"Joprojām spēcīgs," cs sacīju. "Būs labi."
"Zinu. Es tikai informēju."
Rozija blakustelpā jautāja:
"Kas ir termīts?" Viņa turēja rokā plastmasas paplāti ar īkšķa lieluma metāla cilindriņiem.
"Uzmanīgi!" brīdināja Deivids. "Tas droši vien palicis no būvdarbiem. Man šķiet, viņi metināja ar termītu."
"Bet kas tas ir?" '
"Termīts ir alumīnija un dzelzs oksīds," Deivids sacīja. "Tas deg, izdalot ļoti daudz siltuma - apmēram trīstūkstoš grādu, un deg ar tādu liesmu, ka uz to nav iespējams skatīties. Ar to kausē tēraudu metināšanai."
"Cik daudz tā ir?" es jautāju Rozijai. "Šonakt mums tas var noderēt."
"Tur stāv četras kastes." Viņa izvilka vienu caurulīti no kastes. "Un kā to uzlaiž gaisā?"
"Esi uzmanīga, Rozij. Tam ir magnija aplika. To var aizdedzināt jebkurš cik nccik pienācīgs siltuma avots."
"Pat sērkociņi?"
"Ja vēlies palikt bez rokas. Labāk jau izmanto avārijas brīdinājuma gaismas, kaut ko ar detonatoru."
"Ahā," viņa teica un nozuda aiz stūra.
Radiācijas skaitītājs joprojām tikšķēja. Es pagriezos pret izlietni. Meja bija uzlikusi izotopa stobriņam vāku. Šobrīd viņa lēja salmu krāsas šķidrumu aWindex" pudelē.
"Klau, veči?" Tas atkal bija Bobijs Lembcks. "Es te manu zināmu nestabilitāti. Vējš svārstās ap divpadsmit mezgliem."
"Paldies," es teicu. "Nevajag ziņot par katru niecīgo pārmaiņu, Bobij."
"Es tikai redzu nestabilitāti, tas arī viss."
"Manuprāt, vēl bridi viss būs labi."
Pēc pāris minūtēm Meja pavisam noteikti būs pabeigusi. Es piegāju pie datora un to ieslēdzu. Ekrāns iemirdzējās; tur bija redzama opciju izvēlne. Es skaļi jautāju:
"Rikij, vai es varu šai monitorā redzēt spieta kodu?"
"Kodu?" Rikijs pārvaicāja. Viņa balsī jautās satraukums. "Kāpēc tev vajag to kodu?"
"Es gribu redzēt, ko jūs šeit esat izdarījuši."
"Kāpēc?"
"Rikij, Dieva dēļ, vai cs varu to redzēt, vai nē?"
"Jā, protams, ka vari. Visas koda versijas ir direktorija slīp- svītru kodā. Tur vajag paroli."
Es jau klabināju taustiņus. Atradu direktoriju. Man neļāva tajā ieiet. "Un parole būtu?"
"L-e-n-g-t-o-n-s, visi burti mazie."
"Skaidrs."
Es ievadīju paroli. Tagad cs biju iegājis direktorijā un redzēju programmas modifikāciju sarakstu, katrai bija norādīts faila izmērs un datums. Visi dokumenti bija lieli, un tas nozīmēja, ka tic attiecas uz citiem spieta mehānisma aspektiem. Pašu daļiņu kodam bija jābūt pavisam mazam - dažām rindiņām, kādiem astoņiem-desmit kilobaitiem, ne vairāk.
"Rikij!"
"Jā, Džek."
"Kur ir daļiņu kods?"
"Vai tad tur nav?"
"Nolāpīts, Rikij. Izbeidz ākstīties."
"Ei, Džek, es neatbildu par arhivēšanu…"
"Rikij, tic ir darba faili, nevis arhīvi," es teicu. "Kur tas ir?"
īsa pauze.
"Tur jābūt apakšdirektorijam slīpsvītra C-D-N. Tajā." Es patinu uz leju. "Redzu."
Šajā direktorijā bija failu saraksts, un visi faili bija ļoti mazi. Modifikācijas bija sākušās pirms sešām nedēļām. Pēdējo divu nedēļu laikā nekas klāt nebija nācis.
"Rikij! Tu divas nedēļas neesi mainījis to kodu?" "Jā, kaut kā tā."
Es uzklikšķināju uz jaunāko dokumentu. "Tev ir koda apraksti?"
Kad šie puiši bija strādājuši pie manis, es vienmēr biju pieprasījis, lai viņi raksta programmu struktūras kopsavilkumus dabīgā valodā. Tos varēja caurskatīt ātrāk nekā pašā kodā ietilpinātos komentārus. Turklāt loģiskās problēmas bieži varēja atrisināt, mēģinot tās īsi uzrakstīt. "Jābūt," atbildēja Rikijs. Uz ekrāna es redzēju:
/*Initialize*/
For j=l to L x V do
Sj=0 /* set initial demand to 0/
End For
For i = 1 to L x V do
5ij = (statc (x, y, z)) / *agent threshold param*/ 0 ij = (intent (Cj, Hj)) / * aģent intention fill */ Rcsponse = 0 / * begin aģent response */
Zonc = z(i) / *initial zonc unlearned by agcnt */ Swecp = 1 / *activatc agcnt travcl*/ End For
End For
/* Main * /
For kl = 1 to RVd do
For tm = to nv do
For d = 1 to j do /* tracking surrounds*/ 0 ij = (intent Cj, Hj)) /*agcnt intention fill*/ 8ij <> (statc (x, y, z)) / * agcnt is in motion*/ č)ikl = (filcd (x, y, z)) /* track ncarcst aģents */
Es bridi to pētīju, meklēdams, kādas īsti ir izmaiņas. Tad patinu tālāk līdz īstajam kodam, lai redzētu implemcntāciju. Taču svarīgā koda nebija. Visa daļiņu uzvedība bija izteikta kā objekta izsaukums kaut kam ar nosaukumu "compstat_do".
"Rikij," es ierunājos, "kas ir "compstat_do"> Kur tas ir?"
"Turpat jābūt."
"Nav."
"Tad cs nezinu. Varbūt tas ir kompilēts."
"Nu, no tā man laikam nekāda labuma nebūs, ja?" Kompilētu kodu izlasīt nav iespējams. "Rikij, es gribu redzēt to sasodīto moduli. Kas par lietu?"
"Jā, jā. Man jāpameklē, tas arī viss."
"Labi…"
"Es to izdarīšu, kad jūs būsiet atpakaļ."
Es atskatījos uz Meju. "Vai tu esi redzējusi to kodu?"
Viņa papurināja galvu. Viņas sejas izteiksme lika domāt, ka šo kodu man neredzēt kā savas ausis. Rikijs izgudros jebkādus aizbildinājumus, lai mani tam klāt nepielaistu. Es nesapratu, kāpēc. Galu galā es biju šeit ieradies, lai konsultētu viņus par kodu. Tā bija mana joma.
Blakus telpā Rozija un Dcivids rakņājās pa plaukdem, meklēdami radiorelejus. Panākumu viņiem nebija. Cārlijs Devenports, stāvēdams noliktavas otrā galā, skaļi nopirdās un iebrēcās: "Bingo!"
"Jēziņ, Čārlij!" izgrūda Rozija.
"Tās lietas nedrīkst apspiest," teica Cārlijs. "No tā paliek nelabi."
"Man nelabi paliek no tevis" atcirta Rozija.
"Vai, piedod!" Čārlijs pacēla roku, parādīdams mirdzošu metāla daiktu. "Tad jau tu droši vien negribi šo tālvadāmo saspiedes vārstu!"
"Ko?" Rozija pagriezdamās pārjautāja.
"Ko tu tur gvelz?" Deivids piegāja paskatīties.
"Un tas ir paredzēts spiedienam līdz divdesmit atmosfērām."
"Tieši tāds, kā mums vajag," sacīja Deivids.
"Ja tikai tu to nesajāsi," attrauca Čārlijs.
Viņi paņēma vārstu un piegāja pie izlietnes. Meja, ar saviem biezajiem cimdiem rokās, joprojām pārlēja šķidrumu. Viņa teica:
"Es pabeigšu…"
"Vai es tumsā spīdēšu?" Čārlijs, greizi uzsmaidīdams, jautāja.
"Tikai tavi pirdieni," uzsauca Rozija.
"Ei, tie jau spīd. īpaši tad, kad aizdedzina."
"Jēziņ, Čārlij!"
"Pirdieni ir metāns, tu taču zini. Deg ar intensīvi zilu, spožu liesmu." Un viņš iesmējās.
"Priecājos, ka tu pats sev patīc," teica Rozija. "Jo nevienam citam tu nepatīc."
"Vai, vai," piespiezdams rokas pie krūtīm, vaimanāja Čārlijs. "Mirstu, mirstu…"
"Nepievil mūsu cerības!"
Manās austiņās atskanēja sprakšķi.
"Klau, veči?" Tas atkal bija Bobijs Lembcks. "Vējš tikko nokritās līdz sešiem mezgliem."
"Skaidrs," es atsaucos un pagriezos pret pārējiem. "Liekam punktu, veči!"
"Mēs gaidām Meju," teica Deivids. "Tad pieskrūvēsim to ventili."
"Darīsim to laboratorijā," es sacīju.
"Jā, cs tikai gribēju pārliecināties…"
"Laboratorijā," es atkārtoju. "Taisāmies prom!"
Piegāju pie loga un paskatījos ārā. Vējš joprojām bužinā- ja kadiķu krūmus, taču smiltis pa zemi vairs nepūta.
Austiņās ierunājās Rikijs:
"Džek, vāc savu sasodīto bandu prom no turienes!"
"Jau ejam," es atbildēju.
"Veči, nav jēgas kaut kur iet, iekams mums nav vārsta, par kuru ir zināms, ka tas der šai pudelei…" oficiālā tonī sacīja Deivids Bruks.