas beisbola sacīkstēm. Kad intervija bija beigusies, es viņam jautāju:
"Ko tu esi par mani dzirdējis?"
Viņš papurināja galvu. "Neko, Džek."
Es teicu: "Ted, es desmit dienu laikā esmu bijis uz desmit intervijām. Pasaki!"
"Nav nekas sakāms." "Ted"
Viņš pastumdīja savus papīrus, skatīdamies uz tiem, nevis uz mani. Viņš nopūtās. "Džeks Eormens. Kārtības traucētājs. Nesadarbojas. Kareivīgs. Karstgalvīgs. Nav komandas spēlētājs." Brīdi vilcinājies, viņš teica: "Un vēl tu, domājams, esi iesaistīts kaut kādos darījumos. Te nav rakstīts, kādos, bet kaut kādos tumšos darijumos. Savtīgos nolūkos."
uEs- savtīgos nolūkos?" es pārjautāju. Mani pārņēma dusmu uzplūds un es sāku kaut ko runāt, taču attapos, ka droši vien izskatos karstgalvīgs un kareivīgs. Tāpēc aizvēros un pateicu viņam paldies.
Kad gāju prom, viņš teica: "Džek, tevis paša labā. Lai paiet mazliet laika. Ielejā viss ātri mainās. Tev ir spēcīgs CV un izcilas prasmes. Nogaidi, kamēr…" Viņš paraustīja plecus.
"Pāris mēnešu?"
"Es teiktu - četrus. Varbūt piecus."
Es kaut kā zināju, ka viņam ir taisnība. Pēc Šīs sarunas pārstāju tik ļoti pūlēties. Sāka klīst baumas, ka "MediaTronics"