ejot pa burbuli un droši vien būšot tiesas darbi. Nākotnē sāka vīdēt iespējamā manis reabilitācija, taču pagaidām nevarēju darīt neko citu, kā vien gaidīt.
Dīvainā sajūta, kas radās, no rīta neejot uz darbu, palēnām izzuda. Džūlija savā darbā strādāja ilgāk un bērniem bija savas prasības: ja es biju mājās, viņi vērsās pie manis, nevis pie mūsu saimniecības vadītājas Marijas. Es sāku vadāt viņus uz skolu, sagaidīt pēc stundām, vest pie ārsta, ortodonta, uz futbola treniņiem. Pāris pirmās reizes manis pagatavotās vakariņas bija katastrofa, bet pamazām es iemanījos.
Un, iekams pats biju to pamanījis, es jau pirku šķīvju paliktņus "Crate & Barrel" un pētīju galda klājumus. Un tas šķita pilnīgi normāli.
Džūlija pārradās ap pusdesmitiem. Es skatījos televīzijā "Giants" spēli, īsti nepievērsdams tai uzmanību. Viņa ienāca un noskūpstīja mani uz skausta. Viņa teica:
"Sīkie jau guļ?"
"Izņemot Nikolu. Viņa vēl pilda mājasdarbus."
"Ak kungs, vai tad nav pārāk vēls, lai viņa vēl būtu augšā?"
"Nē, saulīt, " es teicu. "Mēs vienojāmies. Šogad viņa drīkst iet gulēt desmitos, atceries?"
Džūlija paraustīja plecus, it kā neko tādu neatcerētos. Un varbūt neatcerējās arī. Bija notikusi savdabīga lomu maiņa: vienmēr par bērniem visu labāk bija zinājusi viņa, bet tagad tas biju es. Dažkārt Džūlija tādēļ jutās neveikli, kaut kādā ziņā uztverdama to kā varas zaudējumu.
"Kā klājas mazajai?"
"Saaukstēšanās gājusi mazumā. Viņa vairs tikai puņķojas. Ēd labāk."
Kopā ar Džūliju devāmies uz guļamistabām. Viņa iegāja mazulītes istabā, noliecās pār gultiņu un maigi noskūpstīja aizmigušo bērnu. Uz viņu skatīdamies, es domāju - māte bērnu aprūpē tā, kā neviens tēvs nekad nespēs. Džūlijai ar oērniem bija tāda saikne, kādas man nekad nebūs. Vai vismaz šī saikne bija citāda. Viņa ieklausījās mazulītes klusajā elpā un teica: "Jā, viņai ir labāk."
Tad viņa aizgāja uz Ērika istabu, noņēma no segas elektronisko spēlīti un, saraukusi pieri, palūkojās uz mani. Juzdamies mazliet aizkaitināts, paraustīju plecus: es zināju, ka Ēriks spaida spēlītes taustiņus, kad viņam jau vajadzēja gulēt, bet biju pārāk aizņemts, lai noliktu mazulīti gulēt laikus, un nepievērsu puikam uzmanību. Nodomāju, ka Džūlija varētu būt saprotošāka.
Tad viņa iegāja Nikolas istabā. Nikola sēdēja pie sava portatīvā datora, taču, kad ienāca māte, aizcirta vāku. "Cau, mammu."
"Ir jau vēls."
"Nē, mammu…"
"Tev bija jāpilda mājasdarbi."
"Es jau izpildīju."
"Tad kāpēc tu neesi gultā?"
"Tāpēc, ka…"
"Es negribu, ka tu caurām naktīm sēdi, datorā pļāpādama ar saviem draugiem."
"Mammu…" viņa sāpīgā balsī sacīja.
"Tu katru dienu satiec viņus skolā, ar to arī pietiek."
"Mammu…"
"Nemaz neskaties uz savu tēvu. Mēs jau zinām, ka viņš darīs visu tā, kā tu gribi. Tagad ar tevi runāju es."
Viņa nopūtās. "Es zinu, mammu."
Šādas sarunas Džūlijai ar Nikolu gadījās arvien biežāk. Droši vien šai vecumā tas ir normāli, tomēr nolēmu iesaistīties. Džūlija bija nogurusi un, kad bija nogurusi, viņa kļuva stīva un mēģināja visu kontrolēt. Es apliku roku viņai ap pleciem un teicu:
"Tiešām, jau ir vēls. Nevēlies tasīti tējas?"
"Džek, nejaucies iekšā."
"Es nejaucos, es tikai…"
"Nē, tu jaucies. Es runāju ar Nikolu, un tu jaucies iekšā, gluži tāpat kā vienmēr."
"Dārgā, mēs visi vienojāmies, ka viņa drīkst palikt nomodā līdz desmitiem. Es nezinu, kāpēc šī…"
"Bet ja viņa ir izpildījusi mājasdarbus, viņai jāiet gulēt."
"Tā nebija runāts."
"Es negribu, lai viņa caurām diennaktīm sēž pie datora."
"Tā nemaz nav, Džūlij."
Šai brīdī Nikola apraudājās un pielēca kājās, kliegdama: "Tu visu laiku mani kritizē! Es tevi ienīstu!" Viņa ieskrēja vannasistabā un aizcirta durvis. Mazulīte pamodās no trokšņa un sāka raudāt.
Džūlija pagriezās pret mani un teica: "Vai tu, lūdzu, nevarētu vienkārši ļaut man pašai ar to tikt galā, Džek?"
Un es teicu: "Tev taisnība. Piedod! Tev taisnība."
Patiesībā es nebūt tā nedomāju. Jo dienas, jo vairāk uzskatīju šo māju par manu māju un šos bērnus par maniem bērniem. Viņa ietenterē manā mājā, vēlu vakarā, kad esmu nodibinājis mieru tā, kā man patīk, tā, kā tam jābūt. Bet viņa ierodas un sarīko jandāliņu.
Es nebūt nedomāju, ka viņai ir taisnība. Man šķita, ka viņai nav taisnība.
Turklāt dažu pēdējo nedēļu laikā biju ievērojis, ka šādi incidenti kļūst arvien biežāki. Sākumā man likās - varbūt Džūlija jūtas vainīga par to, ka viņas tik bieži nav mājās. Tad es domāju, ka viņa mēģina atkarot savas tiesības, cenšas atgūt to kontroli pār saimniecību, kas tagad bija manās rokās. Pēc tam nospriedu - tas viss ir tāpēc, ka viņa ir nogurusi vai varbūt tās spriedzes dēļ, kāda viņai jāiztur darbā.
Tomēr beidzamajā laikā man šķita, ka es cenšos aizbildināt viņas izturēšanos. Man sāka rasties sajūta, ka Džūlija ir mainījusies. Viņa bija citāda, kaut kādā ziņā saspringtāka, cietāka.
Mazulīte brēca pilnā kaklā. Es izņēmu viņu no gultiņas, apskāvu, dūdoju viņai ausī un vienlaikus iebāzu pirkstu autiņa aizmugurē, lai pārbaudītu, vai tas nav mitrs. Tas bija mitrs. Noguldīju viņu uz galdiņa un viņa atkal sāka brēkt, līdz es pakratīju viņas mīļāko grabulīti un ieliku to viņai rokā. Tad viņa apklusa un ļāva apmainīt autiņu, īpaši nespārdīdamās.
"Es to izdarīšu," ienākusi sacīja Džūlija.
"Būs jau labi."
"Es viņu pamodināju, ir tikai godīgi, ja es to izdaru."
"Patiešām, saulīt, viss ir kārtībā."
Džūlija uzlika roku man uz pleca, noskūpstīja mani uz skausta. "Atvaino, es esmu stulbene. Es patiešām esmu nogurusi. Nezinu, kas man uznāca. Ļauj man pārģērbt mazulīti. Es viņu vispār nedabūju redzēt."
"Labi," teicu. Pakāpos sānis, un viņa piegāja pie galdiņa.
"Sveika, paijiņ," viņa teica, pakutinādama mazulītei pazodi. "Kā klājas manai mazajai čabulītei?"" Visu šo uzmanības apliecinājumu dēļ mazulītei izkrita no rokas grabulis un viņa sāka raudāt un locīties uz galdiņa. Džūlija nepamanīja, ka brēkšanas cēlonis ir pazudušais grabulis; viņa mierinoši ūboja un mēģināja uzvilkt jaunu autiņu, taču meitiņas locīšanās un spārdīšanās dēļ tas nebija viegli. "Amanda, izbeidz!"
Es teicu: "Tagad viņa tā dara." Un tā bija taisnība. Amandai bija tā stadija, kad viņa aktīvi pretojās autiņu mainīšanai. Un viņa varēja patiešām spēcīgi iespert.
"Nu, viņai nāksies izbeigt. Izbeidz!"
Mazā iebrēcās skaļāk, mēģināja aizgriezties. Viens no lipekļiem notrūka. Autiņš noslīdēja. Amanda vēlās uz galdiņa malas pusi. Džūlija iegrūda viņai dunku mugurā. Amanda ne mirkli nepārtrauca spārdīties.
"Sasodīts, es teicu - izbeidz!" Džūlija uzkliedza un iesita mazajai pa kāju. Viņa tikai iebrēcās vēl skaļāk, spārdījās spēcīgāk. "Amanda! Izbeidz! Izbeidz!" Viņa atkal iesita zīdainim. "Izbeidz! Izbeidz!"
Mirkli es nereaģēju. Biju apstulbis. Nezināju, ko lai dara. Meitiņas kājas bija koši sarkanas. Džūlija joprojām viņu kaustīja. "Saulīt…" es teicu, pieliekdamies tuvāk, "nevajag…"
Džūlija uzsprāga. "Velns parāvis, kāpēc tev vienmēr jālien pa vidu?" viņa auroja, ar dūri iezveldama pa galdiņu. "Kas tā ir par preteklību?"
Un viņa izslāja no istabas.