Bobijs paraustīja plecus.
"Es piegāju pie ledusskapja un paņēmu, kas nu tur bija."
Es biju pārsteidzoši izsalcis. Apēdu visu, kas bija uzlikts uz škīva.
"Laikam nemaz tik slikti nebija," sacīja Bobijs.
Meja ēda klusējot, kā parasti. Viņai blakus trokšņaini ieturējās Vinss. Rikijs sēdēja galda tālākajā galā un bija pievērsis skatienu ēdienam, nepalūkodamies uz manu pusi. Man nebija iebildumu. Nevienam nebija vēlēšanās runāt par Ro- ziju un Deividu, taču tukšie krēsli pie galda ļoti dūrās acīs.
"Tad tu šonakt iesi ārā?" Bobijs man jautāja.
"Jā," es atbildēju. "Cikos kļūst tumšs?"
"Saule rietēs ap septiņiem divdesmit," Bobijs teica. Viņš ieslēdza sienas monitoru. "Tūlīt pateikšu precīzi."
"Tātad mums jāiziet apmēram trīs stundas vēlāk. Kaut kad pēc desmitiem," cs sacīju.
"Un tu domā, ka tev izdosies atrast spietu?"
"Vajadzētu. Vienu spietu Cārlijs kārtīgi nosmidzināja."
"Un tā rezultātā es tumsā spīdu," Čārlijs smiedamies sacīja. Viņš ienāca virtuvē un apsēdās pie galda.
Visi viņu jūsmīgi apsveica. Patīkami bija kaut vai tas vien, ka pie galda sēž vēl viens cilvēks. Es apjautājos, kā viņš jūtas.
"Labi. Maķenīt vārgs. Un vēl man drausmīgi sāp galva."
"Zinu. Man ari."
"Man tāpat," bilda Meja.
"Šīs sāpes ir vēl briesmīgākas par tām, ko man uzdzen Rikijs," teica Čārlijs, palūkojies uz galda galu. "Un neparko nepāriet."
Rikijs neko neteica. Turpināja ēst.
"Kā jums šķiet, vai tie ķēmi var ielīst smadzenēs?" Cārlijs jautāja. "Nu, tās tak ir nanodaļiņas. Tu tās ieelpo, tās šķērso hematocncefalisko barjeru… un ielien smadzenēs?"
Bobijs piestūma Cārlijam šķīvi ar ēdienu. Viņš uzreiz nobārstīja to ar pipariem.
"Vai tu nevēlies pagaršot?"
"Tikai neņem ļaunā! Esmu pārliecināts, ka tas ir vajadzīgs." Viņš sāka ēst. "Saprotiet," viņš turpināja, "vai tad ne tāpēc visi tā uztraucas, ka nanotehnoloģijas piesārņo apkārtējo vidi, ko? Nanodaļiņas ir tik mazas, ka var iekļūt tādās vietās, par kādām agrāk neviens nedomāja. Tās var ielīst sinapsēs starp neironiem. Tās var iekļūt sirds šūnu citoplazmā. Tās var ielīst šūnas kodolā. Tās ir tik mazas, ka var ielīst pilnīgi jebkur, visā ķermenī. Tā ka varbūt mēs ar tevi esam inficēti, Džek."
"Neizskatās, ka tas tevi pārāk uztrauktu," teica Rikijs.
"Paklau, ko tad es šobrīd varu pasākt? Cerēt, ka aplipināšu tevi, tas ari viss. Ei, tas spageti nemaz nav slikts."
"Ravioli," sacīja Bobijs.
"Vienalga. Vajag tikai mazliet iepiparot." Viņš uzbēra vēl mazliet.
"Saule riet deviņpadsmitos divdesmit septiņās," teica Bobijs, nolasīdams laiku no monitora. Viņš atkal ķērās pie ēšanas. "Un pipari nemaz nav vajadzīgi."
"Skaidrs, ka ir."
"Es jau pieliku piparus."
"Vajag vairāk."
"Veči?" cs jautāju. "Vai kāda trūkst?"
"Diez vai, kāpēc tu prasi?"
Es norādīju uz monitoru.
"Kurš tad stāv tajā tuksnesī?"
6. diena
19:12
"Sūdu būšana," izgrūda Bobijs. Viņš pielēca kājās un izskrēja no virtuves. Visi pārējie darīja tāpat. Es sekoju.
Rikijs pa ceļam bija paķēris rāciju:
"Vins, noslēdz mūs! Vins?"
"Mēs esam noslēgti," Vinss atsaucās. "Spiediens - plus pieci."
"Kāpēc nav iedarbojusies signalizācija?"
"Nezinu sacīt. Varbūt viņi ir iemanījušies arī tai aizlīst garām."
Es sekoju visiem pārējiem palīgtelpā, kur atradās lieli, sienā iebūvēti šķidro kristālu ekrāni, kas rādīja ārpuses videokameru attēlus. Tuksnesis visvisādos leņķos.
Saule jau bija nolaidusies aiz apvāršņa, bet debesis pie pamales bija spilgti oranžas, mazliet augstāk tās kļuva violetas un tad - tumši zilas. Uz šo debesu fona bija redzams jauns vīrietis ar īsiem matiem. Viņš bija ģērbies džinsos un baltā krekliņā un izskatījās pēc sērfotāja. Dziestošajā gaismā es viņa seju nespēju saskatīt, tomēr, arī tāpat vērodams, kā viņš kustas, es viņā redzēju kaut ko pazīstamu.
"Tur ārā mums ir kaut kādi jupiteri?" jautāja Cārlijs. Viņš staigāja apkārt ar savai makaronu bļodu, joprojām ēzdams.
"Tūlīt ieslēgsies," teica Bobijs, un pēc mirkļa jaunais vīrietis stāvēja, spožas gaismas apspīdēts. Tagad es viņu redzēju skaidri…
Un man pielēca. Viņš izskadjās gluži tāpat kā tas čalis, kas bija sēdējis Džūlijas mašīnā pēc vakariņām, kad viņa brauca prom, tieši pirms avārijas. Tas pats blondais sērfotājs, kurš tagad, kad es viņu atkal redzēju, izskadjās pēc…
"Jēziņ, Rikij," teica Bobijs. "Viņš izskatās pēc tevis."
"Tev taisnība," piekrita Meja. "Tas ir Rikijs. Pat krekliņš ir viņa."
Rikijs stāvēja pie automāta un lēja sev dzērienu. Viņš pagriezās pret displeja ekrānu.
"Par ko jūs tur runājat?"
"Viņš izskatās pēc tevis," teica Meja. "Viņam ir pat tavs krekliņš ar "Es esmu sakne" uz krūtīm."
Rikijs palūkojās uz savu krekliņu, tad atkal pievērsa skatienu ekrānam. Bridi viņš bija gluži mēms. "Nolādēts!"
"Tu neesi izgājis no ēkas, Rikij," es sacīju. "Kā tas nākas, ka tas esi tu?"
"Manam prātam tas nav aptverams," Rikijs atbildēja. Viņš nevērīgi parausdja plecus. Pārlieku nevērīgi?
"Es īsti nespēju saskadt seju," teica Meja. "Nu, vaibstus."
Cārlijs piegāja pie lielākā ekrāna un piemiegtām acīm vēroja attēlu.
"Tu nespēj saskatīt vaibstus tāpēc," viņš sacīja, "ka nekādu vaibstu nav."
"Ei, nepūt pīlītes!"
"Cārlij, tas ir izšķirtspējas dēļ!"
"Nav vis," teica Cārlijs. "Tur nav nekādu sasodītu vaibstu. Pievelciet klāt un paši redzēsiet!"
Bobijs palielināja attēlu. Gaišmatainās galvas attēls kļuva lielāks. Tas virzījās šurpu turpu, te iekļuva ekrānā, te nozuda, taču uzreiz bija skaidrs, ka Čārlijam taisnība. Vaibstu nebija. Tur bija ovāls bālas ādas plankums zem gaišo matu kontūras; bija nojaušami deguna un uzacu loki un kaut kas līdzīgs paaugstinājumam tur, kur vajadzētu būt lūpām. Tomēr īstu vaibstu nebija.
Izskatījās, it kā tēlnieks būtu sācis izkalt seju, bet atstājis darbu pusratā. Šī seja nebija pabeigta.
Tomēr uzacis laiku pa laikam sakustējās. It kā sašķobījās, it kā notrīsēja. Vai varbūt tas bija attēla efekts.
"Jūs taču zināt, uz ko jūs tagad skatāties, vai ne?" jautāja Cārlijs. Viņa balsī skanēja bažas. "Patin uz leju! Paskatīsimies uz visu pārējo." Bobijs patina attēlu zemāk, un mēs ieraudzījām baltas kedas, kas pārvietojās pa tuksneša smilti. Tikai šis kedas neskārās pie zemes, drīzāk plivinājās nelielā augstumā. Un pašas kedas bija it kā izplūdušas. Bija nojaušamas saites un švīka tur, kur vajadzēja atrasties "Nikev logotipam. Tomēr tās izskatījās drīzāk pēc skices, nevis pēc īstām kedām.
"Ļoti dīvaini," teica Meja.
"Nemaz nav dīvaini," attrauca Čārlijs. "Tā ir aprēķināta blīvuma aproksimācija. Spietam nepietiek aģentu, lai izveidotu augstas izšķirtspējas apavus. Tāpēc tie ir aptuveni."
"Vai varbūt," cs sacīju, "tas ir labākais, ko tas spēj izveidot no tā materiāla, kas ir pie rokas. Tas droši vien ģenerē krāsas, izliecot savu fotoelektrisko virsmu smalkos leņķos, tverot gaismu. Kā tās kartiņas, ko skatītāji paceļ augšā futbola stadionos, veidojot bildes."
"Un tādā gadījumā," secināja Čārlijs, "tā uzvedība ir visnotaļ izsmalcināta."
"Daudz izsmalcinātāka nekā tā, ko mēs redzējām agrāk," es piekritu.