Sī shēma ir tik fundamentāla, ka daudzi uzskata to par patieso evolūcijas būtību. Evolucionāro pārmaiņu īstais pamats ir parazītisms un simbioze. Sie procesi veido visu evolūciju kodolu un iesaistās tajās jau no paša sākuma. Linna Marguli kļuva slavena, kad parādīja, ka baktērijas sākotnēji izstrādājušas kodolu, aprijot citu baktēriju.
Divdesmit pirmajā gadsimtā bija skaidrs, ka kocvolūcija neietver tikai dažus kustoņus, kas saķērušies pārī, griežas kaut kādā izolētā riņķadejā. Pastāv kocvolūcijas shēmas, kurās iesaistīti trīs, desmit vai n dzīvie organismi, un n var būt pilnīgi jebkāds skaidis. Kukurūzas laukam ar visdažādākajiem augiem uzbrūk dažādi kaitēkļi, tiek izstrādātas dažādas aizsardzības. Kultūraugi konkurē ar nezālēm, kaitēkļi konkurē ar citiem kaitēkļiem, lielie dzīvnieki apēd gan augus, gan kai- tčkļus. Šīs sarežģītās mijiedarbības iznākums nemitīgi mainās, allaž attīstās.
Un tas nekad nav paredzams.
Lūk, tāpēc es biju tik nikns uz Rikiju.
Viņam vajadzēja apzināties šīs briesmas jau tobrīd, kad viņš atklāja, ka nespēj kontrolēt spietus. Bija neprāts vienkārši sēdēt un ļaut, lai tie savā nodabā attīstās. Rikijs bija gudrs, viņš zināja par ģenētiskajiem algoritmiem, viņš zināja programmēšanas jaunāko tendenču bioloģiskos pamatojumus.
Viņš zināja, ka pašorganizēšanās ir neizbēgama.
Viņš zināja, ka iegūtie organismi ir neprognozējami.
Viņš zināja, ka evolūcija nozīmē n organismu mijiedarbību.
Viņš visu to zināja, un tik un tā neko nedarīja.
Viņš, vai varbūt Džūlija.
Es iegriezos pie Cārlija. Viņš joprojām bija aizmidzis, izstiepies gultā garšļaukus. Garām gāja Bobijs Lembeks.
"Cik ilgi jau viņš guļ?"
"Kopš jūs atgriezāties. Kādas trīs stundas."
"Kā tev šķiet, vai nevajag viņu pamodināt, paskatīties, kā viņam ir?"
"Ne-c, lai guļ. Paskatīsimies pēc vakariņām."
"Kad būs vakariņas?"
"Pēc pusstundas." Bobijs Lcmbcks iesmējās. "Es esmu ķēkša."
Tas man atgādināja, ka man ap vakariņu laiku vajadzēja piezvanīt uz mājām, tāpēc devos uz savu istabu un piezvanīju.
Klausuli paņēma Elena.
"Hallo? Kas runā!"
Viņa izklausījās samocīta. Es dzirdēju, ka fonā brēc Amanda un Ēriks kliedz uz Nikolu. Elena uzsauca: "Nikola, nedari tā savam brālim!"
"Sveika, Elen," cs sacīju.
"Ak, paldies Dievam," viņa izdvesa. "Parunā ar savu meitu!"
"Kas tur notiek?"
"Tūlīt. Nikola, tavs tēvs zvana." Es nopratu, ka Elena pastiepj klausuli Nikolai.
Pauze,tad:
"Sveiks, tēt."
"Kas notiek, Nika?"
"Nekas. Ēriks ir knēvelis." Pavisam lietišķi.
"Nika, cs gribu zināt, ko tu dari savam brālim."
"Tēt!" Viņa sāka runāt čukstus. Es zināju, ka viņa ar plaukstu aizsedz klausuli. "Tante Elena nav sevišķi jauka."
"Es dzirdēju!" fonā uzsauca Elena. Bet vismaz mazulīte bija beigusi brēkt: viņa bija paņemta rokās.
"Nikola," es sacīju. "Tu esi vecākā un es paļaujos uz tevi, ka tu palīdzēsi uzturēt kārtību, kamēr manis nav."
"Es jau cenšos, tēt. Bet viņš ir drausmīgs dtarpakaļa."
Fonā: "Neesmu vis! Pad tāda, zebiekstes sūds!"
"Tēt! Tu redzi, ar ko man te jādzīvo."
"Pati tāda, kā mērkaķa āda!"
Es skatījos monitorā, kas atradās man priekšā. Tajā bija redzams tuksnesis, pārmaiņus visu apsardzes kameru uzņemtie attēli. Viena kamera rādīja manu motociklu, kas apgāzts gulēja pie elektrostacijas durvīm. Cita kamera rādīja noliktavu, kuras durvis virinājās ciet un vaļā, atklājot skatienam Ro- zijas līķa aprises. Šodien bija aizgājuši bojā divi cilvēki. Es pats gandrīz biju zaudējis dzīvību. Un mana ģimene, kas vakar bija pats svarīgākais manā dzīvē, šobrīd šķita tāla un nenozīmīga.
"Tas viss ir ļoti vienkārši, tēt," Nikola skaidroja savā vissaprātīgākajā "liela cilvēka" balsī. "Mēs ar tanti Elenu pārbraucām no veikala - es dabūju ļoti jauku blūzīti izrādei -, un tad Ēriks ienāca manā istabā un nogāza visas manas grāmatas uz grīdas. Tāpēc cs viņam liku tās savākt. Viņš paziņoja, ka nevāks, un nosauca mani vārdā, kas sākas ar "m", un tāpēc es viņam iespēru pa pakaļu - nestipri! - atņēmu viņa kareivi Džo un noslēpu. Tas arī viss."
"Tu atņēmi viņam kareivi Dzo?" es pārjautāju. Kareivis Džo bija pati galvenā Ērika manta. Viņš ar kareivi Džo sarunājās. Gulēt iedams, viņš kareivi Džo nolika uz spilvena sev blakus.
"Viņš dabūs to atpakaļ," viņa atbildēja, "kolīdz savāks manas grāmatas."
"Nika…"
"Tēt, viņš nosauca mani vārdā ar "m"!"
"Atdod viņam kareivi Džo!"
Attēli uz ekrāna riņķoja pa vairākām kamerām. Katrs attēls bija redzams tikai vienu divas sekundes. Es gaidīju, kad atkal parādīsies noliktavas aina. Kaut kas man nelika mieru. Kaut kas uztrauca.
"Tēt, tas ir pazemojoši…"
"Nika, tu neesi māte…"
"Ak, jā, viņa šeit iegriezās varbūt uz piecām sekundēm."
"Viņa bija mājās? Mamma bija iegriezusies?"
"Bet tad, kāds pārsteigums, viņai bija jābrauc prom. Jāskrien uz lidmašīnu."
"Ahā. Nikola, tev jāklausa Elena…"
"Tēt, cs jau tev teicu, viņa nav…"
"Tāpēc, ka pa to laiku, kamēr manis nav, galvenā ir viņa. Ja viņa kaut ko saka, tev ir jāklausa."
"Tēt! Es uzskatu, ka tas ir nesaprātīgi." Viņa runāja kā zvērināto tiesas locekle.
"Mjā, dārgumiņ, tā nu tas ir."
"Bet mana problēma…"
"Nikola! Tā nu tas ir. Līdz es atgriezīšos."
"Kad tu būsi mājās?"
"Droši vien rīt."
"Skaidrs."
"Un tātad. Mēs sapratāmies?"
"Jā, tēt. Es te droši vien dabūšu nervu sabrukumu…"
"Tad es apsolu, ka uzreiz pēc atgriešanās apciemošu tevi psihiatriskajā slimnīcā."
"Ļoti smieklīgi."
"Iedod klausuli Ērikam!"
Es īsi aprunājos ar Ēriku, un viņš vairākas reizes man pateica, ka tas neesot godīgi. Liku viņam savākt Nikolas grāmatas. Viņš apgalvoja, ka nemaz neesot tās nogāzis, tā esot bijusi nejaušība. Liku, lai viņš vienalga tās savāc. Tad mazliet parunāju ar Elcnu. Uzmundrināju viņu, cik nu bija manos spēkos.
Kaut kad šīs sarunas laikā ekrānā atkal parādījās kameras filmētais noliktavas ārskats. Un es vēlreiz ieraudzīju žvanksto- šās durvis un nojumi. Šādā leņķī noliktava bija mazliet virs zemes līmeņa: uz durvīm veda četri koka pakāpieni. Tomēr viss izskatījās gluži normāli. Nesapratu, kas mani bija uztraucis.
Tad es to apjēdzu.
Nebija Deivida līķa. Pa durvīm tas nebija saskatāms. Dienā es biju redzējis, kā viņa ķermenis izslīd pa durvīm un nozūd skatienam, tātad tam vajadzēja gulēt ārā. Ņemot vērā vieglo slīpumu, tas varēja būt aizripojis pāris jardu no durvīm, bet nc vairāk.
Līķa nebija.
Varbūt cs biju kaut ko sajaucis. Vai varbūt te bija koijoti. Tā vai citādi, kameras attēls bija nomainījies. Man bija jāpalaiž garām pilns cikls, lai atkal to ieraudzītu. Nolēmu negaidīt. Ja Deivida līķis bija pazudis, es tur neko nevarēju darīt.
Ap septiņiem mēs apsēdāmies, lai dzīvojamo telpu moduļa virtuvītē ieturētu vakariņas. Bobijs atnesa šķīvjus ar ravioli tomātu mērcē un dažādiem dārzeņiem. Biju gana ilgi nodzīvojis kā "mājas tētis", lai pazītu viņa izmantoto sasaldēto ēdienu markas. "Īstenībā man šķiet, ka "Contadina"ravioli ir labāks."