"Ej!"
Rozija joprojām kliedza Dcivida vārdu, apskaudama viņu, pievilkdama viņa augumu pie krūtīm. Taču izskaūjās, ka viņš pats vairs nekustas.
Čārlijs pieliecās man klāt un sacīja:
"Tā nav tava vaina, velns lai parauj."
Es lēni pamāju. Zināju, ka viņš saka taisnību.
"Bļāviens, šī tev ir pirmā darbadiena!" Cārlijs izstiepa roku un ieslēdza manu sakaru ierīci. "Ejam!"
Es pagriezos pret durvīm, kas bija man aiz muguras.
Un mēs izgājām ārā.
6. diena
16:12
Zem rievotā jumta gaiss bija karsts un nekustīgs. Mums priekšā bija automašīnu rinda. Bija dzirdams, kā zem jumta dūc videokameras motors. Rikijs laikam bija monitoros ieraudzījis, ka mēs iznākam no šķūņa. Manās austiņās atskanēja šņākoņa.
"Kas, pie velna, jums tur notiek?" noprasīja Rikijs.
"Nekā laba," cs atbildēju. Aiz ēnām joprojām spoži spīdēja pēcpusdienas saule.
"Kur pārējie?" teica Rikijs. "Vai visiem viss kārtībā?"
"Nē. Visiem viss nav kārtībā."
"Nu, pasaki vienreiz…"
"Ne tagad." Mēs visi bijām mēmi, apzinoties, kas ir noticis. Vienīgais, ko mēs vēlējāmies, - ātrāk nokļūt drošībā.
Laboratoriju ēka atradās simt tuksneša jardu attālumā pa labi no mums. Līdz elektrostacijas durvīm mēs varējām nokļūt trīsdesmit vai četrdesmit sekundēs. Sākām skriet žiglā riksī. Joprojām kaut ko runāja Rikijs, taču mēs viņam neatbildējām. Mēs visi domājām par vienu un to pašu: vēl pēc pusminūtes mēs sasniegsim durvis un drošību.
Taču mēs bijām aizmirsuši par ccturto spietu.
"Sūds!" izgrūda Čārlijs.
Ceturtais spiets parādījās gar laboratorijas ēkas stūri un virmoja tieši pie mums. Mēs apjukumā apstājāmies. "Ko darīsim?" jautāja Meja. "Veidosim baru?"
"Nē," es papurināju galvu. "Mēs esam tikai trīs."
Mūsu bija pārāk maz, lai apmulsinātu plēsoņu. Taču nevienu citu iespējamo stratēģiju cs nespēju izdomāt. Atsaucu prātā visus lasītos pētījumus par plēsoņām un upuriem. Par kaut ko tic bija vienisprātis. Vienalga, vai tiek modelētas ka- rotājskudras vai Screngeti lauvas, visi pētījumi apstiprināja galveno dinamiku: atstāti savā ziņā, plēsoņas nogalinās visus upurus, līdz vairs neviens nebūs palicis dzīvs - ja nu vienīgi upuris būs patvēries drošā vietā. īstie upuri varēja patverties kādā ligzdā kokā vai pazemes midzenī, vai upes dzelmē. Ja upurim bija, kur patverties, viņš var palikt dzīvs. Ja patvēruma nebija, plēsoņas nogalina visus līdz pēdējam.
"Izskatās, ka mēs esam pakaļā," teica Čārlijs.
Mums bija vajadzīgs patvērums. Spiets nāca mums virsū. Es jau gandrīz jutu, kā adatiņas dursta ādu, mutē jau uzradās sausais plienainums. Mums bija jāatrod kaut kāds patvērums, iekams spiets bija mūs sasniedzis. Es apgriezos ap savu asi, skatīdamies uz visām pusēm, taču neredzēju neko, izņemot…
"Vai mašīnas ir aizslēgtas?"
Manas austiņas iesprakšķējās. "Nevajadzētu būt."
Mēs pagriezāmies un skrējām.
Tuvākā mašīna bija zils "Ford sedan ". Es atvēru vadītāja durvis, Meja - durvis blakussēdētāja pusē. Spiets bija tieši mums aiz muguras. Aizcirzdams durvis, cs dzirdēju trinkšķo- ņu, tad Meja aizcirta savējās. Čārlijs, joprojām ar "Windex" pudeli rokās, pūlējās atdabūt vaļā aizmugurējās durvis, taču tās bija aizslēgtas. Meja pagriezās, lai atbloķētu atslēgu, taču Cārlijs jau bija pieskrējis pie nākamās mašīnas, "Land Cruiserun iclēcis tajā. Un aizcirtis durvis.
"Au!" viņš iesaucās. "Velns, kur karsts!"
"Zinu," cs atbildēju. Mašīnā bija karsts kā cepeškrāsnī. Mēs ar Meju jau bijām nosvīduši. Spiets metās uz mūsu pusi un virmoja gar vējstiklu, pulsēdams, stumdīdamics šurpu turpu.
Panikas pārņemtais Rikijs austiņās sauca:
"Veči? Kur jūs esat? Veči?"
"Mašīnās."
"Kādās mašīnās?"
"Ellē ratā, kāda starpība?" atcirta Čārlijs. "Mēs esam divās no tām draņķa mašīnām, Rikij."
Melnais spiets atstāja mūsu "Scdan"un devās uz "Toyota" pusi. Mēs skatījāmies, kā tas slīd no viena loga pie otra, pūlēdamies tikt iekšā. Čārlijs caur sdklu man greizi uzsmaidīja.
"Seit nav, kā tajā šķūnī. Sitie vāģi ir noblīvēti. Tā kā… šie var iet…"
"Bet ventilācijas atveres?" cs jautāju.
"Es savējo aizvēru."
"Bet tās taču nav hermētiski noslēgtas, vai ne?"
"Nav gan," viņš atbildēja. "Bet, lai tiktu iekšā, vajag palīst zem motora pārsega. Vai varbūt jālien caur bagāžnieku. Un es varu derēt, ka šitā pārbarotā dūcenīte nespēs tik tālu aizdomāties."
Meja citu pēc citas vēra ciet mūsu mašīnas ventilācijas lūkas. Viņa atvēra cimdu nodalījumu, ieskatījās tajā un atkal to aizvēra.
"Atradi kādas atslēgas?" es jautāju.
Viņa papurināja galvu - nē.
Austiņās atskanēja Rikija balss:
"Veči? Jums ir jauni cicmiņi."
Es pagriezos un ieraudzīju, kā gar noliktavu tuvojas vēl divi spieti. Tic nekavējoties metās virsū mūsu mašīnai no priekšpuses un no aizmugures. Man bija sajūta, it kā mēs būtu iekļuvuši smilšu vētrā. Palūkojos uz Meju. Viņa sēdēja pilnīgi nekustīgi, ar akmenscictu seju, un vērīgi skatījās.
Divi jaunie mākoņi beidza apriņķot mašīnu, tad aizvirmo- ja uz priekšu. Viens ierīkojās tieši pie loga Mcjas durvju pusē. Tas pulsēja, mirdzinādams sudrabu. Otrs bija uz motora pārsega un virzījās šurpu turpu no Mejas pie manis. Laiku pa laikam tas uzklupa vējstiklam un izšķīda pa stiklu. Tad tas atkal saauga kopā, aizslīdēja uz motora pārsega priekšgalu un no jauna metās pret stiklu.
"Mēģina tikt iekšā," Cārlijs līksmi ietarkšķējās. "Es tak jums teicu - viņiem neizdosies!"
Es nebiju tik ļoti pārliecināts. Ievēroju, ka pēc katra trieciena spiets atvirzās arvien tālāk, ieskrienas ilgāk. Drīz tas būs atkāpies līdz priekšgala režģim. Un, ja tas sāks ložņāt pa režģi, tad atradīs ventilācijas atveres. Un tad mums būs beigas.
Meja rakņājās pa sīklietu kastīti starp sēdekļiem. Viņa izvilka līmlentes rullīti un kārbiņu ar sviestmaižu maisiņiem.
"Varbūt mēs varam aizlīmēt atveres…" viņa teica.
Es papurināju galvu. "Nav jēgas," es sacīju. "Tās ir nanodaļiņas. Tās ir tik sīkas, ka var tikt cauri plēvei."
"Tu gribi teikt, ka tās tiks cauri polietilēnam?"
"Jā, vai varbūt izsprauksies gar malām, pa sīkām šķirbiņām. Nav iespējams aizlīmēt tik hermētiski, lai tās netiktu cauri."
"Tad mums adiek tikai sēdēt?"
"Lielā mērā jā."
"Un cerēt, ka tās neiedomāsies."
"Tieši tā," es pamāju.
Bobijs Lembcks austiņās sacīja:
"Vējš atkal sāk celties. Seši mezgli."
Izklausījās, ka viņš grib mūs uzmundrināt, taču seši mezgli ne tuvu nebija pietiekams stiprums. Spieti aiz vējstikla bez pūlēm virmoja ap mašīnu.
"Džek?" iejautājās Cārlijs. "Mana dūcenīte tikko pazuda. Kur šī palika?"
Es atskatījos uz Cārlija mašīnu un redzēju, ka trešais spiets bija noslīdējis pie priekšējās riepas un virmoja iekšā un ārā pa diska caurumiem.
"Pēta tava riteņa disku, Cārlij," es atbildēju.
"M-m-m." Viņš neizklausījās laimīgs, un tam bija pietiekams iemesls. Ja reiz spiets bija sācis rūpīgi pēdt mašīnu, tas var nejauši atklāt, kā tajā var iekļūt. "Manuprāt, viss atduras jautājumā, kāda ir viņu PO komponente, vai ne?" viņš sacīja.
"Tā gan," es atbildēju.
"Un kā tas būtu angliski?" vaicāja Meja.
Es paskaidroju. Spietiem nav ne vadoņa, ne centrālā prāta. To intelekts ir atsevišķu daļiņu summa. Šīs daļiņas pašor- ganizējas spietā un to pašorganizēšanās tendencei ir neprognozējami rezultāti. Nekādi nav iespējams zināt, ko tās darīs. Spieti var turpināt darboties tikpat nesekmīgi kā šobrīd. Tie var nejauši uzdurties kādam risinājumam. Tie var arī sākt meklēt organizēti.