"Un dažādie taustekļi?"
"Būvē dažādas molekulas. Tādēļ ari šie taustekļi izskatās atšķirīgi." Vairākās vietās astoņkāja ekstremitātes stiepās cauri tērauda tunelim, kas bija nostiprināts ar smagām skrūvēm, - vakuuma kanalizācijai. Citās vietās kādu kubu klāja stepēta sudraba izolācija, un tuvumā cs redzēju tvertnes ar šķidru slāpekli: šajās sekcijās rika uzturētas ārkārtīgi zemas temperatūras.
"Tās ir mūsu kriogēnās kameras," teica Rikijs. "Mēs neejam pārāk zemu, maksimums -70 Celsija skalā. Nāc, cs tev parādīšu." Viņš veda mani pa kompleksu, iedams pa stikla gaiteņiem, kas vijās starp taustekļiem. Dažās vietās īsas kāpnes ļāva pārkāpt pāri zemākajām ekstremitātēm.
Rikijs nemitīgi čaloja par tehniskām detaļām: šļūtenes vakuuma apvalkā, metāla fazu sadalītāji, lodveida pretvārsti. Kad mēs bijām nonākuši pie izolētā kuba, viņš atvēra smagas durvis, aiz kurām atklājās mazs kambarītis, kuram līdzās atradās vēl viena telpa. Tie izskatījās līdzīgi diviem metāla skapīšiem. Visās durvīs bija stikla lodziņi. Šobrīd visur bija istabas temperatūra. "Šeit var dabūt divas atšķirīgas temperatūras," viņš teica. "No vienas var vadīt otru, ja ir tāda vēlēšanās, taču parasti tas notiek automātiski."
Rikijs atkal izveda mani ārā, pa ceļam ieskatīdamies pulkstenī. "Vai mēs kavējam kādu tikšanos?" es vaicāju.
"Ko? Nē, nē. Nekā tamlīdzīga." Divi tuvākie kubi patiesībā bija masīvas metāla telpas, kurās iestiepās resni elektrības vadi.
"Tās ir jūsu magnētu telpas?" es vaicāju.
"Tieši tā," Rikijs atbildēja. "Mums ir impulsu lauka magnēti, kas serdenī ģenerē 33 teslas. Tas ir apmēram miljons reižu vairāk nekā Zemes magnētiskajā laukā."
Nostenēdamies viņš atgrūda tērauda durvis uz tuvāko magnēttelpu. Es ieraudzīju prāvu, virtulim līdzīgu objektu, aptuveni sešu pēdu diametrā, kura centrā bija kādu collu plats caurums. Virtuli viscaur ietina caurules un plastikāta izolācija. Smagas tērauda skrūves, kas sniedzās no augšas līdz apakšai, noturēja apvalku vietā.
"Tādam mazulim vajag pamatīgu dzesēšanu, cs tev teikšu. Un daudz enerģijas: piecpadsmit kilovoltu. Kondcnsato- riem vajag veselu minūti, lai uzlādētos. Un, protams, mēs varam to darbināt tikai impulsu režīmā. Ja to ieslēgtu pastāvīgi, tas uzsprāgtu - paša radītais lauks to saraustītu gabalos." Viņš norādīja uz magnēta pamatni, kur ceļgalu augstumā bija apaļa poga. "Tas ir avārijas drošinātājs," viņš teica. "Katram gadījumam. Ja rokas ir aizņemtas, var nospiest ar ceļgalu."
Es teicu: "Tātad jūs izmantojat spēcīgus magnētiskos laukus, lai veiktu daļu no montā…"
Taču Rikijs jau bija pagriezies un soļoja ārā pa durvīm, atkal ieskatīdamies pulkstenī. Es steidzos viņam pakaļ.
"Rikij…"
"Man tev vēl šis tas jāparāda," viņš sacīja. "Mēs jau tuvojamies beigām."
"Rikij, tas viss ir ļoti iespaidīgi," es teicu, pamādams uz mirdzošajām ekstremitātēm. "Bet lielākā daļa jūsu konveijera darbojas istabas temperatūrā - bez vakuuma, bez krio, bez magnētiskā lauka."
"Jā. Bez kaut kādiem īpašiem apstākļiem."
"Kā tas ir iespējams?"
Viņš paraustīja plecus. "Ascmblcriem tas nav vajadzīgs."
"Asemblcricm?" cs pārjautāju. "Vai tu gribi teikt, ka pie šī konveijera jums strādā molekulāri asembleri?"
"Jā. Protams."
"Molekulārie asembleri liek jums visu kopā?"
"Protams. Man likās, ka tu to esi sapratis."
"Nē, Rikij," cs sacīju, "es to galīgi nesaprotu. Un man nepatīk, ka man melo."
Viņa sejā parādījās sāpīgs vaibsts. "Es nemeloju."
Bet es biju drošs, ka viņš melo gan.
Viens no pirmajiem apstākļiem, ko zinātnieki noskaidroja molekulārās ražošanas sakarā, bija tas, cik fenomenāli sarežģīti ir to veikt. Daži "IBM"pētnieki 1990. gadā stumdīja ksenona atomus pa niķeļa plāksni tik ilgi, līdz tic izveidoja burtus "IBM" uzņēmuma logotipa formā. Viss logotips bija vienu desmit miljardo daļu collas liels un to varēja saskatīt tikai elektronmikroskopā. Taču tas izskatījās satriecoši un guva plašu ievērību. "IBM" ļāva visiem domāt, ka tas pierāda jauno koncepciju, atver durvis uz molekulāro ražošanu. Taču drīzāk tas bija triks, un vairāk nekas.
Atsevišķu atomu sastumšana noteiktā kārtībā ir lēns, rūpīgs un dārgs darbs. "IBM" pētniekiem nācās veltīt visu dienu, lai saliktu pareizajās vietās trīsdesmit piecus atomus. Neviens neticēja, ka šādi var radīt jaunu tehnoloģiju. Patiesībā gandrīz visi uzskatīja, ka nanoinženieri galu galā atradīs veidu, kā būvēt "asemblerus" - miniatūras molekulāras icrīcītes, kas spēs ražot noteiktas molekulas tieši tāpat, kā lodīšu gultņu ražošanas automāts izgatavo lodīšgultņus. Jaunā tehnoloģija, balstoties uz molekulārām ierīcēm, ražos molekulārus produktus.
Doma bija skaista, taču praktiskās problēmas bija biedējošas. Asembleri bija nesalīdzināmi sarežģītāki nekā to ražotās molekulas, un tāpēc mēģinājumi tos projektēt un uzbūvēt jau no paša sākuma sekmējās vāji. Cik man zināms, neviena laboratorija nekur pasaulē to nebija paveikusi. Un tagad Rikijs man itin nevērīgi mēģina iestāstīt, ka aXymos" spēj būvēt molekulārus asemblerus, kuri šai firmai ražo molekulas.
Es viņam neticēju.
Visu mūžu biju nostrādājis tehnoloģiju jomā un man bija izstrādājusies nojauta par to, kas ir iespējams. Šis gigantiskais lēciens uz priekšu vienkārši nebija varējis notikt. Nevarēja, un viss. Tehnoloģijas ir zināšanu veids, un, kā jau visas zināšanas, tehnoloģijas aug, attīstās, nobriest. Ticēt, ka var citādi, nozīmētu ticēt, ka brāļi Raiti spēja uzbūvēt raķeti un aizlidot uz Mēnesi, nevis noplivināties trīssimt pēdu virs smilšu kāpām ar "Kitty Hawk".
Nanotehnoloģijas joprojām bija "Kitty Hawk" stadijā.
"Izbeidz, Rikij," es sacīju. "Kā jūs īstenībā to darāt?"
"Tehniskās detaļas nav tik svarīgas, Džek."
"Kas tās par jaunām blēņām? Skaidrs, ka tās ir svarīgas."
"Džek," viņš sacīja, apveltīdams mani ar savai visapburošāko smaidu. "Vai tu patiešām domā, ka es tev meloju?"
"Jā, Rikij," es atbildēju. "Domāju gan."
Es palūkojos uz astoņkāja ekstremitātēm, kas stiepās man visapkārt. Stāvēdams stikla ielokā, redzēju visās šajās virsmās desmitiem savu atspulgu. Tas bija mulsinoši, jauca galvu. Mēģinādams sakopot domas, es paskatījos lejup.
Un pamanīju to, ka, lai gan mēs staigājam pa stikla gaiteņiem, arī pirmais stāvs dažviet ir no stikla. Viena tāda zona bija tepat tuvumā. Es pagājos uz tās pusi. Cauri stiklam redzēju tērauda caurules un vadus, kas sniedzās zemāk par pirmā stāva līmeni. Aiz vienām caurulēm mans skatiens aizķērās, jo tās veda no noliktavas uz tuvējo stikla kubu, tur izauga no grīdas un sazarojoties stiepās augšup mazākās caurulēs.
Es sapratu, ka tās ir izejvielas - organiska jēlmateriāla šķīdums, kas konveijerā tiks pārveidots pabeigtās molekulās.
Atkal pievērsdamies grīdai, izsekoju caurulēm līdz vietai, kur tās iesniedzās no blakustelpas. Šis savienojums arī bija no stikla. Es ieraudzīju liektas tērauda pavēderes - tur stāvēja lieli katli, kurus biju pamanījis iepriekš. Biju nodomājis, ka šīs tvertnes izskatās kā miniatūrā alus brūzī. Jā, tieši tā - kā alus brūzītī. Aparāts kontrolētai fermentācijai, kontrolētai mikrobu audzēšanai.