"Ak, Dieva dēļ," Rikijs aizkaitināts iesaucās. "Jūs runājat tā, it kā šis spiets būtu Einšteins."
"Nebūt ne," atcirta Cārlijs. "Ja tas modelē tevi, tad tas pilnīgi noteikti nav nekāds Einšteins."
"Liecies mierā, Čārlij."
"Es labprāt, Rikij, bet tu esi tāds pakala, ka visu laiku mani izprovocē."
"Vai jūs abi, lūdzu, nevarētu likdes mierā?" iejaucās Bobijs.
Meja, pagriezusies pret mani, vaicāja:
"Kāpēc spiets to dara? Viņš imitē medījumu?"
"Principā - jā," es atbildēju.
"Man riebjas domāt par mums kā par medījumu," paziņoja Rikijs.
"Tu gribi teikt, ka tas iekodēts - vārda burtiskā nozīmē -, lai fiziski imitētu medījumu?" jautāja Meja.
"Nē," es atbildēju. "Programmas instrukcija ir vispārīgāka. Tā vienkārši liek aģentiem tiekties uz mērķi. Tā nu mēs redzam vienu no iespējamajiem iegūtajiem risinājumiem. Uzlabotu, salīdzinājumā ar iepriekšējo versiju. Pirmīt tam lāgā neizdevās izveidot noturīgu 2-D attēlu. Šobrīd tas modelē trīs dimensijās."
Pametu skatienu uz programmētājiem. Viņi izskatījās satriekti. Viņi skaidri apzinājās, cik milzīgs ir progress, ko viņi patlaban redz. Pāreja uz trim dimensijām nozīmēja, ka spiets ne tikai imitē mūsu ārējo izskatu, bet ari mūsu uzvedību. Mūsu gaitu, žestus. Un tas liecināja par daudz sarežģītāku iekšējo modeli.
"Un spiets pats to ir izdomājis?" jautāja Meja.
"Jā," cs sacīju. "Lai gan neesmu pārliecināts, ka "izdomājis" ir atbilstošākais vārds. Iegūtā uzvedība ir individuālo aģentu uzvedību summa. Tur neviens neko "neizdomā". Šai spietā nav smadzeņu, nav augstāka līmeņa kontroles."
"Grupas intelekts?" jautāja Meja. "Stropa prāts?"
"Savā ziņā," cs piekritu. "Galvenais - tam nav vienota vadības centra."
"Bet tas taču izskatās ļoti kontrolēts," Meja iebilda. "Tas izskatās pēc augsti organizēta, mērķtiecīga organisma."
"Mjā, mēs tāpat," spalgi iesmiedamies, sacīja Cārlijs.
Neviens nesmējās kopā ar viņu.
Ja vēlaties domāt šādās kategorijās, cilvēks patiesībā ir milzīgs spiets. Vai, precīzāk, spietu spiets, jo katrs orgāns - asinis, aknas, nieres - ir atsevišķs spiets. Tas, ko mēs saucam par "ķermeni", īstenībā ir visu šo spietorgānu kopsalikums.
Mēs domājam par mūsu ķermeni kā par cictu, taču tikai tāpēc, ka neredzam, kas notiek šūnu līmenī. Ja varētu cilvēka ķermeni palielināt, pamatīgi uzpūst, tad jūs ieraudzīm, ka tajā nav burtiski nekā cita kā vien virmojoša masa, ko veido šūnas un atomi, savērpjoties mazākos šūnu un atomu virpuļos.
Nu un tad? Mjā, izrādās, ka liela daļa datu apstrādes notiek orgānu līmenī. Cilvēka uzvedība daudzējādi ir determinēta. Mūsu uzvedības vadība nenāk no smadzenēm. Tā risinās visā ķermenī.
Tāpēc varētu pierādīt, ka "spieta intelekts" vada arī cilvēkus. Līdzsvaru pārvalda mugurkaula spiets, vien retumis iesaistot apziņu. Citi dati tiek apstrādāti mugurkaula smadzenēs, kuņģī, zarnā. Redze lielā mērā pastāv acu ābolos un jau ilgi pirms smadzeņu iesaistīšanās.
Un, ja reiz par to runājam, zem mūsu apziņas sliekšņa notiek ari liela daļa sarežģītas smadzeņu darbības. Vienkāršs pierādījums ir izvairīšanās no priekšmetiem. Mobilam robotam ir jāvelta milzīgs daudzums procesorlaika, lai izvairītos no šķēršļiem, kas pastāv apkārtējā vidē. To pašu dara arī cilvēki, taču nemēdz to apzināties - kamēr nav izslēgta gaisma. Tad viņi mokoši atskārš, cik daudz datu patiesībā ir jāapstrādā.
Tāpēc arguments par visas apziņas struktūru un to, ka cilvēkiem šķiet - viņi paši sevi kontrolē un vada, ir lietotāja ilūzija. Mums nepavisam nav apzinātas kontroles pār sevi. Mums tikai šķiet, ka tāda pastāv.
Tikai tas vien, ka cilvēki sāka staigāt apkārt, domādami par sevi kā par "es", vēl nenozīmē, ka tā ari ir. Un, cik mums zināms, šim sasodītajam spietam piemīt kaut kāda rudimentāra apjēga par sevi kā vienotu veselumu. Vai, ja vēl nav, tad, iespējams, drīz radīsies.
Skatīdamies uz bezsejaino vīrieti monitorā, mēs ieraudzījām, ka attēls sāk kļūt nestabils. Spietam īsti neizdevās panākt, lai izskats būtu noturīgs. Tas mainījās: brīžiem seja un pleci it kā izšķīda mijkrēslī, tad atkal uzradās un it kā kļuva stingri. To vērot bija savādi.
"Zaudē kontroli?" jautāja Bobijs.
"Nē, manuprāt, tas nogurst," sacīja Cārlijs.
"Tu gribi teikt, ka tam izsīkst enerģija?"
"Jā, tā varētu būt. Daudz spara aizgāja, lai visas daļiņas izliektu precīzos virzienos."
Patiešām, spiets atkal sāka pārvērsties par mākoni.
"Tātad šis ir enerģijas taupīšanas režīms?" es vaicāju.
"Jā. Nešaubos, ka tiem ir iestrādāta enerģijas vadības spēja."
"Vai varbūt tagad viņi to apgūst," es tcicu.
Strauji satumsa. Nekā oranža debesīs vairs nebija. Monitors sāka zaudēt izšķirtspēju.
Spiets pagriezās un aizlidoja.
"Nolādēts," teica Čārlijs.
Es skatījos, kā spiets izgaist pie apvāršņa.
"Trīs stundas," es sacīju. "Pēc tam tie būs vēsture."
6. diena
22:12
Uzreiz pēc vakariņām Čārlijs atkal likās gulēt. Desmitos, kad mēs ar Meju gatavojāmies no jauna doties ārā, viņš vēl gulēja. Mēs uzvilkām vestes un jakas, jo vēlāk kļūs auksts. Bija vajadzīgs trešais līdznācējs. Rikijs paziņoja, ka viņam jāsagaida Džūlija - viņa kuru katru brīdi varēja atlidot; man nebija iebildumu, cs tik un tā negribēju, lai viņš nāk kopā ar mums. Vinss kaut kur skatījās televīziju un dzēra alu. Atlika Bobijs.
Bobijs nākt nevēlējās, taču Meja viņu nokaunināja un viņš piekrita. Nebija skaidrs, kā mēs trijatā pārvietosimies, jo bija iespējams, ka spieta slēptuve atrodas kaut kur tālu, varbūt pat vairāku jūdžu attālumā. Mūsu rīcībā joprojām bija Deivida motocikls, taču uz tā varēja sēdēt tikai divi. Izrādījās, ka Vin- sam ir visurgājējs, kas stāv nojumē pie noliktavas. Es aizgāju pie viņa uz elektrostaciju, lai palūgtu atslēgu.
"Atslēgu nevajag," viņš atteica. Viņš sēdēja uz dīvāna, skatīdamies "Gribi būt miljonārs?" Es dzirdēju, kā Rcdžiss saka: "Galīgā atbilde?"
"Ko tu ar to gribi pateikt?" cs jautāju.
"Atslēgas ir iekšā," Vinss atbildēja. "Vienmēr."
"Paga, paga," es sacīju. "Tu gribi teikt, ka nojumē visu šo laiku ir stāvējusi mašīna ar atslēgām?"
"Nūja." Es dzirdēju, kā televīzijā kāds vervelē: "Jautājums par četriem tūkstošiem dolāru - kā sauc mazāko valsti Eiropā?"
"Kāpēc neviens man to nepateica?" es noprasīju, palēnām zaudēdams pacietību.
Vmss paraustīja plecus. "Nemāku sadt. Neviens man nejautāja."
Es aizsoļoju atpakaļ uz galveno ēku.
"Kur, ellē, ir Rikijs?"
"Pie telefona," atbildēja Bobijs. "Runā ar dižajiem Ielejas kramapierēm."
"Neuzskrūvējies," mierināja Meja.
"Es ncuzskrūvējos," atcirtu. "Pie kura telefona? Galvenajā ēkā?"
"Džek!" Viņa mani apturēja, uzlikdama rokas man uz pleciem. "Jau ir pāri desmitiem. Aizmirsti to!"
"Aizmirst? Viņa dēļ mēs varējām atstiept kājas!"
"Bet šobrīd mums ir jāķeras pie darba."
Es ielūkojos viņas rāmajā sejā, viņas mierīgajos vaibstos. Iedomājos par to, cik veikli viņa bija izķidājusi trusi.
"Tev taisnība," es atzinu.
"Labi," viņa aizgriezdamās noteica. "Tā, manuprāt, tiklīdz mēs sadabūsim kaut kādas mugursomas, tā varēsim doties."
jā, ne bez pamata Meja nevienā strīdā netika sakauta, es nodomāju. Piegāju pie skapja un izņēmu trīs somas. Vienu pasviedu Bobijam.