"Starp citu," es ierunājos, "kāpēc tu esi sākusi iet dušā vakarā, nevis no rīta?"
"Nezinu," viņa atbildēja. "Vai es tā daru? Laikam gan. Tā šķiet vienkāršāk, dārgum. Rīti vienmēr ir tik sasteigti, un man ir tie konferenču zvani no Eiropas, tie aizņem tik daudz laika… ahā, sākas," viņa teica, norādīdama uz ekrānu. Es redzēju melnbaltas švīkas, tad uzradās attēls.
Ierakstā bija redzama Džūlija lielā laboratorijā, kas bija iekārtota kā operāciju zāle. Uz galda gulēja vīrietis, rokā viņam bija intravenozās sistēmas adata, blakus stāvēja anesteziologs. Virs galda bija gluda, apaļa metāla plāksne, apmēram sešu pēdu diametrā. To varēja pacelt un nolaist zemāk, šobrīd tā bija nolaista. Visās malās bija video monitori. Un priekšplānā, cieši raudzīdamās monitorā, stāvēja Džūlija. Viņai līdzās bija videotehniķis.
"Tas ir drausmīgi," viņa teica, rādīdama uz monitoru. "Kas tie par traucējumiem?"
"Mēs domājam, ka tos izraisa gaisa filtri."
"Tā, tas nav pieļaujams."
"Patiešām?"
"Patiešām."
"Ko jūs gribat, lai mēs izdarām?"
"Es vēlos, lai jūs to salabojat," teica Džūlija.
"Tad mums vajadzēs paaugstināt spriegumu un jums būs…"
"Man vienalga," viņa teica. "Es nevaru rādīt investētājiem šādas kvalitātes attēlu. No Marsa viņi ir redzējuši labākas bildes. Salabojiet!"
Džūlija man blakus gultā sacīja:
"Nezinu, kāpēc tas viss ir nofilmēts. Tas ir pirms tās demonstrācijas. Varbūt patin uz priekšu!"
Es nospiedu pults podziņu. Attēls izjuka. Pāris sekunžu nogaidījis, atkal palaidu filmu.
Tā pati aina. Priekšplānā joprojām stāv Džūlija. Kerola, viņas palīdze, čukst viņai ausī:
"Labi, bet ko tad lai es viņam saku?"
"Saki - nē."
"Bet viņš grib sākt."
"Es sapratu. Bet pārraide sāksies tikai pēc stundas. Saki viņam - nē."
Džūlija gultā man teica:
"Trakais suns - mūsu eksperimenta "trusītis". Viņš bija ļoti nemierīgs. Par visām varēm gribēja, lai mēs sākam."
Palīdze uz ekrāna pieklusināja balsi:
"Man šķiet, viņš nervozē, Džūlij. Es ari nervozētu, ja man iekšā rāpotu pāris miljonu knislīgu radību…"
"Tur nav pāris miljonu un neviens tur nerāpo," teica Džūlija. "Galu galā tas ir viņa paša izgudrojums."
"Tik un tā."
"Vai tas tur ir anesteziologs?"
"Nē, tikai kardiologs."
"Nu, varbūt tas kardiologs var viņam kaut ko iedot pret šo nervozitāti."
"Jau izdarīts. Injekcija."
Džūlija man blakus gultā sacīja: "Patin uz priekšu, Džek." Es patinu. Attēls aiztraucās uz priekšu. "Tā, šeit."
Atkal ieraudzīju Džūliju stāvam iepretim monitoram, blakus bija tehniķis. "Tagad ir pieņemami," Džūlija uz ekrāna sacīja, rādīdama uz attēlu. "Nav nekas izcils, bet pieņemami. Tagad parādiet man ST'Af."
"Ko?"
USTM. Elektronmikroskopu. Parādiet man, kāds ir tā attēls!"
Tehniķis bija apjucis. "UL.Mums neviens neko nav teicis par kaut kādiem elektronu mikroskopiem."
"Dieva dēļ, palasiet taču tos nolādētos kadru aprakstus!"
Tehniķis samirkšķināja acis. "Tas ir kadru aprakstos?"
"Vai jās vispār ieskatījāties kadru aprakstos?"
"Piedodiet, rādās, ka esmu palaidis to garām."
"Piedošanai nav laika. Savediet kārtībā!"
"Nevajag tā kliegt."
"Skaidrs, ka vajag kliegt! Man ir jākliedz, jo man apkārt ir idioti!" Viņa pavicināja gaisā roku. "Es grasos iet ēterā, uzrunāt vienpadsmit miljardu dolāru investētājus piecās valstīs un parādīt viņiem submikroskopisku tehnoloģiju, tikai tāds nieks - mikroskops nav pieslēgts un šo tehnoloģiju neviens neredzēs!"
Džūlija gultā sacīja: "Es tā kā drusciņ norāvos ar to puisi. Tas bija kaut kas briesmīgs. Mums tikšķēja minūtes līdz satelīta laikam, tas bija stingri rezervēts. Mēs tur neko nevarējām mainīt. Vajadzēja paspēt, un tas puika bija pilnīgs pālis. Galu galā tomēr viss strādāja. Patin uz priekšu!"
Uz ekrāna bija redzama nekustīga plāksnīte, uz kuras bija rakstīts:
Privāta demonstrācija Moderna medicīniskā attēlveidošana
"Xymos Technolojļj" Mauntinvjū, Kalifornija Pasaules līderis molekulārajā rūpniecībā
Tad uz ekrāna parādījās Džūlija, kas stāvēja operāciju galda un medicīniskā aparāta priekšā. Viņa bija saķemmējusi matus un sakārtojusi blūzīti un svārkus.
"Sveicināti," viņa sacīja, uzsmaidīdama kamerai. "Es esmu Džūlija Formena no "Xymos Technolojjvun mēs vēlamies nodemonstrēt tikko izstrādātu revolucionāru medicīniskās attēlveidošanas procedūru. Mūsu objekts Pīters Moriss guļ uz galda man aiz muguras. Pēc īsa brīža mēs ieskatīsimies viņa sirdī un asinsvados tik viegli un uzmanīgi, kā vēl nekad nav bijis iespējams."
Viņa sāka iet apkārt galdam, vienlaikus stāstīdama:
"Atšķirībā no sirds katetrizācijas mūsu procedūra ir simtprocentīgi droša. Turklāt, atšķirībā no katetrizācijas, mēs varam ieskatīties itin visā ķermenī, visos asinsvados, vienalga, vai tie būtu lieli vai mazi. Mēs ieskatīsimies viņa aortā, ķermeņa lielākajā artērijā. Un mēs ieskatīsimies arī viņa plaušu alveolās un viņa pirkstu galiņu sīkajos kapilāros. To visu mēs spēsim tāpēc, ka šīs kameras, kuras mēs esam ievietojuši viņa asinsvados, ir mazākas nekā sarkanie asinsķermenīši. Patiesību sakot, krietni mazākas.
"Xymos" mikroapstrādes tehnoloģija tagad spēj ražot šādas miniatūras kameras, turklāt spēj tās ražot lielā daudzumā - lēti, ātri. Lai izveidotu zīmuļa gala lieluma punktu, būtu vajadzīgas tūkstoš šādas kameras. Stundas laikā mēs varam saražot kilogramu.
Nešaubos, ka jūs visi klausāties skeptiski. Mēs labi saprotam, ka nanotehnoloģija ir devusi solījumus, kums nav izpildījusi. Kā jūs zināt, līdz šim problēma bija tāda, ka zinātnieki spēja izstrādāt molekulas lieluma ierīces, bet tās nebija izdevies sākt ražot. Taču "Xymos" šo problēmu ir atrisinājis."
Man pēkšņi pielēca, ko īsti viņa saka.
"Ko?" es iejautājos, izslicdamics taisni. "Vai tu joko? Ja tā būtu taisnība, tas taču būru milzīgs solis uz priekšu, visīstākā tehnoloģiskā revolūcija, un tas nozīmē…"
"Tā ir taisnība," Džūlija klusi teica. "Mums Nevadā ir rūpnīca." Viņa smaidīja, priecādamās par manu apstulbumu.
Džūlija uz ekrāna sacīja: "Viena no mūsu kamerām man ir zem elektronmikroskopa, lūdzu," - viņa norādīja uz ekrānu - "jūs varat redzēt to salīdzinājumā ar sarkano asinsķermenīti, kas atrodas tai blakus."
Attēls kļuva melnbalts. Es ieraudzīju sīciņu zondīti, ar kuru uz mikroskopa priekšmetu galdiņa bakstīja kaut ko līdzīgu mazam kalmāriņam - viens gals šim kunkulim bija konisks, no otra rēgojās šķiedru tausteklīši. Tas bija desmit reižu mazāks par sarkano asinsķermenīti, kurš skenējošā elektron- mikroskopa vakuumā izskatījās krunkaini ovāls kā pelēka rozīne.
"Mūsu kameras garums ir viena miljardā daļa collas. Kā jūs redzat, tai ir kalmāra apveids," Džūlija sacīja. "Attēlvei- došana notiek degunā. Mikrošķicdriņas astes galā nodrošina stabilitāti, tā darbojas tāpat kā gaisa pūķa aste. Taču tās var arī aktīvi svārstīties un pārvietot "ķermenīti". Džcrij, varbūt mēs varam pagriezt kameru tā, lai būtu redzams deguns… Tā, šeit. Paldies. Lūk, skats no priekšpuses - vai redzat icro- bījumu centrā? Tas ir miniatūrs gallija arsenīda fotonu detektors, kas funkcionē kā tīklene, un svītrainā zona tam apkārt
kaut kas līdzīgs radiālam mērķim - ir bioluminiscējoša un apgaismo to, kas atrodas tās priekšā. Ar šo degunu vien ir iespējams saskatīt ļoti komplicētas spirālveida molekulu virtenes. Tā ir mūsu patentētā ATF7 kaskāde. Varat uzskatīt to par primitīvām smadzenēm, kas kontrolē kameras uzvedību