Dcivids būtu kaut kur noslēpis atslēgu. Domājams, kādā no magnētiskajām atslēgu kastītēm. Es jau gandrīz biju palīdis zem mašīnas, kad man ienāca prātā, ka Deivids nekādā ziņā nebūtu smērējis apģērbu tikai tāpēc, lai tiktu pie atslēgas. Viņš noteikti ir to noslēpis atjautīgi izvēlētā, taču viegli pieejamā vietā.
Paturēdams to prātā, cs pārlaidu pirkstus gar priekšējo buferu iekšpusi. Nekā. Piegāju pie aizmugures buferiem un rīkojos tāpat. Nekā. Pataustīju zem pakāpieniem abās mašīnas pusēs. Nekā. Nc magnētisko kastīšu, ne atslēgu. Nespēdams tam noticēt, es noliecos un paskatījos zem mašīnas, lai redzētu, vai tur nav kāda skava vai balstenis, ko mani pirksti nez kā palaiduši garām.
Nē, nekā tāda tur nebija. Atslēga nebija atrodama.
Es apjucis pašūpoju galvu. Slēptuvei bija jābūt no tērauda, lai varētu piestiprināt magnētisko kastīti. Turklāt tai bija jābūt pasargātai no dabas spēkiem. Tāpēc gandrīz visi slēpa atslēgas aiz savu mašīnu buferiem.
Deivids tā nebija darījis.
Kur vēl var paslēpt atslēgu?
Es vēlreiz apgāju ap mašīnu, lūkodamies uz metāla gludajām aprisēm. Pārvilku pirkstus pār priekšējā režģa atveri un pataustīju aizmugurē zem numura ierobījuma.
Atslēgu nebija.
Es sāku svīst. Vainīga bija nc tikai svelme: tagad es skaidri jutu, ka vējš noplok. Atgriezos pie Cārlija, kurš joprojām sēdēja uz pakāpiena.
"Kā tev klājas, Čārlij?"
Viņš neatbildēja, vien mazliet paraustīja plecus. Noņēmis viņa austiņas, uzliku tās sev galvā. Izdzirdēju sprakšķus un klusas balsis. Šķiet, tur runāja Rikijs un Bobijs, un, liekas, viņi strīdējās. Es pievilku mikrofonu pie mutes un sacīju:
"Veči? Parunājiet ar mani!"
Pauze. Bobijs, pārsteigts: "Džek?"
"Tā gan…"
"Džek, tu tur nevari palikt. Beidzamajās minūtēs vējš vienmērīgi noplok. Šobrīd ir tikai desmit mezglu."
"Jā…"
"Džek, tev jānāk iekšā."
"Vēl nevaru."
"Zem septiņiem mezgliem spieti sāk pārvietoties."
"Jā…"
Rikijs: "Ko tu gribi teikt ar savu jā? Jēziņ, Džek, tad tu nāc vai nē?"
"Es nevaru panest Čārliju."
"Tu to zināji, jau ārā iedams." "Ahā."
"Džek! Ko, ellē, tu tur dari?"
Es dzirdēju, kā nojumes stūri iedūcās videomonitors. Palūkojies pār mašīnas jumtu, es redzēju lēcu griežamies - viņi notēmēja uz mani. aToyot a" bij* tik liels auto, ka gandrīz noslēpa mani kameras skatienam. Un vēl augstāku to padarīja slēpju statne uz jumta. Es garāmejot nobrīnījos, kāpēc gan Deividam bija vajadzīga slēpju statne, jo viņš ncslēpoja: viņš necieta aukstumu. Droši vien statne ir nākusi kopā ar mašīnu kā standarta aprīkojums un…
Es nolamājos. Tas bija tik acīm redzami!
Tikai vienā vietā es vēl nebiju paskatījies. Uzlēcis uz pakāpiena, es paraudzījos uz mašīnas jumta. Ar pirkstiem nobraucu gar slēpju statni un gar jumtam pieskrūvētajām paralēlajām sliecēm. Pie melnās statnes mani pirksti sataustīja melnu izolācijas lenti. Es norāvu lenti un ieraudzīju sudrabainu atslēdziņu.
"Džek? Deviņi mezgli."
"Jā."
Es atkal nolēcu zemē un ierāpos vadītāja sēdeklī. Ieliku atslēgu atvilktnītes slēdzenē un pagriezu. Kastīte atvērās. Tajā es atradu mazu, dzeltenu atslēdziņu.
"Džek? Ko tu tur dari?"
Es aizskrēju uz mašīnas pakaļgalu. Ieliku dzelteno atslēdziņu aizdedzē. Uzsēdos uz motocikla un piestartēju. Motors skaļi ierūcās zem rievotā skārda. "Džek?"
Es piestūmu motociklu pie tā mašīnas sāna, kur sēdēja Čārlijs. Tagad sāksies ķēpīgākais. Motociklam nebija atlokāmā balsta; es piegāju iespējami tuvu Čārlijam un tad pūlējos pieturēt viņu, lai viņš varētu apsēsties aizmugurē, bet pats joprojām sēdēju uz motocikla, lai tas neapgāztos. Par laimi, viņš laikam bija sapratis, kas man padomā; es aizdabūju viņu līdz īstajai vietai un liku turēties pie manis.
Bobijs Lembeks:
"Džek? Viņi ir klāt."
"Kur?"
"Dienvidos. Dodas uz tavu pusi."
"Skaidrs."
Es piešķīlu motoru un aizvēru pasažiera durvis. Un paliku stāvam, kur biju stāvējis.
"Džek?"
Rikijs:
"Kas viņam lēcies? Viņš taču zina, kas viņam draud."
"Zinu."
"Viņš vienkārši tur sēž!"
Cārlijs bija ar rokām apķēries man ap vidukli. Viņa galva gulēja man uz pleca. Es dzirdēju viņa čerkstošo elpu.
"Turies cieši, Čārlij," es tcicu. Viņš palocīja galvu.
Rikijs:
"Džek? Ko tu tur dari?"
Tad, man tieši ausī, neko daudz skaļāk par čukstu, ierunājās Čārlijs:
"Stulbais kretīns."
"Jā." Es pamāju. Gaidīju. Nu jau es spietus redzēju, tie parādījās pie ēkas stūra. Šoreiz bija deviņi spieti, un tie, izkārtojušies V veidā, taisnā ceļā lidoja pie manis. Arī viņi bija izveidojuši baru.
Deviņi spieti, es domāju. Drīz būs trīsdesmit, tad - divsimt…
Bobijs:
"Džek, vai tu viņus redzi?"
"Redzu." Skaidrs, ka redzu.
Un skaidrs, ka viņi bija citādi nekā iepriekš. Tagad viņi bija blīvāki, kolonnas ciešākas un vieliskākas. Šie spieti vairs nesvēra trīs mārciņas. Es nopratu, ka tur runa ir drīzāk par desmit vai divdesmit mārciņām. Varbūt vēl vairāk. Varbūt trīsdesmit mārciņu. Tagad tiem bija īsts svars un īsta matērija.
Es gaidīju. Stāvēju, kur stāvējis. Kāda savrupa manu smadzeņu daļa prātoja, ko tie darītu, mani sasnieguši. Vai tie mani aplenktu? Vai daži spieti atpaliktu un nogaidītu? Ko tie domāja par dārdošo motociklu?
Neko - tic devās tieši pie manis, izstiepdami V vienā līnijā, tad izveidodami kaut ko līdzīgu otrādi apgrieztam V. Es dzirdēju dobjo, vibrējošo dūkoņu. Kad spietu bija tik daudz, tā bija daudz skaļāka.
Virmojošās kolonnas bija divdesmit jardu attālumā no manis, tad - desmit jardu. Vai tiešām tagad tic spēja pārvietoties ātrāk, vai varbūt tās bija manas iedomas? Es nogaidīju, līdz tie bija gandrīz virs manis, tad pagriezu droseli un metos uz priekšu. Izbraucu taisni cauri pirmajam spietam, ie- skrēju melnumā un izšāvos no tā, un tad brāžos uz elektrostacijas durvju pusi, lēkādams pa tuksneša zemi, neuzdrošinādamies atskatīties pār plecu. Tas bija mežonīgs brauciens un ilga tikai dažas sekundes. Kad mēs bijām pie elektrostacijas, es nosviedu motociklu, iestūmu plecu Čārli- jam padusē un aiztenterēju dažus atlikušos soļus līdz durvīm.
Spieti vēl arvien bija piecdesmit jardu attālumā, kad man izdevās pagriezt tverekli, paraut, iestumt vienu kāju spraugā un atgrūst durvis vaļā. Tālāk cs zaudēju līdzsvaru, un mēs abi ar Cārliju burtiski iegāzāmies pa durvīm uz betona. Durvis šūpodamās vērās ciet un iemauca mums pa kājām - tās karājās ārā. Potītes spēji iesāpējās, taču ļaunākais bija tas, ka durvis joprojām bija vaļā, tām neļāva aizvērties mūsu kājas. Pa spraugu es redzēju tuvojamies spietus.
Uzrausos kājās un ievilku iekšā Čārlija ļengano ķermeni. Durvis neaizvērās pavisam, palika maza spraudziņa, kaut ari es tās pāris reižu paraustīju, pūlēdamies aizvērt. Taču aplodā acīmredzot bija sakrājusies zeme. Man vajadzēja aizdabūt mūs abus līdz slūžām. Mēs nebūsim drošībā, iekams nebūs aizvērušās pirmās stikla durvis.
Stenēdams un svīzdams, es ievilku Čārliju slūžās. Uzstū- mis viņu sēdus, cs atbalstīju viņu pret gaisa pūtējiem pie sienas. Tā izdevās aizvākt viņa pēdas no stikla durvīm. Un, tā kā slūžās drīkstēja atrasties tikai viens, es izgāju ārā. Un gaidīju, kad durvis aizvērsies.