Tas pats attiecas uz putnu un zivju bariem - ja grupa pārvietojas koordinēti, plēsoņām ir grūtāk izvēlēties, kuram bara dalībniekam uzbrukt. Plēsoņām ir tieksme uzbrukt tam dzīvniekam, kurš kaut kādā ziņā atšķiras. Tas ir viens no iemesliem, kālab tic tik bieži uzbrūk mazuļiem - nc tikai tāpēc, ka tie ir vieglāks laupījums, bet ari tāpēc, ka tie izskatās citādi. Tāpat plēsoņas biežāk nogalina tēviņus, nevis mātītes, jo nedominējošiem tēviņiem ir tieksme klaiņot netālu no bara, un tie ir vieglāk pamanāmi.
Hanss Krūks, pirms trīsdesmit gadiem pētot Scrcngcti hiēnas, noskaidroja, ka, iezīmējot kādu dzīvnieku ar krāsu, tas nākamajā uzbrukumā noteikti tiks nogalināts. Tāds spēks ir atšķirībai.
Tāpēc doma bija vienkārša. Turēties kopā. Būt līdzīgiem.
Tad mums bija izredzes.
Tomēr cs cerēju, ka tik dramatiska mūsu situācija nekļūs.
Spied uz brīdi nozuda. Tic bija aizlidojuši pie citas laboratorijas ēkas sienas. Mēs saspringti gaidījām. Pēdīgi tie atkal parādījās. Tie vēlreiz sāka lidot gar sienu, citu pēc cita pārbaudīdami logus un durvis.
Mēs visi skatījāmies monitorā. Deivids Bruks svīda aumaļām. Viņš ar piedurkni slaucīja pieri.
"Cik ilgi viņi tā turpinās?"
"Tik ilgi, cik viņiem, draņķiem, labpatiks," atbildēja Cārlijs.
"Vismaz tik ilgi, kamēr atkal nesacelsies vējš," sacīja Meja. "Un neizskatās, ka tas varētu notikt drīz."
"Ak kungs," teica Deivids. "Nezinu, kā jūs, veči, varat to izturēt."
Viņš bija bāls; sviedri no uzacīm pilēja viņam uz brillēm. Izskatījās, ka viņš kuru katru brīdi var noģībt.
"Deivid!" es sacīju. "Vai tu negribi apsēsties?"
"Varbūt tiešām."
"Labi."
"Nāc, Deivid,!" aicināja Rozija. Viņa aizveda Deividu uz telpas otru galu un nosēdināja viņu uz grīdas pie izlietnes. Viņš apkampa ceļgalus ar rokām un nodūra galvu. Rozija samērcēja papīra dvieli ar aukstu ūdeni un uzlika viņam uz skausta. Viņas kustības bija maigas.
"Tas idiots," Cārlijs, galvu kratīdams, sacīja. "Tā tikai mums vēl trūka."
"Čārlij," bilda Meja. "Šādi tu nepalīdzi…"
"Nu un tad? Mēs esam iesprostoti šai draņķa šķūnī, tas, maita, nav hermētiski noslēgts, mēs neko nevaram darīt, nekur nevaram aiziet un viņš te jūdzas nost, padarīdams visu vēl ļaunāku."
"Jā," Meja klusi atbildēja, "tieši tā arī ir. Un tu nekādā ziņā nepalīdzi."
Čārlijs pablenza uz viņu un sāka dūkt tēmu no "Miglas zonas".
"Čārlij!" es uzsaucu. "Pievērs uzmanību!"
Es vēroju spietus. To uzvedība bija tikko manāmi mainī- jusies.Tic vairs nelipa ldāt pie ēkas. Šobrīd tie līkloču kustībā virzījās prom no sienas uz tuksneša pusi, tad atkal atpakaļ. Šai savdabīgi līganajā dejā piedalījās visi spieti.
Arī Meja to pamanīja. "Jauna uzvedība…"
"Jā," cs teicu. "Esošā stratēģija neguva panākumus, tāpēc viņi mēģina kaut ko citu."
"Tas viss ir pie pakaļas, nekas viņiem neiznāks," sacīja Čārlijs. "Var līkumot, cik gribas, nevienas durvis tas neatvērs."
Pat šobrīd es kā apburts vēroju šo iegūto uzvedību. Līkloči kļuva arvien izvērstāki, spieti atvirzījās no ēkām arvien tālāk. Viņu stratēģija turpināja mainīdes. Tā attīstījās mūsu acu priekšā.
"Pārsteidzoši," es teicu.
"Sīkie sūdubambuļi," sacīja Čārlijs.
Viens no spietiem jau atradās pavisam tuvu beigtajam trusim. Tas pieplīvoja līdz dažu jardu atstatumam, tad atkal aiz- virmoja uz galvenās ēkas pusi. Man kaut kas ienāca prātā.
"Cik labi tic spieti redz?"
Austiņās atskanēja klikšķis. Pieslēdzās Rikijs.
"Tic redz pasakaini," viņš teica. "Tieši tam jau viņi galu galā bija domāti. Redze divtūkstoš pieci," viņš teica. "Fantastiska izšķirtspēja. Labāka nekā jebkuram cilvēkam."
"Un kā viņi veido attēlu?" cs jautāju. Tās tomēr bija tikai atsevišķu daļiņu virtenes. Tāpat kā ar acs vālītēm un nūjiņām, lai no visām ievadēm iegūtu attēlu, bija vajadzīga centrālā datu apstrāde. Kā šī apstrāde notika?
"Khm…" Rikijs nokrekšķējās. "Fs īsti nezinu."
"Tā parādījās nākamajās paaudzēs," sacīja Čārlijs.
"Tu gribi teikt, ka redzi viņi attīstīja paši?"
"Jā."
"Un mēs nezinām, kā viņi to dara…"
"Jā. Mēs zinām tikai, ka dara."
Mēs skatījāmies, kā spiets ieslīpi peld prom no sienas, tuvojas trusim, tad atkal atgriežas pie sienas. Pārējie spieti atradās tālāk tuksnesī un uzvedās tāpat. Virmoja dziļāk tuksnesī, tad peldēja atpakaļ.
"Kāpēc tu tā prasi?" Rikijs austiņās jautāja.
"Tāpēc."
"Tu domā, ka viņi atradīs to trusi?"
"Trusis mani neuztrauc," es atbildēju. "Izskatās, ka viņi jau ir tam garām."
"Kas tad?"
"Oho!" bilda Meja.
"Ej nost!" Cārlijs iesaucās un lēni izpūta elpu.
Mēs skatījāmies uz tuvāko spietu, uz to, kurs tikko bija palidojis garām trusim. Spiets bija atkal aizpeldējis tuksnesī, iespējams, kādu desmit jardu attālumā no truša. Taču tad viņš nevis atgriezās, kā līdz šim, bet apstājās tuksnesī. Tas nekustējās uz priekšu, toties sudrabotais stabs cilājās augšup un lejup.
"Kāpēc viņš to dara?" es jautāju. "Kāpēc viņš tā cilājas?"
"Tam ir kāds sakars ar attēlveidošanu? Fokusēšanos?"
"Nē," es attraucu. "Es gribēju zināt, kāpēc viņš apstājās."
"Programma "uzkārās"?"
Papurināju galvu. "Šaubos."
"Kas tad?"
"Man šķiet, viņš kaut ko redz."
"Piemēram?" jautāja Cārlijs.
Man bija bail, ka es zinu atbildi. Spiets veidoja ārkārtīgi augstas izšķirtspējas kameru kopā ar dalītā intelekta tīklu. Un īpaši labi dalītie tīkli prata pamanīt sistēmu. Tādēļ dalītā tīkla programmas izmanto apsardzes sistēmās, seju pazīšanai, vai tādēļ, lai savāktu kopā arheologu atraktās māla lauskas. Atrast sistēmu datos tīkli spēja labāk nekā cilvēka acs.
"Kādu sistēmu?" Čārlijs jautāja, kad es viņam to pateicu. "Tur ārā nekā atrodama nav, tikai smiltis un kaktusu ērkšķi."
"Un pēdas," sacīja Meja.
"Ko? Tu gribi teikt - mūsu pēdas? Ko mēs atstājām, nākdami šurp? Negvelz, Meja, tās smiltis piecpadsmit minūšu laikā jau ir aizpūstas. Nekādu pēdu tur vairs nav."
Mēs skatījāmies, kā spiets tur karājas, cilādamies kā elpojot. Šobrīd mākonis bija gandrīz pilnīgi melns, tikai retumis nozibēja sudrabs. Tas palika uz vietas desmit vai piecpadsmit sekundes, pulsēdams augšup un lejup. Pārējie spieti turpināja savu līkloču gaitu, turpretim šis stāvēja kā stāvējis.
Čārlijs iekoda lūpā. "Jūs tiešām domājat, ka tas kaut ko redz?"
"Nezinu," cs teicu. "Iespējams."
Pēkšņi spiets pacēlās augstāk un atkal sāka virzīties uz priekšu. Tomēr tas nenāca uz mūsu pusi, bet gan pa diagonāli virzījās pāri tuksnesim, uz elektrostacijas ēkas durvju pusi. Nonācis pie šīm durvīm, tas apstājās un virmoja uz vietas.
"Kas par draņķību?" jautāja Čārlijs.
Es zināju atbildi. Meja arī. "Tas tikko sadzina mums pēdas," viņa sacīja. "Atpakaļgaitā."