"Mēs vēlētos, lai jūs ar viņu parunātu."
"Protams. Iedodiet viņai klausuli."
"Diemžēl tieši šobrīd viņa ir aizvesta uz vēl vienu rentgenu. Vai jūs var kaut kā sazvanīt? Pa mobilo tālruni? Ļoti labi. Un vēl kas, mister Formen, mums neizdevās uzzināt, vai jūsu sievai nav bijusi līdzšinēja psihiatriska ārstēšanās…"
"Kā tā?"
"Viņa atsakās par to runāt. Es domāju - narkotikas, uzvedības traucējumi un tamlīdzīgi. Vai jūs nevarētu mums kaut kā palīdzēt šai ziņā?"
"Pamēģināšu."
"Nevēlos jūs biedēt, bet jūsu sievas uzvedība ir bijusi, nu, teiksim, mazliet iracionāla. Brīžam gandrīz murgaina."
"Pēdējā laikā viņa ir dzīvojusi lielā spriedzē," es sacīju.
"Jā, tas, protams, ir veicinājis," Dr. Reina liegi noteica. "Un viņa ir pārcietusi spēcīgas galvas traumas, kuras mums jāizmeklē rūpīgāk. Nevēlos jūs biedēt, bet, godīgi sakot, psihiatrs pēc izmeklēšanas ir secinājis, ka jūsu sieva slimo ar maniakāli depresīvo sindromu vai atrodas narkotiku atkarībā, vai varbūt gan viens, gan otrs."
"Saprotu…"
"Un, protams, šādi jautājumi vienmēr rodas, kad satiksmes negadījumā ir iesaistīta tikai viena automašīna…"
Viņa lika noprast, ka negadījums varēja būt bijis pašnāvības mēģinājums. Es nedomāju, ka tas būtu ticami. "Es neko nezinu par to, ka mana sieva varētu lietot narkotikas," es sacīju. "Bet viņas uzvedība mani uztrauc jau, hm, dažas nedēļas."
Rikijs bija pienācis klāt un nepacietīgi stāvēja man blakus. Es ar roku aizsedzu tālruni. "Par Džūliju." Viņš pamāja ar galvu un ieskatījās pulkstenī. Savilka uzacis. Man šķita ļoti dīvaini tas, ka viņš mani steidzina brīdī, kad cs sarunājos ar ārstiem par savu sievu - un viņa tiešo priekšnieci.
Ārste vēl kādu bridi runāja riņķī un apkārt, un es, cik varēdams, mēģināju atbildēt uz viņas jautājumiem, taču patiesībā nezināju neko tādu, kas viņai varētu noderēt. Viņa teica, ka palūgs, lai Džūlija man piezvana, kad būs atgriezusies, un cs teicu, ka gaidīšu viņas zvanu. Aizvēru tālruni.
Rikijs sacīja:
"Jā, labi. Piedod, ka tevi steidzinu, Džek, bet… saproti, man tev daudz kas jāparāda."
"Vai laiks ir ierobežots?" es vaicāju.
"Nezinu. Iespējams."
Es vēru muti, lai vaicātu, ko tas nozīmē, taču viņš jau bija sācis iet un soļoja naigi. Mēs izgājām no dzīvojamās zonas, izgājām pa kārtējām stikla durvīm un nonācām kārtējā gaitenī.
Ievēroju, ka šis gaitenis bija rūpīgi hermetizēts. Mēs gājām pa stikla eju, kas karājās virs grīdas. Stiklā bija mazi caurumiņi un apakšā bija neskaitāmi vakuumsūkņi. Es jau sāku pierast pie nepārtrauktās gaisa kondicionētāju šņākšanas.
Gaiteņa vidū bija kārtējās stikla durvis. Tām cauri vajadzēja iet pa vienam. Kad mēs gājām, tās pašķīrās, un mums aiz muguras aizvērās. Ejot tālāk, man atkal radās izteikta sajūta, it kā cs būtu cietumā, ietu cauri rcstotu vārtu virknei, arvien dziļāk un dziļāk kaut kurienē.
Kaut ari te viss bija pilns ar augstajām tehnoloģijām un sienas bija no spoža stikla - tas tik un tā bija cietums.
6. DIENA
8:12
Mēs iegājām lielā telpā, uz kuras durvīm bija rakstīts IERĪCES un mazākiem burtiem - MOL. NOD. /RŪP. NOD./ ENERGO. NOD. Sienas un griestus klāja jau pazīstams, gludais plastikāta materiāls. Uz grīdas kaudzēs bija sakrauti prāvi, lami- nēti konteineri. Labajā pusē es redzēju lielu nerūsējošā tērauda katlu rindu, kas iesniedzās zem grīdas līmeņa, tiem apkārt bija milzums cauruļu un vārstuļu, kas stiepās cauri griestiem. Izskatījās uz mata kā nelielā alus brūzī, un es jau grasījos apjautāties Rikijam, kas tas ir, kad viņš iesaucās: "Tad re, kur jūs esat!"
Pie sadales dēļa monitora strādāja vēl trīs manas vecās komandas darbinieki. Mums ienākot, viņi izskatījās mazliet vainīgi - kā bērneļi, kas pieķerti, snaikstāmies ap cepumu trauku. Viņu līderis, protams, bija Bobijs Lembcks. Trīsdesmit piecu gadu vecumā Bobijs kodus nevis rakstīja, bet pārraudzīja, taču, ja vēlējās, viņš joprojām spēja tos uzrakstīt. Kā jau vienmēr, viņš bija ģērbies izbalējušos džinsos un teniskreklā ar uzrakstu "Spoks bruņās", pie jostas piekāris neiztrūkstošo portatīvo disku atskaņotāju.
Včl tur bija Meja Cana, daiļa un smalka, tik ļoti citāda nekā Rozija Kastro, cik atšķirīgas vispār var būt sievietes. Meja bija Sičuaņā strādājusi par lauka bioloģi, pētot zeltainos strupdeguna pērtiķus, un tikai aptuveni divdesmit piecu gadu vecumā pievērsusies programmēšanai. Laukā pavadītā laika, tāpat sava rakstura dēļ viņa bija gandrīz nedzirdama. Meja ļoti maz runāja, kustējās teju bez skaņas un nekad nepacēla balsi - taču arī nevienā strīdā nekad nebija zaudējusi. Kā daudzi lauka biologi, viņa bija izkopusi pārdabisku spēju saplūst ar fonu, kļūt nemanāma, gandrīz nozust.
Un, visbeidzot, Čārlijs Devenpdrts - īdzīgs, saņurcīts un trīsdesmit gadu vecumā jau pārmēru resns. Viņš bija lēns un lempīgs, izskatījās, it kā viņš būtu gulējis ar visām drēbēm, un patiesībā pēc programmēšanas maratoniem tā bieži arī notika. Cārlijs bija strādājis pie Džona Holenda Čikāgā un pie Doina Pārmēra Losalamosā. Viņa specialitāte bija gēnu algoritmi, tāda programmēšana, kur, lai iegūtu maksimāli precīzas atbildes, tika imitēta dabiskā izlase. Taču kā cilvēks viņš bija kaitinošs - viņš dungoja, sprausloja, sarunājās pats ar sevi, skaļi un nevērīgi pirda. Grupa pacicta viņu tikai tāpēc, ka viņš bija ļoti talantīgs.
"Vai patiešām šim darbam ir nepieciešami trīs cilvēki?" noprasīja Rikijs, kad es biju ar visiem sarokojies.
"Jā," atbildēja Bobijs. "Ir vajadzīgi trīs cilvēki, senjor Sakni, jo šis ir sarežģīts darbs." x
"Kādēļ? Un nesauc mani par senjoru Sakni."
"Dzirdu un paklausu, mister Sakni."
"Pie lietas…"
"Nu," sacīja Bobijs, "pēc šārita ekscesa cs sāku pārbaudīt sensorus un man izskatās, ka tie ir nepareizi kalibrēti. Bet, tā kā ārā neviens neiet, tad nav zināms, vai mēs tos nepareizi nolasām, vai varbūt paši sensori ir defektīvi, vai arī uz šīm te ierīcēm ir nepareizs mērogs. Meja pazīst šos sensorus, viņa ar tiem ir strādājusi Ķīnā. Es šobrīd pārbaudu kodus. Un Cār- lijs šeit ir tāpēc, ka negrib iet prom un likt mūs mierā."
"Ncgvclz, man ir, ko darīt," sacīja Cārlijs. "Bet es rakstīju to algoritmu, kas kontrolē sensorus, un, kad viņi būs pabeiguši, vajadzēs optimizēt sensoru kodu. Es te sēžu un gaidu, kad viņi beigs muļļātics. Tad cs optimizēšu." Viņš zīmīgi paskatījās uz Bobiju. "Neviens no šamējiem nc velna nespēj nooptimizēt."
"Bobijs spēj," sacīja Meja.
"Jā, ja viņam dod sešus mēnešus laika, tad varbūt."
"Bērni, bērni," iejaucās Rikijs. "Ncplēsīsimies ciemiņa klātbūtnē."
Es sāji pasmaidīju. Patiesībā es vispār nepievērsu uzmanību tam, ko viņi runā. Es vienkārši viņus vēroju. Te bija trīs no maniem labākajiem programmētājiem - un toreiz, kad viņi strādāja pie manis, viņi bija pašpārliecināti līdz uzpūtībai. Bet tagad mani satrieca tas, cik nervozi viņi izskatījās. Viņi visi bija uzbudināti, kašķīgi, lecīgi. Un, mazliet padomājis, es apjautu, ka arī Rozija un Dcivids bija uzbudināti.
Cārlijs sāka kaut ko dungot savā tracinošajā manierē.
"Ak Dievs" iesaucās Bobijs Lcmbcks. "Vai tu nevari pateikt, lai viņš aizveras?"
"Čārlij, tu zini, ka mēs runājām par šo dungošanu," teica Rikijs.
Cārlijs dungoja vien tālāk.
"Čārlij…"
Cārlijs dziļi, teatrāli nopūtās. Viņš beidza dungot.