Pagaidām gan tie tik tālu nebija tikuši.
Mans apģērbs bija smags, sviedros izmircis. Sviedri pilēja no deguna un zoda. Ar delnas virspusi noslaucīju pieri. Palūkojos uz Meju. Ari viņa svīda.
"Klau, Džek?" ierunājās Rikijs.
"Kas ir?"
"Pirms brīža zvanīja Džūlija. Viņa ir izrakstījusies no slimnīcas un…"
"Ne tagad, Rikij."
"Viņa šovakar atlidos."
"Parunāsim vēlāk, Rikij."
"Es tikai domāju, ka tu gribēsi zināt."
"Jēziņ!" uzsprāga Cārlijs. "Pasakiet tam pakaļcaurumam, lai aizveras. Mēs esam aizņemtiV
"Vēja stiprums - astoņi mezgli," teica Bobijs Lembeks. "Nē, piedošanu… septiņi."
"Jēziņ, tā spriedze mani nobeigs," sacīja Čārlijs. "Kur ir mans spiets, Džek?"
"Zem mašīnas. Es neredzu, ko viņš tur dara… Nē, paga… Tas ceļas augšā tev aiz muguras, Čārlij. Izskatās, ka tas pēta tavas gabaritugunis."
"Vēl viens, kas ķerts uz vāģiem," viņš noteica. "Nu, lai pēta vien."
Es joprojām pār plecu lūkojos uz Čārlija spietu, kad ierunājas Meja:
"Džek. Paskaties/"
Spiets, kas virmoja gar sānlogu viņas pusē, bija mainījies. Šobrīd tas bija gandrīz pilnīgi sudrabots, mirgojošs, taču ļoti noturīgs, un cs redzēju, kā šajā sudrabotajā virsmā atspīd Me- jas galva un pleci. Atspulgs nebija ideāls, viņas acis un mute bija mazliet izplūdušas, taču lielos vilcienos tas bija precīzs.
Es saraucu pieri.
"Tas ir spogulis…"
"Nē," viņa iebilda. "Nav vis." Viņa aizgriezās no loga un paskatījās uz mani. Viņas attēls uz sudrabotās virsmas nemainījās. Seja vēl arvien lūkojās mašīnā. Tad, pēc kāda brīža, attēls notrīsēja, izšķīda un pēc tam, atkal izveidojies, rādīja viņas pakausi.
"Ko tas nozīmē?" Meja jautāja.
"Man ir viena laba doma, bet…"
Spiets uz motora pārsega izturējās gluži tāpat, vienīgi tā sudrabotajā virsmā bijām redzami mēs abi, plecu pie pleca mašīnā, ļoti izbiedēti. Arī šis attēls bija zināmā mērā izplūdis. Un tagad man bija skaidrs, ka spiets nebija spogulis vārda burtiskajā nozīmē. Tas patstāvīgi veidoja attēlu, precīzi izvietojot atsevišķas daļiņas, un tas nozīmēja…
"Draņķīgi…" ierunājās Cārlijs.
"Zinu," cs atbildēju. "Tic ievieš jauninājumus."
"Kā tev šķiet, vai tas ir kāds no iebūvētajiem gājieniem?"
"Lielā mērā jā. Manuprāt, tā ir imitēšana."
Meja nesaprazdama papurināja galvu.
"Programmā ir iepriekš paredzētas noteiktas stratēģijas, kas palīdz sasniegt mērķus. Šīs stratēģijas modelē to, ko dara īstie plēsoņas. Piemēram, viena no iebūvētajām stratēģijām ir sastingt uz vietas un gaidīt, uzglūnēt no slēpņa. Cita ir skraidīt šurpu turpu, līdz esi uzdūries medījumam, un tad dzīties tam pakaļ. Trešā ir nomaskētics, pārņemot kaut kādus apkārtējās vides elementus, saplūst ar to. Un ceturtā ir atdarināt medījuma uzvedību - imitēt upuri."
"Tu domā, ka tā ir imitēšana?" viņa jautāja.
"Es domāju, ka tas ir imitēšanas paveids, jā."
"Tas mēģina izskatīties tāds pats kā mēs?" "Jā."
"Tā ir iegūtā uzvedība? Viņš patstāvīgi ir to attīstījis?"
"Jā," es teicu.
"Nelāgs jaunums," sērīgi novilka Cārlijs. "Nelāgs, nelāgs jaunums."
Mašīnā sēdēdams, es sāku niknoties. Šī spoguļattēla veidošana man lika saprast, ka cs nezinu nanodaļiņu patieso uzbūvi. Man bija teikts, ka tiem ir iebūvēti pjczoclementi, kas spēj atstarot gaismu. Tāpēc nebija brīnums, ka spiets ik pa laikam sudraboti nozibsnīja saulē. Nekāda sevišķi izsmalcināta daļiņu orientēšana tam nebija vajadzīga. Īstenībā šādu sudrabotu ņirbu varēja uzskatīt par nejaušu efektu, gluži tāpat, kā mašīnām pilnās šosejās tc uzrodas, te izzūd satiksmes "korķi". Sastrēgumus izraisa viens vai divi autobraucēji, gadījuma pēc mainot ātrumu, taču tā iespaids aizviļņo pa visu šoseju. Tas pats, iespējams, bija sakāms par spietiem. Gadījuma efekts varēja viļņveidīgi izplatīties pa visu spietu. Un tieši to ari mēs bijām redzējuši.
Toties šī spoguļošana jau bija kaut kas pavisam cits. Spieti veidoja krāsainus attēlus, turklāt tiem piemita pasakaina noturība. Tik sarežģītu uzvedību nevarēja gaidīt no tām vienkāršajām nanodaļiņām, kas man bija parādītas. Es šaubījos, vai no sudraba slāņa ir iespējams radīt pilnu spektru. Teorētiski bija iespējams, ka sudrabu var precīzi izliekt, lai radītu prizmas krāsas, taču tam bija vajadzīga ārkārtīgi izsmalcināta kustība.
Loģiskāk bija pieņemt, ka daļiņas rada krāsas citādi. Un tas nozīmēja, ka cs nezināju patiesību par daļiņām. Rikijs kārtējo reizi bija man melojis. Tāpēc es niknojos.
Es jau biju secinājis, ka ar Rikiju kaut kas nav lāgā, un, šobrīd visu apjaušot, tā bija mana, nevis viņa problēma. Pat pēc katastrofas noliktavā cs joprojām neaptvēru, ka spieti attīstās tik ātri, ka mēs tiem netiekam līdzi. Man būtu vajadzējis sajēgt, kas atrodas manā priekšā jau tad, kad spieti demonstrēja jaunu stratēģiju - padarīt grīdu slidenu, lai viņu medījums nespētu aizbēgt un to varētu pārvietot. Runājot par skudrām, to dēvēja par kolektīvo transportu; tas bija labi zināms fenomens. Turpretī šo spietu gadījumā tā bija nepieredzēta, tikko izstrādāta uzvedība. Taču tobrīd es biju neprātīgi pārbijies un nespēju aptvert, cik tas ir būtiski. Tagad, sēžot svelmīgajā mašīnā, nebija jēgas vainot Rikiju, tomēr es biju nobijies un noguris, un nejaudāju skaidri domāt.
"Džek." Meja piebikstīja man pie pleca un norādīja uz Cārlija mašīnu.
Viņas seja bija drūma.
* * *
Spiets pie Čārlija mašīnas pakaļējām gabaritugunīm bija kļuvis par melnu straumi, kas augstu gaisā izliecās un tad nozuda vīlē, kur sarkanā plastmasa bija savienota ar metālu.
Es ierunājos:
"Paklau, Cārlij… Manuprāt, tie ir atraduši ceļu."
"Jā, es redzu. Kas par draņķiem!"
Cārlijs patlaban mēģināja ierāpties aizmugures sēdeklī. Daļiņas mašīnas iekšpusē jau bija savairojušās un veidoja pelēku dūmaku, kas strauji satumsa. Cārlijs ieklepojās. Es neredzēju, ko viņš dara, - viņš bija zemāk par loga līmeni. Viņš atkal ieklepojās.
"Čārlij?"
Viņš neatbildēja. Taču es dzirdēju, kā viņš nolamājas.
"Čārlij, kāp ārā!"
"Pie pakaļas tos draņķusi"
Un tad atskanēja dīvains troksnis, kura izcelsmi cs uzreiz nespēju saprast. Pagriezos pret Meju, kas bija piespiedusi sakaru ierīci pie auss. Bija dzirdama savāda, ritmiska šņirksto- ņa. Viņa jautājoši pavērās manī.
"Čārlij?"
"Es… apsmidzinu tos mērglēnus. Paskatīsimies, ko šie darīs, kad būs slapji."
"Tu izsmidzini izotopu?" pārjautāja Meja.
Viņš neatbildēja. Taču pēc brīža viņš atkal bija redzams pa logu un uz visām pusēm smidzināja ar "Windex" pudeli. Šķidrums tecēja pār stiklu un pilēja zemē. Mašīnas iekšiene kļuva vēl tumšāka - tajā sanāca arvien vairāk daļiņu. Drīz mēs viņu vairs nespējām saskaut. No melnuma iznira viņa rokas, tās atspiedās pret stiklu un atkal nozuda. Viņš nemitīgi klepoja. Sausi un rejoši.
"Čārlij," es teicu, "negaidi, bēdz!"
"Ai, pie pakaļas. Kāda jēga?"
"Vējš - desmit mezglu," sacīja Bobijs Lembcks. "Izmantojiet!"
Ar desmit mezgliem nebija diezgan, tomēr tas bija labāk nekā nekas.