"Labāk jau iesim," teica Meja. "Vai nu ir pabeigts, vai nav."
"Kāda no tā būs jēga?" noprasīja Dcivids.
"Taisāmies," cs uzsaucu. "Beidziet pļāpāt un taisāmies, ka tiekam."
Bobijs austiņās sacīja:
"Četri mezgli un turpina kristies. Ātri."
"Viss, ejam!" es teicu. Viņiem pa priekšu devos uz durvīm.
Tad ierunājās Rikijs: «Nē!»
"Ko?"
"Jūs nekur nedrīkstat iet."
"Kāpēc?"
"Par vēlu. Viņi ir klāt."
6. diena
15:12
Visi piegāja pie loga; apdauzīdami galvu, mēs mēģinājām skaddes uz visām pusēm. Ciktāl es redzēju, apvārsnis bija tīrs. Nekas nebija manāms.
"Kur viņi ir?" es jautāju.
"Tuvojas no dienvidiem. Ir redzami monitoros."
v
"Cik?" jautaja Cārlijs.
"Četri."
"Četri!"
"Jā, četri."
Uz dienvidiem no mums bija galvenā ēka. Šķūņa dienvidu sienā logu nebija.
"Mēs neko neredzam," sacīja Deivids. "Cik strauji viņi tuvojas?"
"Strauji."
"Vai mums pietiks laika aizskriet?"
"Nedomāju."
Dcivids sarauca uzacis. "Viņš nedomā. Jēziņ!"
Un, pirms es biju paspējis kaut ko pateikt, Deivids pie- drāzās pie tālākajām durvīm, atrāva tās vaļā un izgāja ārā, saulē. Vaļējo durvju taisnstūri mēs redzējām, ka viņš, acis ar plaukstu noēnojis, skatās uz dienvidiem.
"Deivid!"
"Deivid, ko tu, ellē, dari!"
"Deivid, tu, pakaļa!"
"Es mēģinu ieraudzīt…"
"Nāc atpakaļ!"
"Stulbais ķēms!"
Taču Bruks stāvēja, kur stāvējis, ar plaukstām sargādams acis.
"Es vēl neko neredzu," viņš sacīja. "Un neko nedzirdu. Paklau, varbūt mēs varam mēģināt skriet… uff, nevaram vis." Viņš ieskrēja atpakaļ, durvīs paklupa, uzķepurojās kājās un aizcirta durvis, cieši aizvilka tās sev aiz muguras, raustīdams tverekli.
"Kur viņi ir?"
"Nāk," viņš atbildēja. "Viņi nāk!" No saspringuma viņam drebēja balss. "Jēzu, viņi nāk!" Viņš ar abām rokām vilka tverekli, likdams lietā visu savu svaru, atkal un atkal murminādams: "Nāk… viņi nāk…"
"Vareni," noteica Cārlijs. "Tas mūlāps ir salūzis."
Es piegāju pie Dcivida un uzliku roku viņam uz plcca. Saraustīti elpodams, Dcivids rāva tverekli.
"Deivid," es klusi sacīju, "nomierinies! Dziļi ieelpo!"
"Es tikai… es tikai viņus… nedrīkst laist…" Viņš svīda, viss viņa augums bija saspringts, plecs zem manas delnas trīcēja. Vistīrākā panika.
"Deivid!" es sacīju. "Dziļi ievelc elpu, labi?"
"Man vajag… vajag… vajag… vajag…"
"Kārtīgi ievelc elpu, Deivid…" Es pats ieelpoju, rādīdams priekšzīmi. "Tā būs labāk. Nu, mēģini. Kārtīgi ieelpo…"
Deivids māja ar galvu, pūlēdamies dzirdēt, ko es saku. Viņš īsi ieelpoja. Tad atsāka elsot.
"Labi, Deivid, labi, tagad vēlreiz…"
Vēl viena ieelpa. Pamazām viņa elsošana palēninājās. Viņš beidza trīcēt.
"Labi, Deivid, tā ir labi…"
Man aizmugurē ierunājās Čārlijs:
"Es jau zināju, ka tas džeks ir nojūdzies. Paskaties, ar viņu jārunā kā ar tādu sasodītu zīdaini."
Es pār plecu uzmetu Čārlijam niknu skatienu. Viņš tikai paraustīja plecus.
"Ei, sasodīts, man tak ir taisnība!"
"No tā labāk nekļūst, Čārlij."
"Pie pakaļas!"
"Čārlij, lūdzu, aizveries uz bridi, labi?" teica Rozija.
Es atkal pagriezos pret Deividu. Centos runāt mierīgā balsī. "Viss kārtībā, Deivid… Labi, elpo… Tā, tagad palaid vaļā tverekli."
Deivids atteikdamies papurināja galvu, taču izskatījās apmulsis, šķita, ka viņam pašam nav skaidrs, ko viņš dara. Viņš strauji samirkšķināja acis, it kā atmostos no transa.
"Palaid vaļā tverekli," es rāmi aicināju. "Tas neko nedod."
Beidzot viņš palaida to vaļā un apsēdās uz grīdas. Galvu rokās paslēpis, viņš sāka raudāt.
"Ak Dievs," izgrūda Čārlijs. "Tā tik vēl trūka."
"Aizveries, Čārlij!"
Rozija piegāja pie ledusskapja un atgriezās ar ūdens pudeli. Viņa iedeva to Dcividam, un viņš, joprojām raudādams, padzērās. Rozija palīdzēja viņam piecelties kājās un pamāja man, ka turpmāk varu paļauties uz viņu.
Es atgriezos istabas vidū, kur pie datora ekrāna stāvēja pārējie. Koda rindiņu vietā uz ekrāna bija redzams kameru rādītais galvenās ēkas ziemeļu fasādes skats. Tur bija četri spieti, kas, sudraboti mirdzēdami, šūpojās augšup un lejup gar ēkas sienu.
"Ko viņi dara?" cs jautāju.
"Mēģina tikt iekšā."
"Kāpēc viņi to dara?" es vaicāju.
"Mēs īsti nezinām," atbildēja Meja.
Brīdi skatījāmies klusēdami. Mani atkal satrieca spietu uzvedības mērķtiecīgums. Tie man atgādināja lāčus, kuri mēģina ielauzties treileri, lai tiktu pie barības. Pie katrām durvīm un aizvērtajiem logiem tie apstājās, bridi palidinājās augšup un lejup gar malām, tad devās pie nākamā loga vai durvīm.
"Un viņi vienmēr tā pārbauda durvis?" es jautāju.
"Jā. Kāpēc tu prasi?"
"Tāpēc, ka izskatās - tic neatceras, ka durvis ir hermētiski noslēgtas."
"Jā," sacīja Cārlijs. "Tie patiešām neatceras."
"Tāpēc, ka viņiem nepietiek atmiņas?"
"Vai nu tā," viņš atbildēja, "vai ari šī ir cita paaudze."
"Tu domā, ka šie ir jauni spieti, nevis tic, kas bija no rīta?" "Jā."
Es paskatījos rokaspulkstenī. "Ik pēc trim stundām rodas jauna paaudze?"
Čārlijs paraustīja plecus.
"Nemāku sacīt. Mēs tā arī neesam atraduši, kur viņi vairojas. Es tikai prātoju."
Ja tiešām jaunas paaudzes rodas tādā tempā, tas nozīmē, ka spietu kodā iebūvētais evolūcijas mehānisms, lai kāds ari tas būtu, progresē tikpat strauji. Parasti ģenētiskie algoritmi, kuri modelē vairošanos, lai panāktu risinājumus… tātad, parasti tiem vajadzīgas 500 līdz 5000 paaudzes, lai notiktu uzlabojums. Ja šie spieti vairojas ik pa trim stundām, tas nozīmē, ka pēdējo divu nedēļu laikā ir radušās aptuveni 100 paaudzes. Un pēc 100 paaudzēm uzvedība ir daudz noteiktāka.
Meja, vērodama tos monitorā, sacīja:
"Par laimi, tie paliek pie galvenās ēkas. Rādās, tic nezina, ka mēs esam šeit."
"Kā viņi to varētu zināt?" cs jautāju.
"Viņi to nezina," sacīja Cārlijs. "Viņu galvenā sensorā modalitāte ir redze. Var jau būt, ka, paaudzēm nomainoties, tie ir ieguvuši ari šādu tādu dzirdi, taču primārā tik 1111 tā paliek redze. Ja viņi kaut ko neredz, tas viņiem neeksistē."
Pie mums pienāca Rozija, kopā ar viņu bija Deivids. Viņš sacīja:
"Lūdzu piedodiet, veči."
"Viss kārtībā."
"Ir jau labi, Deivid."
"Pats nezinu, kas uznāca. Es vienkārši to nespēju izturēt."
"Neuztraucies, Deivid," sacīja Cārlijs. "Mēs visu saprotam. Tu esi psihs un tu salūzi. Pilnīgi skaidrs. Viss kārtībā."
Rozija aplika roku Deivdam ap plecicm, viņš skaļi izšņauca degunu. Rozija skatījās monitorā.
"Kas ar tiem šobrīd notiek?" viņa jautāja.
"Izskatās, ka viņi nezina, ka mēs esam šeit." "Ahā…"
"Cerams, ka tā arī paliks."
"Uhū. Un ja tā nebūs?" Rozija jautāja.
Es par to domāju. "Ja tā nebūs, mēs paļausimies uz caurumiem PREDPRET premisās. Izmantosim programmas vājās vietas."
"Un proti?"
"Mēs izveidosim baru," es sacīju.
Čārlijs iezviedzās. "Jā, lieliski, mēs izveidosim baru… un pilnā kaklā lūgsim Dievu!"
"Es runāju nopietni," es sacīju.
Pēdējo trīsdesmit gadu laikā zinātnieki ir pētījuši plēso- ņas-medījuma mijiedarbību visdažādākajās izpausmēs, no lauvām un hiēnām līdz karotājskudrām. Tagad mēs daudz labāk sapratām, kā upuri aizstāvas. Tādi dzīvnieki kā zebras vai ziemeļbrieži nedzīvo baros tāpēc, ka būtu sabiedriski: pulcēšanās barā ir aizsardzība pret plēsoņām. Ja dzīvnieku ir daudz, ir nodrošināta paaugstināta modrība. Uzbrūkošie plēsoņas bieži apmulst, kad bars pajūk uz visām pusēm. Dažkārt tic vispār met mieru medībām. Ja plēsoņām parāda daudz kustīgu mērķu, tic nevienu nemēdz vajāt.