"Čārlij? Tu dzirdi?"
No melnās mašīnas atskanēja balss:
"Jā, labi… Bs meklēju… nevaru atrast… to draņķa rokturi, nevaru sataustīt… Kur, ellē, ir tas sasodītais rokturis…" Viņš aprāvās un sāka aizvilkdamies klepot.
Austiņās es dzirdēju, kā laboratorijā skan drudžainas balsis.
"Viņš sēž aToyota teica Rikijs. "Kur uToyota" ir rokturis?"
Bobijs Lembcks: "Nezinu, tā nav mana mašīna."
"Kā mašīna tā ir? Vins?"
Vinss: "Nē, nē. Tam čalim ar slimajām acīm."
"Kuram?"
"Tam inženierim. Tam, kurš visu laiku mirkšķina acis."
"Deividam Brukām?"
"Jā. Viņam."
"Veči?" mūs uzrunāja Rikijs. "Mēs domājam, ka tā ir Deivida mašīna."
Es iesāku: "Tas mums neko…"
Un tad cs aprāvos, jo Meja rādīja uz mūsu mašīnas aizmuguri. No šuves, kur sēdekļa spilvens saskārās ar atzveltni, šņākdamas ieplūda daļiņas, līdzīgas melniem dūmiem.
Es ieskatījos un pamanīju aizmugurē uz grīdas segu. Arī Meja bija to ieraudzījusi un, ienirdama starp sēdekļiem, iemetās aizmugurē. Lēkdama viņa iespēra man pa galvu, toties sega bija viņai rokā un viņa sāka to bāzt iekšā spraugā. Es mēģināju ierāpties aizmugurē, lai viņai palīdzētu, un manas austiņas nokrita un aizķērās aiz stūres. Mašīnā nebija vietas. Austiņās skanēja kāda metāliska balss.
"Ātrāk," skubināja Meja. "Ātrāk!"
Es biju par viņu lielāks; man aizmugurē nepietika vietas; saliecies līdzīgi kabatas nazim, sniedzos pāri vadītāja sēdeklim, saķēru segu un palīdzēju viņai to bakstīt spraugā.
Kaut kur tālumā es neskaidri manīju, ka ar troksni atveras aT(>yota"durvis un no melnuma iznirst Cārlija pēda. Viņš gribēja izmēģināt laimi ārā. Varbūt mums jādara tāpat, cs nodomāju, palīdzēdams Mejai darboties ar segu. Nekāda labuma no segas nebūs, tā bija tikai notikumu novilcināšana. Es jau manīju, ka daļiņas spiežas cauri audumam; mašīnā to bija arvien vairāk. Kļuva arvien tumšāks. Visu manu ādu durstīja adatiņas.
"Meja, skrienam!"
Viņa neatbildēja, tikai sāka vēl sparīgāk stumt segu spraugās. Droši vien viņa apzinājās, ka ārā mums nav izredžu izsprukt sveikā. Spieti mūs panāks, nostāsies ceļā, liks mums paklupt un krist. Un, kad mēs būsim nokrituši, tic mūs nosmacēs. Gluži tāpat kā pārējos.
Gaiss kļuva blīvāks. Es sāku klepot. Pustumsā visu laiku skanēja metāliskā balss no austiņām. Nebija skaidrs, no kurienes tā nāk. Arī Mejas austiņas bija nokritušas, es it kā biju manījis tās uz priekšējā sēdekļa, taču jau bija pārāk tumšs, lai kaut ko varētu saskatīt. Acis svila. Es nemitīgi klepoju. Arī Meja klepoja. Es nezināju, vai viņa joprojām baksta spraugā segu. Viņa bija tikai ēna miglā.
Aso sāpju dēļ cs aizmiedzu acis. Rīkle sažņaudzās, klepus bija sauss. Man atkal reiba galva. Es apzinājos, ka mums atlikusi tikai apmēram minūte, iespējams, mazāk. Atskatījos uz Meju, taču viņu neredzēju. Dzirdēju viņas klepu. Pavicināju roku, mēģinādams izklīdināt miglu, lai viņu ieraudzītu. Tas nelīdzēja. Pavicināju roku vējstikla priekšā, un tas acumirklī kļuva tīrs.
Neraugoties uz klepus lēkmi, cs tālumā redzēju laboratorijas ēku. Spīdēja saule. Viss izskatījās tāpat kā parasti. Cik kaitinoši, ka viss varēja izskatīties tik normāli un mierīgi, bet mēs šeit bijām noklepojušies līdz nāvei. Nespēju saskatīt, kur palicis Cārlijs. Viņš vairs ncatradas man priekšā. īstenībā - es atkal pavicināju roku - redzamas bija tikai…
Vēja pūstas smiltis.
Ak kungs, vēja pūstas smiltis.
Atkal bija sacēlies vējš.
"Meja," es klepoju. "Meja. Uz durvīm!"
Nezināju, vai viņa ir dzirdējusi. Viņa smagi klepoja. Es izstiepu roku uz vadītāja durvju pusi un gramstīdamies meklēju rokturi. Jutos apjucis un dezorientēts. Bez apstājas klepoju. Sataustīju karstu metāla stienīti, parāvu to lejup.
Durvis man blakus atvērās. Mašīnā, savirmojot miglu, ieplūda karstā tuksneša gaisa straume. Vējš neapšaubāmi bija spēcīgāks.
"Meja!"
Viņa bija noklepojusies gandrīz līdz bezsamaņai. Iespējams, viņa nespēja kustēties. Es metos uz pasažiera durvīm iepretim. Apdauzīju ribas pret ātrumpārslēgu. Migla bija kļuvusi plānāka, un es ieraudzīju rokturi, pagriezu to un atgrū- du durvis vaļā. Vējš aizcirta tās ciet. Es pavilkos uz priekšu un, atkal atgrūdis tās vaļā, pieturēju ar roku.
Vējš pūta cauri mašīnai.
Dažās sekundēs melnais mākonis izgaisa. Pakaļējais sēdeklis joprojām bija tumšs. Es līdu uz priekšu, izrāpos pa pasažiera durvīm un atvēru pakaļējās durvis. Meja izstiepa rokas man pretī un es izrāvu viņu ārā. Mēs abi smagi klepojām. Viņas kājas saļodzījās. Es apmetu viņas roku sev ap pleciem un pusnešus izvilku viņu klajā tuksnesī.
Vēl joprojām nezinu, kā man izdevās nokļūt līdz laboratoriju ēkai. Spieti bija nozuduši; pūta spēcīgs vējš. Meja nekustīgi gulēja man uz pleciem, viņas augums bija ļengans, kājas vilkās pa smildm. Man nebija spēka. Mani mocīja klepus lēkmes, kuru dēļ bieži vajadzēja apstāties. Nespēju atgūt elpu. Jutos apreibis un dezorientēts. Saules stariem bija zaļgana nokrāsa, un gar acīm man griezās raibs. Meja vārgi kāsēja; viņas elpa bija sekla. Man radās sajūta, ka viņa neizdzīvos. Es klamzāju uz priekšu, likdams pēdu aiz pēdas.
Kaut kur man priekšā vīdēja durvis un es dabūju tās vaļā. Ienesu Meju melnajā priekšnamā. Otrā pusē bija stikla slūžas, tur gaidīja Rikijs un Bobijs Lembcks. Viņi mums uzgavilēja, taču es neko nedzirdēju. Austiņas bija palikušas mašīnā.
Durvis nošņācot atvērās, un es iestiepu Meju slūžās. Viņai izdevās noturēties kājās, kaut ari klepojot viņa bija saliekusies uz pusēm. Pagāju malā. Vējš sāka viņu appūst. Atslīgu pret sienu, aizelsies, apdullis.
Vai tikai tas jau reiz nav noticis, cs nodomāju.
Ieskatījos rokaspulkstenī. Tikai pirms trim stundām cs biju par mata tiesu izbēdzis no iepriekšējā uzbrukuma. Noliecies uzliku plaukstas uz ceļgaliem. Blenzu grīdā un gaidīju, kad slūžas atsvabināsies. Pametu skatienu uz Rikiju un Bobiju. Viņi kaut ko auroja, bakstīdami sev ausīs. Papurināju galvu.
Vai tiešām viņi neredz, ka man nav austiņu?
"Kur Cārlijs?" es jautāju.
Viņi atbildēja, taču es neko nedzirdēju.
"Vai viņš izglābās? Kur ir Čārlijs?"
Es saviebos - atskanēja spalgs elektronisks pīkstiens un tad iekšējās sakaru ierīces pastiprinātā Rikija balss:
"… tu tur neko nevari darīt."
"Vai viņš ir šeit?" es jautāju. "Vai viņš izglābās?" "Nē."
"Kur viņš ir?"
"Joprojām mašīnā," atbildēja Rikijs. "Viņš tā arī neizkāpa. Tu nezināji?"
"Biju aizņemts," es sacīju. "Tad viņš joprojām ir tur?"
"Jā."
"Miris?"
"Nē, nē. Viņš ir dzīvs."
Es vēl arvien smagi elpoju, joprojām reiba galva. "Ko?"
"Tai videomonitorā ir grūti saprast, bet izskatās, ka viņš ir dzīvs…"
"Tad kāda velna pēc jūs nestiepjat viņu šurp?"
"Mēs nevaram, Džek." Rikija balss bija mierīga. "Mums jāparūpējas par Meju."
"Kāds taču var aiziet."
"Mums nav lieku cilvēku."
"Es nevaru," es sacīju. "Man nav iekšā kaut kur iet."
"Protams," atbildēja Rikijs, likdams lietā savu mierinošo balsi. Apstāvētāja balsi. "Tev tas viss noteikti bija briesmīgs trieciens, Džek, viss, kas tev bija jāpārdzīvo…"
"Pasaki… vienu… kurš ies viņam pakaļ, Rikij?"
"Nežēlīgi atklāti runājot," Rikijs sacīja, "cs nedomāju, ka ir jēga to darīt. Viņam bija konvulsijas. Spēcīgas. Nedomāju, ka viņš vēl ilgi izvilks."