Es lēni izpūtu elpu un paņēmu rokās mazuli. Amanda neremdināmi brēca gan no apjukuma, gan sāpju dēļ. Es sapratu, ka man vajadzēs iedot pudelīti, lai atkal noliktu viņu gulēt. Glaudīju bērnam muguriņu, līdz viņa mazliet nomierinājās. Tad uzvilku viņai autiņu un paņēmu līdzi uz virtuvi, kur grasījos uzsildīt pudelīti. Virtuvē bija tumšs, dega tikai dienas gaismas spuldzes virs letes.
Džūlija sēdēja pie galda, dzerdama alu no pudeles, skatīdamās tukšumā. "Kad tu taisies atrast darbu?" viņa noprasīja.
"Es mēģinu."
"Patiešām? Man šķiet, tu vispār nemēģini. Kad tu pēdējo reizi biji uz interviju?"
"Pagājušajā nedēļā," es atbildēju.
Viņa kaut ko noņurdēja. "Kaut tu ātrāk sāktu strādāt," viņa teica, "jo šādi es jūku vai prātā."
Noriju dusmas. "Es zinu. Visiem ir grūti," es sacīju. Bija vēls vakars un man vairs negribējās strīdēties. Tomēr ar acs kaktiņu es viņu vēroju.
Trīsdesmit sešu gadu vecumā Džūlija bija satriecoši glīta sieviete - miniatūra, ar tumšiem matiem un tumšām acīm, uzrautu degunu; tāda personība, kādu mēdz dēvēt par dzirkstošu vai mutuļojošu. Atšķirībā no daudziem tehnisko uzņēmumu vadītājiem viņa bija pievilcīga un saskarsmē pieejama. Viņa viegli iemantoja draugus, viņai bija laba humora izjūta. Pirms daudziem gadiem, kad Nikola bija maza, Džūlija mēdza pārnest mājās jautrus stāstus par savu kolēģu investoru dīvainībām. Mēs sēdējām pie šī paša virtuves galda un smējāmies, līdz man fiziski kļuva nelabi, bet Nikola, vēlēdamās piedalīties līksmībā, raustīja viņu aiz rokas un prašņāja: "Kas tur ir smieklīgs, mammu? Kas tur ir smieklīgs?" Protams, mēs viņai nekad to neizskaidrojām, taču Džūlijai, šķiet, allaž bija padomā kāds "Ku-kū!" joks tieši Nikolai, un arī viņa varēja smieties kopā ar mums. Džūlijai bija īsts talants saskatīt dzīves smieklīgo pusi. Viņa bija slavena savas nosvērtības dēļ; viņa tikpat kā nekad neļāva vaļu dusmām.
Tagad, protams, viņa bija pārskaitusies. Pat neskatījās uz mani. Sēdēja tumsā pie apaļā virtuves galda, vienu kāju pārmetuši pār otru, nepacietīgi spārdīdama gaisu un raudzīdamās tukšumā. Uz viņu lūkodamies, es manīju, ka viņas izskats kaut kādā ziņā ir mainījies. Protams, pēdējā laikā viņa bija zaudējusi svaru darba spriedzes dēļ. Viņas sejā bija zudis kaut kāds maigums: vaigu kauli bija kļuvuši izcilnāki, zods šķita asāks. Viņa izskatījās bargāka, taču arī tāda kā elegantāka.
Ari ģērbusies viņa bija citādi. Džūlijai mugurā bija tumši svārki un balta blūzīte, parastais biznesa apģērbs. Taču svārki bija šaurāki nekā parasti. Un nemierīgās pēdas dēļ es pamanīju, ka viņai kājās ir augstpapēžu kurpes ar siksniņas aizdari. Tādas viņa mēdza saukāt par "maucīgajām" kurpēm. Uz darbu viņa tādas kurpes nekad neāva.
Un tad es aptvēru, ka viss ir kļuvis citāds - viņas manieres, viņas izskats, garastāvoklis, pilnīgi viss - un pēkšņas atskārtas uzplaiksnījumā sapratu, kāpēc: manai sievai ir mīlas dēka.
Ūdens uz plīts sāka tvaikot, izņēmu pudelīti un pieliku to pie elkoņa iekšpuses. Tā bija pārāk uzkarsusi un nāksies mirklīti pagaidīt, kamēr tā padzisīs. Mazulīte atkal sāka raudāt, un es nedaudz paucināju viņu uz pleca, staigādams pa virtuvi.
Džūlija ne reizi uz mani nepaskatījās. Viņa tikai šūpoja kāju un vērās tukšumā.
Kaut kur biju lasījis, ka esot tāds sindroms. Kad vīrs nestrādā, viņa vīrišķā pievilcība sarūk, sieva viņu vairs neciena un sāk blandīties apkārt. Es biju to lasījis "Glamour" vai "Redbook" vai kādā no tiem mājā izmētātajiem žurnāliem, kurus šķirstīju, gaidīdams, kamēr veļasmašīna pabeigs ciklu vai mikroviļņu krāsns atkausēs hamburgeru.
Tomēr mani caurstrāvoja apjukums. Vai tā tiešām ir? Varbūt es vienkārši biju noguris un prātā sacerēju nejaucības? Galu galā, kāda tam nozīme, ja arī viņa nēsā šaurākus svārkus un citādas kurpes? Mode mainās. Katru dienu mēs jūtamies citādi. Un vai tas vien, ka dažreiz viņa niknojas, tiešām nozīmē, ka viņai ir dēka? Protams, ka nē. Jādomā, es vienkārši jūtos nepilnvērtīgs, nepievilcīgs. Droši vien spraucas ārā manis paša nedrošība. Bridi manas domas ritēja pa šo gultni.
Taču kaut kāda iemesla dēļ es tam nespēju noticēt. Biju pārliecināts, ka tā tiešām ir. Kopā ar šo sievieti biju nodzīvojis vairāk nekā divpadsmit gadu. Es zināju, ka viņa ir citāda, un sapratu - kāpēc. Jutu, ka tuvumā ir kāds cits, kāds nepiederīgs, mūsu attiecībās kāds ir ielauzies. Es jutu to tik pārliecinoši, ka pats biju pārsteigts. Sajutu to savos kaulos kā sāpes.
Man bija jānovēršas.
* * *
Mazulīte ķērās pie pudelītes, laimīgi grudzinādama. Tumšajā virtuvē viņa raudzījās man sejā ar to īpašo, koncentrēto skatienu, kāds ir zīdaiņiem. Lūkoties uz viņu bija savā ziņā nomierinoši. Pēc brīža viņa aizvēra acis un viņas mutīte atslāba. Nesdams viņu atpakaļ uz istabu, es uzliku viņu uz pleca un sagaidīju atraugu. Lielākoties vecāki, gaidīdami atraugu, pārāk spēcīgi plikšķina saviem bērniem pa muguru. Labāk ir tikai vieglītēm paberzēt muguriņu un dažkārt tikai pavilkt ar diviem pirkstiem gar mugurkaulu. Viņa klusītēm atraugājās un atslābinājās.
Noliku viņu gultiņā un izslēdzu naktslampiņu. Tagad vienīgais gaismas avots istabā bija akvārijs, kas zaļi zils burbuļoja stūrī. Pa tā dibenu pakaļ burbuļiem vilkās plastmasas nirējs.
Pagriezdamies, lai ietu ārā, ieraudzīju durvīs Džūlijas siluetu, viņas tumšie mati bija izgaismoti no aizmugures. Viņa bija mani vērojusi. Nespēju izprast viņas sejas izteiksmi. Viņa paspēra soli uz priekšu. Es saspringu. Džūlija apķērās man ap kaklu un piespieda galvu man pie krūtīm.
"Lūdzu, piedod man," viņa teica. "Es patiešām esmu stulbene. Tu dari brīnišķīgu darbu. Es vienkārši esmu greizsirdīga, tas ari viss." Mans plecs bija mitrs no viņas asarām.
"Es jau sapratu," teicu, viņu apskaudams. "Viss ir kārtībā."
Gaidīju, vai mans augums atslābināsies, taču tā nenotika. Es biju aizdomu pilns un modrs. Jutu tādu kā naidīgumu pret viņu, un tas neizgaisa.
Viņa izgāja no dušas un ienāca guļamistabā, ar dvieli slaucīdama savus īsos matus. Es sēdēju gultā, mēģinādams noskatīties spēli līdz beigām. Man ienāca prātā, ka agrāk viņa nemēdza iet dušā vakarā. Džūlija vienmēr bija mazgājusies dušā no rīta, pirms darba. Apjautu, ka tagad viņa bieži, pārnākusi mājās, uzreiz devās uz dušu un tikai pēc tam gāja sasveicināties ar bērniem.
Mans augums joprojām bija sasprindzis. Izslēdzu televizoru. Es jautāju: "Kā izdevās demonstrācija?"
"Kas?"
"Demonstrācija. Vai tad tev šodien nebija demonstrācija?"
"Ā," viņa teica. "Ak, jā. Bija gan. Viss bija labi, kad nu mums beidzot bija izdevies to palaist. Vācijas investori nenoskatījās visu līdz beigām laika starpības dēļ, bet… klau, vai tu nevēlies to redzēt?" "Kā?"
"Man ir kopija. Gribi redzēt?"
Es biju pārsteigts. Paraustīju plecus. "Labs ir, lai notiek."
"Īstenībā es gribētu zināt, ko tu par to domā, Džek."
Pamanīju viņas balsī aizbildnieciskumu. Mana sieva iesaistīja mani savā darbā. Lika man justies kā daļai no viņas dzīves. Es skatījos, kā viņa atver portfeli un izņem DVD disku. Ielikusi to atskaņotājā, viņa atnāca un apsēdās pie manis gultā.
"Ko jūs demonstrējāt?" es vaicāju.
"Jauno medicīniskās attēlveidošanas tehnoloģiju," viņa atbildēja. "Ja man pašai jāsaka, tā patiešām ir spoža." Viņa ierīkojās ērtāk un pieglauda galvu man pie pleca. Ļoti omulīgi, gluži kā vecajos laikos. Joprojām jutu nemieru, tomēr apliku roku viņai ap pleciem.