"Cik ļoti viņa uztraucas?" es jautāju. "Šos spietus vajadzēja nokaut pirms nezcik nedēļām, kad pirmo reizi parādījās evolūcijas pazīmes. Bet tas nenotika."
"Jā. Mhm. Saproti, toreiz neviens īsti nesaprata…"
"Manuprāt, saprata gan."
"Nu, tomēr nē." Viņš pamanījās izskatīties netaisni apsūdzēts un mazliet aizvainots. Taču man viņa spēlīte sāka apnikt.
"Rikij," es teicu, "kad lidoju šurp, helikopterā sēdēja bariņš PRvcču. Kurš viņiem paziņoja, ka te radusies PR problēma?"
"Par kaut kādiem PR večiem cs neko nezinu."
"Viņiem bija piekodināts nekāpt ārā no helikoptera. Šeit esot bīstami."
Viņš papurināja galvu. "Nav nc jausmas… Nezinu, par ko tu runā." Es pacēlu rokas un izgāju no vannasistabas. "Es nezinu!" Rikijs protestēdams sauca man nopakaļ. "Zvēru, cs neko par to nezinu!"
Pēc pusstundas, kā zināmu izlīguma upuri, Rikijs atnesa man trūkstošo kodu, kuru cs biju prasījis. Tas bija īss, viena papīra lapa.
"Atvaino," viņš teica. "Pagāja labs brīdis, kamēr man izdevās to atrast. Pirms pāris dienām Rozija paņēma visu apakšdirektoriju paralēlajā zonā, lai padarbotos ap vienu gabalu. Droši vien viņa bija aizmirsusi to ielikt atpakaļ. Tāpēc galvenajā direktorijā tā nebija."
"Ahā." Es pārlaidu acis papīra lapai. "Ar ko viņa tur noņēmās?"
Rikijs paraustīja plecus.
"Manam prātam nav aptverams. Tas bija viens cits fails."
/* Mod Compstat_do*/ Exec (move (0 ij (Cxl, Cyl, Czl) /*init* / (3ij (xl, yl, zl)/ *state */3ikl (xl, yl, zl) (x2, y2, z2) /* track */ Push ļz(i) ļ / * store */ React <advan> / * ref state*/ 61 ļ(dx (i, j, k)ļ placc (Cj, Hj)fi2 (fx (a, q)ļ Place ļz(q)ļ / * store*/ Intent < advan> / *ref intent */ fiijk(dx (i,j,k)ļ place (Cj,Hj)| fix fx (a, q)ļ Load z(q)ļ / * store*/
Exec move (0 ij (Cxl, Cyl, Czl)ļ)
Exec (prc 0 ij (Hxl, Hyl, Hzl)ļ)
Exec (post 0 ij (Hxl, Hyl, Hzl)
Push jdij (xl,yl, zl)
(5ikl (x 1, yl, zl) move (x2, y2, z2) track */
"Rikij," cs teicu, "šis kods gandrīz nemaz neatšķiras no sākotnējā."
"Jā, tā varētu būt. Izmaiņas ir pavisam niecīgas. Nezinu, kāpēc tas ir dk svarīgi." Viņš paraustīja plecus. "Saproti, tiklīdz mēs zaudējām kontroli pār spietu, koda precizitāte, manuprāt, zaudēja savu nozīmi. Tik un tā vairs neko nevarēja mainīt."
"Un kā jūs zaudējāt kontroli? Sai kodā nav nekāda evolūcijas algoritma."
Viņš izpleta rokas. "Džek," viņš teica, "ja mēs to zinātu, tad zinātu visu. Tad mēs nebūtu iepinušies šajā jezgā."
"Bet mani uzaicināja atbraukt un paskatīties, kādi sarežģījumi notikuši ar manas komandas rakstīto kodu, Rikij. Man tcica, ka aģenti pazaudējot savus mērķus…"
"Es sacītu, ka izlaušanās no radiokontrolcs ir mērķu zaudēšana."
"Bet kods nav mainīts."
"Jā, nu, panesībā kods kā tāds nevienu neinteresēja, Džek. Nozīme ir sekām, ko tas radīja. Uzvedībai, kas radās no šī koda. Tāpēc mēs vēlējāmies, lai tu mums palīdzi. Jo tas taču ir tavs kods, pareizi?"
"Jā, un tas ir jūsu spiets."
"Taisnība, Džek."
Viņš savā nožēlotāja manierē paraustīja plecus un izgāja no istabas. Es brīdi blenzu uz papīru un tad sāku domāt, kāpēc viņš to ir man izdrukājis. Tas nozīmēja, ka es nevaru apskatīties elektronisko dokumentu. Iespējams, Rikijs kārtējo reizi izskaistināja problēmu. Iespējams, kods patiesībā bija mainīts, bet viņš man to nerādīja. Vai ari…
Pie velna to visu, es nodomāju. Saņurcījis papīra gabalu, cs iesviedu to atkritumu grozā. Lai kāds arī bija šīs problēmas risinājums, tas nebūs rodams programmkodā. Tik daudz nu bija skaidrs.
Meju es atradu bioloģijas laboratorijā. Atbalstījusi zodu rokās, viņa ar skatienu urbās monitorā.
"Jūties labi?" es jautāju.
"Jā," viņa pasmaidīja. "Un tu?"
"Noguris. Un man atkal sāp galva."
"Man ari. Bet droši vien šī laga dēļ." Viņa norādīja uz monitora ekrānu. Tur bija rastra elektronmikroskopā redzams melnbalts vīruss. Fāgs izskatījās pēc mīnas - sīpolveidīga, nosmailināta galva pie šaurākas astes.
"Tas pats jaunais mutants, par kuru tu pirmīt stāstīji?" es jautāju.
"Jā. Es jau izņēmu vienu fermentācijas tvertni no lietošanas. Ražošana šobrīd notiek tikai ar sešdesmit proccntu jaudu. Kaut gan, manuprāt, tam nav nozīmes."
"Un ko tu dari ar to izņemto tvertni?"
"Pārbaudu antivīrusu reaģentus," viņa atbildēja. "Daudz man nav. Mēs nebijām plānojuši analizēt sārņotājus. Saskaņā ar protokolu sabojātā tvertne ir vienkārši jāizņem no lietošanas un jāizberž."
"Kāpēc tu tā nedari?"
"Droši vien beigās tā ari darīšu. Bet, tā kā tas ir jauns mutants, es nolēmu, ka jāpamēģina atrast pretaģents. Turpmākai ražošanai tas būs vajadzīgs. Vīruss taču atgriezīsies."
"Tu gribi teikt, ka tas atkal uzradīsies? Vēlreiz attīstīsies evolūcijas ceļā?"
"Jā. Varbūt vairāk vai mazāk bīstams, taču būtībā tāds pats."
Pamāju ar galvu. Tas man bija zināms no darba ar ģenētiskajiem algoritmiem - programmām, kas īpaši izstrādātas, lai atdarinātu evolūciju. Lielākoties cilvēki iztēlojas evolūciju kā vienreizēju procesu, nejaušu notikumu sakritību. Ja augi nebūtu sākuši izstrādāt skābekli, dzīvnieki tā arī nebūtu radušies. Ja kāds asteroīds nebūtu noslaucījis no zemes virsas dinozaurus, zīdītāji nekad nebūtu guvuši pārsvaru. Ja kāda zivs nebūtu izrāpusies krastā, mēs visi joprojām dzīvotu ūdenī. Un tā tālāk.
Tas viss nudien bija taisnība, taču evolūcijai bija arī otra puse. Noteiktas varietātes un noteiktas dzīvības izpausmes visu laiku radās no jauna. Piemēram, parazītisms - kad viens dzīvnieks pārtiek no cita - evolūcijas gaitā bija neatkarīgi attīstījies vairākas reizes. Parazītisms dzīviem organismiem bija drošs mijiedarbības veids; un tas radās atkal un atkal.
Līdzīgs fenomens notika ģenētiskajās programmās. Tās sliecās attīstīties praksē pārbaudītu risinājumu virzienā. Programmētāji runāja par tām, piesaucot smaiļu pielāgošanos ainavā: tās varēja attēlot kā trīsdimensiju kalnu grēdu nedabīgās krāsās. Taču takts ir tāds, ka evolūcijai ir arī stabilais aspekts.
Un viens apstāklis, ar kuru var rēķināties, ir tāds, ka jebkuru lielu, karstu baktēriju barotni noteikti piesārņos kāds vīruss un, ja šis vīruss nespēs inficēt baktērijas, tad pārveidosies tik ilgi, līdz to spēs. Ar to var rēķināties tikpat droši, kā ar to, ka tu noteikti atradīsi skudras savā cukurtraukā, ja to pārāk ilgi turēsi vaļā.
Ņemot vērā to, ka evolūcija tiek pētīta jau simtpiecdesmit gadu, pārsteidzošs ir fakts, cik maz mēs par to zinām. Vccās idejas par stiprāko izdzīvošanu jau sen ir izgājušas no modes.
Tā uzskatīt bija pārāk liela vientiesība. Deviņpadsmitā gadsimta domātāji evolūciju iztēlojās apmēram šādi: "Sarkani ir dabas ilkņi un nagi" , redzēdami pasauli, kurā stiprākie dzīvnieki nogalināja vājākos. Viņi neņēma vērā to, ka vājākie neizbēgami kļūst stiprāki vai pretojas citādi. Un, protams, tā notiek vienmēr.
Jaunās idejas uzsvēra mijiedarbību starp nemitīgā attīstībā esošajiem dzīvajiem organismiem. Daži runā par evolūciju kā par bruņošanās sacensību, domādami arvien pieaugošo mijiedarbību. Augs, kuram uzbrūk kaitēkļi, lapās izstrādā pesticīdus. Kaitēklis attīstās, kļūst izturīgs pret pesticīdiem, tāpēc augs sāk izstrādāt arvien spēcīgākus pesticīdus. Un tā joprojām.
Citi runā par to kā par kocvolūciju, kurā divi vai vairāki dzīvie organismi attīstās vienlaikus, lai būtu noturīgi cits pret citu. Tādējādi augs, kuram uzbrūk skudras, attīstās, lai būtu izturīgs pret skudrām, un pat sāk izstrādāt īpašu skudrubarī- bu uz savām lapām. Atbildot uz to, vietējās skudras aizsargā augu, sakozdamas dzīvniekus, kas mēģina apēst lapas. Drīz vairs ne šis augs, ne šī skudru suga nespēj izdzīvot vieni paši.