"Nostājieties divās rindās!"
Cārlijs pakampa aWindex" pudeli un nostājās ierindā, noņurdēdams:
"Kādas, tavuprāt, ir mūsu sūda iespējas?"
"Neko labāku viņi nedabūs," cs atcirtu. "Reinoldsa likumi!13 Man blakus! Trīs četri - uz priekšu!"
Ja mēs nebūtu tik ļoti pārbiedēti, tad justos smieklīgi, šādi, cieši sagrupējušies, stumdīdamics šurpu turpu pa visu telpu, pūlēdamies koordinēt kustības - pūlēdamies atdarināt putnu baru. Sirds man krūtīs smagi dauzījās. Ausīs kaut kas gaudoja. Bija grūti koncentrēties uz soļošanu. Es apzinājos, ka mums iznāk drausmīgi, taču ātri vien mēs ievingrinājāmies. Nonākuši pie sienas, mēs apcirtāmics un, saskanīgi kustēdamies, devāmies atpakaļ. Es sāku šūpot rokas un katrā solī sist plaukstas. Pārējie darīja tāpat. Tā bija vieglāk koordinēt kustības. Un mēs visi cīnījāmies ar šausmām. Kā vēlāk teica Meja: "Tāda aerobika varētu būt ellē."
Un visu šo laiku mēs skatījāmies, kā pa logu un durvju spraugām šņākdamas iekšā plūst melnas nanodaļiņas. Šķita, ka tas turpinās ilgi, taču droši vien pagāja tikai trisdesmit- četrdesmit sekunžu. Drīz telpa bija pilna ar neizšķiramu miglu. Man visu ķermeni durstīja kā adatiņām, un cs nešaubījos, ka pārējie jūt to pašu. Dcivids sāka stenēt, taču viņam blakus bija Rozija, kas viņu uzmundrināja un mudināja turēties vienā solī.
Piepeši satriecošā ātrumā migla izklīda, daļiņas saauga divos nevainojamas formas stabos, kas stāvēja tieši mums pretī, cilādamies kā melni viļņi.
Tik nelielā attālumā spieti izstaroja nepārprotamu drau- dīgumu, gandrīz ļauna vēlējumu. To dobjā trinkšķoņa bija skaidri saklausāma, taču laiku pa laikam es sadzirdēju niknu šņākšanu - kā no čūskas mutes.
Tomēr tas mums neuzbruka. Mūs, gluži kā es biju cerējis, paglāba programmas trūkumi. Sastopoties ar koordinējušos upuru pulku, šie plēsoņas nonāca strupceļā. Viņi vispār neko nedarīja.
Vismaz pagaidām.
Plauksta sišanai pa vidu Cārlijs iesaucas:
"Ticiet vai neticiet… šī žākstīšanās… strādā!"
"Jā, bet tas… var nebūt ilgi," es atbildēju. Mani māca bažas par to, cik ilgi Deivids spēs savaldīt savu uztraukumu. Un mani māca bažas par spietiem. Es nezināju, cik ilgi tie šeit stāvēs un kad izdomās jaunu uzvedību. Es sacīju: "Ierosinu… doties uz tām durvīm… aizmugurē… un vākties prom no šejienes."
Kad mēs, nonākuši pie sienas, apcirtāmies, es mazliet mainīju leņķi uz dibentclpas pusi. Sizdami plaukstas un iedami soli solī, mēs gājām prom no spietiem, kuri, dobji trinkšķēdami, mums sekoja.
"Un, ja arī mēs tiksim ārā, ko tad?" iešņukstējās Dcivids. Viņam bija grūti ievērot ritmu. Panikas pārņemtam, viņam visu laiku samisējās solis. Viņš svīda un ātri mirkšķināja acis.
"Turpināsim tāpat… turēsimies barā… uz laboratoriju…un iekšā… vai esi gatavs?"
"Jēzu," viņš novaidējās. "Tas ir tik tālu… Es nezinu…" Viņš atkal paklupa un gandrīz zaudēja līdzsvaru. Turklāt viņš nesita plaukstas kopā ar pārējiem. Es gandrīz sajutu viņa šausmas, viņa nevaldāmo vēlēšanos mesties bēgšus.
"Deivid, paliec ar mums… ja tu iesi viens… tev neizdosies izsprukt… vai tu dzirdi?"
Deivids novaidējās.
"Es nezinu… Džek… nezinu, vai es spēšu…" Viņš atkal paklupa, uzskrēja virsū Rozijai, kura krītot uzgrūdās Cārlijam, kurš viņu noķēra un atkal uzrāva kājās. Taču mūsu bara kārtība uz bridi izjuka, koordinācija pazuda.
Spieti acumirklī kļuva blīvi melni, saritinājās un savilkās, kā gatavojoties lēcienam. Es dzirdēju, kā Čārlijs pusbalsī nočukst: "Vāks," un man patiešām uz brīdi šķita, ka viņam ir taisnība un mums ir gals klāt.
Taču tad mēs atguvām ritmu un spieti uzreiz izauga, kļuva tādi paši kā iepriekš. To blīvais melnums izbalēja. Tic atkal sāka vienmērīgi pulsēt.Tie mums pa pēdām ielidoja blakus telpā. Tomēr tie joprojām neuzbruka. Mēs atradāmies apmēram divdesmit pēdu attālumā no durvīm, tām pašām, pa kurām bijām ienākuši. Man radās cerība. Pirmo reizi man šķita, ka mēs varbūt tiešām spēsim aizbēgt.
Un tad, tai pašā brīdī, viss aizgāja pa pieskari.
Deivids Bruks salūza un laidās prom.
Mēs bijām labi tālu dibcntclpā un jau grasījāmies iet apkārt plauktiem, kas stāvēja istabas vidū, kad viņš metās skriešus, izjoņoja starp spietiem un, pabrāzies tiem garām, devās uz tālākajām durvīm.
Spieti acumirklī apsviedās un traucās viņam pakaļ.
Rozija kliedza, lai Deivids atgriežas, taču viņš bija koncentrējies uz durvīm. Spieti vajāja viņu pārsteidzošā ātrumā. Deivids jau bija gandrīz ticis līdz durvīm - viņa roka stiepās pēc tverekļa -, kad viens spiets nolaidās lejup, izklājās gar grīdu viņam priekšā, un tur viss kļuva melns.
Mirklī, kad Dcivids Bruks nonāca uz melnās virsmas, viena viņa kāja strauji paslīdēja uz priekšu, it kā viņš būtu uzkāpis uz ledus. Sāpēs iegaudojies, viņš nogāzās uz betona un nekavējoties pūlējās uzrausties kājās, taču nespēja: viņš visu laiku slīdēja un krita, atkal un atkal. Viņa brilles sašķīda drumslās, ietvars saspieda degunu. Viņa lūpas klāja melns, virmojošs aplikums. Viņš sāka aizclstics.
Rozija joprojām kliedza, bet pār Deividu nolaidās otrs spiets, un melnums izpletās pār viņa seju, līda viņam acīs un matos. Viņš kustējās arvien drudžaināk, žēli stenēdams kā dzīvnieks, tomēr kaut kādā veidā, šādi slīdot un ķepurojoties četrrāpus, viņam izdevās virzīties uz durvju pusi. Pēdīgi viņš rāvās uz priekšu, saķēra tverekli un raušus nostājās uz ceļiem. Beidzamajā izmisīgajā kustībā viņš pagrieza tverekli, atvēra durvis un nokrita.
Šķūnī gaiši iemirdzēja saule… un iekšā ievirmoja trešais spiets.
"Mums kaut kas jādara!" kliedza Rozija un metās skriet uz Dcivida pusi. Kad viņa skrēja man garām, es sakampu viņu aiz delma. Viņa rāvās ārā no mana tvēriena. "Mums viņam jāpalīdz! Mums viņam jāpalīdz!"
"Mēs neko nevaram darīt."
"Mums viņam jāpalīdz."
"Rozij! Mēs neko nevaram darīt."
Patlaban Dcivids valstījās pa grīdu, melns no galvas līdz kājām. Viņu bija ievīstījis trešais spiets. Starp dancojošajām daļiņām viņu bija grūti saskatīt. Šķita, ka Dcivida mute ir tumšs caurums, viņa acu āboli bija pavisam melni. Es nodomāju, ka viņš droši vien ir akls. Viņš elpoja saraustīti un clsai- ni, klusi rīstīdamies. Spiets plūda viņam mutē kā melna upe.
Viņa ķermenis sāka drebēt. Ar rokām viņš sažņaudza kaklu. Kājas bungoja pa grīdu. Es nešaubījos, ka viņš mirst.
"Kusties, Džek," teica Cārlijs. "Vācamies reiz prom no šejienes."
"Nedrīkst viņu atstāt!" kliedza Rozija. "Nedrīkst, nedrīkst!"
Deivids slīdēja ārā pa durvīm, saulē. Šobrīd viņš vairs nespārdījās tik sparīgi; viņa mute kustējās, taču mēs dzirdējām tikai elsas.
Rozija pūlējās izrauties.
Čārlijs saķēra viņu aiz pleca un sacīja:
"Sasodīts, Rozij…"
"Ej dēt!" Viņa izrāvās no Cārlija tvēriena, uzmina man uz kājas, es aiz pārsteiguma palaidu viņu vaļā, un viņa aizjoņoja uz blakustclpu, kliegdama:
"Deivid! Deivid/"
Viņai pretī izstiepās Dcivida roka, melna kā minētājam. Viņa satvēra Deivida delmu. Un tai pašā mirklī viņa nokrita, paslīdējusi uz melnās grīdas gluži tāpat kā pirmīt viņš. Viņa visu laiku atkārtoja Deivida vārdu, līdz sāka klepot un viņai ap lūpām uzradās melna apmale.
"Ejam, Dieva dēļ!" iesaucās Cārlijs. "Es nespēju skatīties!"
Es nejaudāju pakustināt kājas, nejaudāju kaut kur doties. Pagriezos pret Meju. Viņai pār vaigiem ritēja asaras. Viņa teica: