Spiets bija izsekojis ceļu, pa kuru mēs bijām gājuši no durvīm pie truša. Bija viens jautājums: ko tas darīs tālāk?
Nākamās piecas minūtes bija saspringtas. Spiets gāja pats savās pēdās un atgriezās pie truša. Brīdi tas virmoja ap trusi, lēnos puslokos virzīdamies uz priekšu un atpakaļ. Tad atkal pa ierasto taciņu atgriezās pie elektrostacijas durvīm. Brīdi tur pakavējies, spiets devās atpakaļ pie truša.
Šādi spiets rīkojās trīs reizes. Citi spieti tikmēr turpināja līkumot ap ēku un šobrīd nebija redzami. Vientuļais spiets atgriezās pie durvīm, tad atkal devās pie truša.
"leciklējies," teica Čārlijs. "Tas visu laiku atkārto vienu un to pašu."
"Mums paveicies," cs sacīju. Mani interesēja, vai spiets mainīs savu uzvedību. Pagaidām tas nebija noticis. Un, ja tam bija ļoti neliela atmiņa, tas, iespējams, līdzinājās cilvēkam ar Alcheimcra slimību, kurš nevar atcerēties, ka to visu ir darījis jau agrāk.
Šobrīd tas puslokos apstaigāja trusi.
"Šaubu nav - icciklējies," atkārtoja Čārlijs.
Es gaidīju.
Man nebija izdevies izskatīt visas izmaiņas, kas šeit bija izdarītas PREDPRET, tāpēc ka trūka centrālā moduļa. Taču sākotnēji programmā bija iebūvēts gadījuma skaitļu elements, kura uzdevums bija tikt galā ar šādām situācijām. Kad PREDPRET neizdevās sasniegt mērķi un nebija nekādu īpašu apkārtējās vides iespaidu, kas izraisītu jaunu rīcību, programmas uzvedība tika mainīta pēc nejaušības principa. Tas ir visnotaļ populārs risinājums. Psihologi, piemēram, šobrīd uzskata, ka jaunu risinājumu radīšanai ir nepieciešams zināms nejaušas uzvedības daudzums. Cilvēks nevar būt radošs, ja nerosās dažādos virzienos, un šie virzieni, visticamāk, būs nejauši izvēlēti…
"Oho," noteica Meja.
Uzvedība bija mainījusies.
Spiets virzījās lielākos lokos, atkal un atkal apriņķodams trusi. Un gandrīz uzreiz tas uzgāja citu taku. Uz mirkli apstājies, tas pēkšņi pacēlās augšā un sāka taisnā ceļā peldēt pie mums. Tas virzījās tieši pa to pašu ccļu, pa kuru mēs bijām gājuši uz šķūni.
"Nu ir pakaļā," teica Čārlijs. "Manuprāt, mums ir vāks."
Meja un Čārlijs skriešus metās pie loga. Deivids un Rozija piecēlās un pieplaka pie loga, kas bija virs izlietnes. Un cs sāku kliegt:
"Nē, nē! Ejiet nost no logiem!"
"Ko?"
"Tas tver vizuāli, atceraties? Ejiet nost no logiem!"
Noliktavā īsti nebija, kur paslēpties. Rozija un Deivids palīda zem izlietnes. Čārlijs, nepievērsdams uzmanību viņu protestiem, iespraucās viņiem blakus. Meja ieslīdēja kaktā un nozuda ēnainā spraugā, kur nesagāja kopā divu plauktu gali. Viņu varēja saskatīt tikai no rietumu loga, un ari tad ar grūtībām.
Iesprakšķējās radio. "Klau, veči?" Tas bija Rikijs. "Viens dodas pie jums. Un, uff… Nē… Tam piebiedrojas divi citi."
"Rikij!" es sacīju. "Ārā no ētera!"
"Ko?"
"Vairs nekādu radiosakaru!"
"Kāpēc?"
"Ārā, Rikij!"
Es nometos uz ceļiem galvenajā telpā aiz kartona kastes. Tā nebija pietiekami liela, lai es varētu pilnīgi noslēpties - pēdas rēgojās ārā -, tomēr mani, tāpat kā Meju, saskatīt nebija viegli. No ārpuses vajadzētu lūkoties noteiktā leņķī pa ziemeļu puses logu. Un neko labāku es tik un tā nevarēju darīt.
No turienes, kur es tupēju, varēja redzēt tikai tos, kas bija sakņupuši zem izlietnes. Meju es neredzēju nemaz, ja nu vienīgi izbāzis galvu gar kastes stūri. Kad to izdarīju, viņa šķita klusa un savaldīga. Es atkal paslēpos un gaidīju.
Nekas nebija dzirdams, tikai gaisa kondicionieris rūca.
Pagāja desmit vai piecpadsmit sekundes. Es skatījos, kā pa ziemeļu logu virs izlietnes ieplūst saules gaisma. No tās uz grīdas pa kreisi no manis palika balts taisnstūris.
Manas austiņas iesprakšķējās. "Kāpēc nedrīkst būt sakaru?"
"Ka tevi…" nomurdēja Cārlijs.
Es pieliku pirkstu pie lūpām un papurināju galvu.
"Rikij," cs jautāju, "vai viņiem gadījumā nav dzirdes spējas?"
"Protams, varbūt neliela, bet…"
"Apklusti un aizvācies no ētera."
"Bet…"
Es sataustīju pie bikšu siksnas raidītāju un to izslēdzu. Pamāju tiem, kas sēdēja zem izlietnes. Viņi visi izslēdza savus raidītājus.
Čārlijs, bez skaņas kustinot muti, man kaut ko sacīja. Man tas izskatījās pēc: "Tas mūlāps grib mūs nobeigt."
Tomēr pārliecināts es nebiju.
Mēs gaidījām.
Noteikti nepagāja vairāk par divām trim minūtēm, taču tās vilkās kā mūžība. Tupot uz cietās betona grīdas, man sāka sāpēt ceļgali. Mēģinādams iekārtoties ērtāk, cs piesardzīgi mainīju pozu; nu jau es nešaubījos, ka pirmais spiets ir pavisam tuvu. Tas vēl nebija parādījies pie logiem, un cs prātoju, kāpēc tas kavējas. Iespējams, ja reiz tas sekoja mums pa pēdām, tad bija apstājies pārbaudīt mašīnas. Interesanti, kā spieta intelekts uztvers automašīnu? Cik mulsinošas tās droši vien šķiet tādai augstas izšķirtspējas acij. Bet varbūt tāpēc, ka mašīnas nav dzīvas, spiets nepievērsīs tām uzmanību un uzskatīs par lieliem, košiem akmeņiem.
Bet tomēr… Kāpēc tas kavējas?
Ar katru aizritošo sekundi ceļgali sāpēja arvien vairāk. Es mainīju pozu, atbalstīdams svaai uz rokām un paceldams ceļgalus kā skrējējs pie starta. Man tika dāvāts īslaicīgs atvieglojums. Biju tā koncentrējies uz savām sāpēm, ka uzreiz nepamanīju, ka mirdzoši baltais taisnstūris uz grīdas vidū kļūst tumšāks, un šis tumšums plešas platumā. Pēc brīža viss taisnstūris bija kļuvis nomācoši pelēks.
Spiets bija klāt.
Pārliecināts cs nebiju, bet man šķita, ka līdzās gaisa kon- dicioniera rūkoņai skan zema, trinkšķīga dūkoņa. Sēdēdams aiz kastes, cs redzēju, kā logs virs izlietnes kļūst arvien tumšāks no virmojošajām melnajām daļiņām. Izskatījās, it kā ārā plosītos smilšu vētra. Šķūnī kļuva tumšs. Pārsteidzoši tumšs.
Deivids Bruks, joprojām sēdēdams zem izlietnes, sāka stenēt. Čārlijs ar roku aizspieda viņam muti. Viņi skatījās uz augšu, lai ari izlietne neļāva viņiem ieraudzīt logu, kas atradās virs viņiem.
Un tad spiets logā pagaisa tikpat žigli, kā bija uzradies. Telpa atkal pielija ar gaismu.
Neviens nekustējās.
Mēs gaidījām.
Pēc brīža tumšs kļuva rietumu sienas logs, tādā pašā veidā. Es prātoju, kāpēc spiets nenāk iekšā. Logs nebija hermētiski noslēgts. Nanodaļiņas varēja bez grūtībām ieslīdēt pa spraugām. Tomēr izskatījās, ka tās pat nemēģina.
Iespējams, beidzot kāds labums 110 tīkla mācīšanās bija arī mums. Varbūt spieti no pieredzes ap laboratoriju bija uzzinājuši, ka durvīm un logiem cauri tikt nav iespējams. Varbūt tāpēc viņi pat nemēģināja.
Šī doma mani uzmundrināja un palīdzēja cīnīties pret sāpēm ceļgalos.
Rietumu logs vēl bija tumšs, kad atkal satumsa ziemeļu logs virs izlietnes. Šobrīd iekšā skadjās abi spieti reizē. Rikijs bija teicis, ka ēkai tuvojoties trīs spieti. Ceturto viņš nebija pieminējis. Es prātoju, kur gan ir trešais. Pēc mirkļa es to uzzināju.
Kā klusa, melna dūmaka pa spraugu zem rietumu durvīm sāka ieplūst nanodaļiņas. Drīz to kļuva vairāk, tās ieplūda pa durvju perimetru. Iekļuvušas tās šķietami bezjēdzīgi virpuļoja un griezās, tomēr cs zināju, ka pēc mirkļa tās iedibinās kārtību.
Tad cs ieraudzīju, ka daļiņas ieplūst arī pa spraugām ziemeļu logā. Pa gaisa kondicionētāja ventilatoriem griestos lejup traucās vēl viena daļiņu straume.
Nogaidīt vairs nebija jēgas. Es piecēlos un izgāju no savas paslēptuves. Es uzkliedzu, lai visi nāk ārā.