"Neviens neies?" es jautāju.
"Baidos, ka tam nav jēgas, Džek."
Slūžās Bobijs palīdzēja Mejai iziet ārā un veda viņu prom pa gaiteni. Rikijs stāvēja un caur stiklu skatījās uz mani.
"Tava kārta, Džek. Nāc iekšā!"
Es nekustējos. Paliku, atbalstījies pret sienu. "Kādam ir jāiet un viņš jāatstiepj," cs tcicu.
"Ne tagad. Vējš nav noturīgs, Džek. Kuru katru bridi tas var pazust."
"Bet viņš ir dzīvs."
"Vairs nebūs ilgi."
"Kādam ir jāiet," cs tcicu.
"Džek, tu tikpat labi kā es apzinies, ar ko mēs esam sadūrušies," teica Rikijs. Šobrīd viņš tēloja saprāta balsi, rāmu un loģisku. "Mēs esam cietuši drausmīgus zaudējumus. Vairs nedrīkstam riskēt ne ar vienu cilvēku. Ap to laiku, kad izdosies nokļūt līdz Čārlijam, viņš būs miris. Varbūt viņš jau tagad ir miris. Izbeidz runāt niekus un ej iekšā slūžās!"
Es izvērtēju savai ķermeni, iztaustīju elpu, krūtis, dziļo pārgurumu. Savā pašreizējā stāvoklī cs nespēju atkal iziet ārā.
Tāpēc iegāju slūžās.
Gaisa pūtēji rēkdami saplacināja man matus, pluinīja drēbes un notīrīja melnās daļiņas no apģērba un ādas. Redze gandrīz uzreiz uzlabojās. Es uzelpoju. Tagad pūta uz augšu. Es izstiepu savai melno roku un redzēju, kā tā kļūst bālgani pelēka un tad atgūst normālo miesas krāsu.
Iedarbojās gaisa pūtēji slūžu sānos. Es dziļi ievilku elpu. Adatiņas vairs tik sāpīgi ncdursdja man ādu. Vai nu cs mazāk tās jutu, vai arī tās pūta prom. Galva kļuva nedaudz skaidrāka. Vēlreiz ievilku elpu. Pašsajūta bija nelāga. Tomēr jutos labāk.
Stikla durvis atvērās. Rikijs izstiepa rokas.
"Džek! Paldies Dievam, tu esi drošībā."
Es neatbildēju, vien pagriezos un devos atpakaļ pa to pašu ccļu.
"Džek…"
Stikla durvis svelpdamas vērās ciet un ar būkšķi noslēdzās.
"Es viņu tur neatstāšu," cs sacīju.
"Ko tu taisies darīt? Tu taču nevari viņu nest, viņš ir pārāk liels. Ko tu taisies darīt?"
"Nezinu. Bet es viņu neatstāšu, Rikij."
Un es atkal izgāju ārā.
Protams, es rīkojos tieši tā, kā Rikijs vēlējās… tieši tā, kā viņš gaidīja… taču tobrīd es to neaptvēru. Un ari tad, ja kāds būtu mani brīdinājis, cs nebūtu noticējis, ka Rikijam var piemist tik attīstīta psiholoģiska izsmalcinātība. Rikija parastais vadības stils bija ļoti triviāls. Tomēr šoreiz viņš mani bija apvedis ap stūri.
6. diena
16:22
Pūta spirdzinošs vējš. Spieti nekur nebija manāmi, un cs bez starpgadījumiem nokļuvu pie šķūņa. Austiņu man nebija, tāpēc man bija aiztaupīti Rikija komentāri.
aToyota" aizmugurējās durvis bija vaļā. Es atradu Cārliju nekustīgi guļam uz muguras. Pagāja kāds brīdis, līdz es sapratu, ka viņš vēl elpo, gan sekli. Ar pūlēm uzslēju viņu sēdus. Viņš skatījās uz mani ar trulām acīm. Viņa lūpas bija zilas un āda krita pelēka. Pāri viņa vaigam noritēja asara. Mute pakustējās.
"Nepūlies runāt," es sacīju. "Pataupi enerģiju." Es stenēdams aizvilku viņu līdz sēdekļa malai, līdz durvīm, un sagriezu kājas tā, ka viņš atradās ar seju pret durvīm. Cārlijs bija liels, sešas pēdas garš un vismaz divdesmit mārciņas smagāks par mani. Es zināju, ka nespēšu viņu aiznest līdz laboratoriju ēkai. Bet aiz "Toyota"pakaļējā sēdekļa biju pamanījis bczceļu motocikla platās riepas. Tur kaut kas varētu sanākt.
"Cārlij, vai tu mani dzirdi?"
Tikko jaušams galvas mājiens.
"Vai tu vari noturēties uz kājām?"
Nekā. Pilnīgi nekādas reakcijas. Viņš uz mani neskatījās; viņš lūkojās tukšumā.
"Cārlij," es neatlaidos, "kā tev šķiet, tu vari turēties kājās?"
Viņš atkal pamāja, tad sasprindzinājās tā, ka noslīdēja no sēdekļa un nostājās zemē. Brīdi viņš ļodzīgi stāvēja, kājām trīcot, tad saļima pret mani, pieķerdamies pie manis, lai nenokristu. Es sagrīļojos zem viņa svara.
"Labi, Cārlij…" Es atbalstīju viņu pret mašīnu un apsēdināju uz pakāpiena. "Pasēdi šeit, labi?"
Palaidu viņu vaļā, un viņš palika sēžam. Viņš joprojām izklaidīgu skatienu lūkojās tukšumā.
"Tūlīt būšu atpakaļ."
Es aizgāju līdz "Land Cruiser" pakaļgalam un atvēru bagāžnieku. Jā, tajā bija motocikls - tīrākais bczccļu motocikls, kādu es mūžā biju redzējis. Tas bija ietīts smagā 'xMylar" maisā. Turklāt pēc lietošanas tas bija noslaucīts. Tas tiešām izskatās pēc Deivida, es nodomāju. Viņš vienmēr bija tik tīrīgs, tik akurāts.
Es izvilku motociklu no mašīnas un noliku zemē. Aizdedzē atslēgas nebija. Piegājis pie aToyota* priekšgala, atvēru pasažiera durvis. Priekšējie sēdekļi bija nevainojami tīri un rūpīgi sakārtoti. Dcividam pie priekšējā paneļa bija tāfclīte ar piesūcekņiem, ligzdiņa mobilajam tālrunim un uz āķīša pakārtas radioaustiņas. Atvēru cimdu nodalījumu un redzēju, ka ari tur viss bija glīti salikts. Automobiļa dokumenti aploksnē, zem tiem - plastmasas paplātīte ar nodalījumiem lūpu balzamam, papīra kabadakatiņiem, plāksteriem. Atslēgu nebija. Tad es pamanīju, ka starp sēdekļiem ir lādīte kompaktdisku atskaņotājam, bet zem tās - aizslēgta atvilktnīte.
Tās slēdzene bija tāda pati kā aizdedzei. Droši vien to varēja atvērt ar aizdedzes atslēgu.
Es iezvēlu pa atvilktnīti ar plaukstas malu un dzirdēju, ka iekšā nogrāb kaut kas metālisks. Tā varēja būt kāda maza atslēdziņa. Piemēram, motocikla atslēga. Jebkurā gadījumā kaut kas 110 metāla.
Kur bija Deivida atslēgas? Man ienāca prātā, ka Vinss varbūt ir tās paņēmis, kad Deivids atbrauca, gluži tāpat, kā viņš bija savācis manējās. Ja tā, atslēgas bija laboratorijā. Un no tā man nebūtu nekāda labuma.
Es palūkojos uz laboratoriju ēku, prātodams, vai nedoties pakaļ atslēgām. Tā es ievēroju, ka vējš vairs nav tik stiprs. Gar zemi joprojām vēipās smiltis, taču pūsma vairs nebija tik sparīga.
Lieliski, es nodomāju. Tieši tas man vajadzīgs.
No jauna sajuzdams steigu, es nolēmu atmest ar roku motociklam un tā pazudušajai atslēgai. Varbūt noliktavā ir kaut kas noderīgs, lai es varētu aizvest Čārliju uz laboratoriju. Neko tādu es neatcerējos, tomēr devos uz šķūni apskatīties. Iekšā es iegāju piesardzīgi, dzirdēdams blīkšķināšanos. Izrādījās, ka tās ir tālākās durvis, kas virinās vējā. Rozijas līķis gulēja uzreiz aiz durvīm, pamīšus gaišs un tumšs durvju dauzīšanās ritmā. Viņai uz ādas bija tas pats pienainais aplikums, kādu mēs bijām redzējuši trusim. Taču es nepiegāju viņai klāt, lai pa- raudzītos. Skubīgi pārmeklēju plauktus, atvēru slotu skapi, paskatījos aiz kaudzēs sakrautajām kastēm. Atradu no koka listēm darinātus ratiņus ar maziem ritentiņiem. Tomēr smiltīs no tiem nebūtu nekāda labuma.
Es atkal izgāju ārā zem rievotā skārda un steidzos pie "To- yotaNeatlika nekas cits, kā vien stiepšus stiept Cārliju uz laboratoriju ēku. Varbūt man tas izdosies, ja viņš pats spēs noturēt kādu daļu sava svara. Iespējams, tagad viņš jūtas labāk, es domāju. Varbūt viņš ir stiprāks.
Taču, paskatījies uz viņa seju, es sapratu, ka tā nav. Viņš neapšaubāmi izskatījās vārgāks.
"Sasodīts, Čārlij, ko lai cs ar tevi daru?"
Viņš neatbildēja.
"Es nevaru tevi nest. Un Deivids nav atstājis mašīnā atslēgas, tā ka mums neveicas…"
Es aprāvos.
Ja nu Deividam kādreiz atslēgas būtu palikušas iekšā? Viņš bija inženieris, viņš paredzēja šādas nejaušības. Pat ja nekas tāds gandrīz nevarētu atgadīties, Deivids vienalga būtu sagatavojies. Viņš nemūžam nestāvētu šosejas malā ar paceltu roku, taujādams, vai nevar no kāda palicnēt metāla drēbju pakaramo. Nē, nē.