Выбрать главу

"Ceļā!" es sacīju.

Nakts bija skaidra un zvaigžņota. Tumsā mēs gājām uz noliktavu - tumšu aprisi uz tumšo debesu fona. Es stūmu motociklu. Brīdi neviens no mums neko neteica. Visbeidzot ierunājās Bobijs:

"Mums vajadzēs lukturus."

"Mums vajadzēs daudzas lietas," atbildēja Meja. "Es sa­stādīju sarakstu."

Mēs piegājām pie noliktavas un atgrūdām vaļā durvis. Es re­dzēju, ka Bobijs vilcinās, nevēlēdamies ieiet tumšajā telpā. Iegā­ju un taustījos, meklēdams gaismas slēdzi. Ieslēdzu gaismu.

Noliktavā izskatījās gluži tāpat kā tad, kad mēs to atstā­jām. Meja atvilka savas mugursomas rāvējslēdzēju un sāka iet gar plauktu rindu. "Mums vajadzēs lukturus… degļus… signālraķetes… skābekli…"

"Skābekli?" pārjautāja Bobijs. "Patiešām?"

"Ja perēklis atrodas pazemē, jā, mēs varēsim…. Un vēl mums vajag termītu."

"Rozijai bija," es sacīju. "Varbūt viņa nolika to zemē, kad… Paskatīšos." Iegāju blakustelpā. Termīta caurulīšu kaste apgā­zusies gulēja uz grīdas, līdzās mētājās caurulītes. Droši vien Ro­zija bija to nosviedusi, kad metās skriešus. Es iedomājos, vai kāda nav palikusi viņai rokā. Atskatījos uz viņas līķi pie durvīm.

Rozijas līķa nebija.

"Ak kungs!"

Ieskrēja Bobijs.

"Kas ir? Kas noticis?"

Es norādīju uz durvīm.

"Rozija pazudusi."

"Kā - pazudusi?"

Es ieskatījos viņam acīs.

"Pazudusi, Bobij. Agrāk līķis te bija, un tagad tā vairs nav."

"Kā tas iespējams? Kāds dzīvnieks?"

"Nezinu." Es piegāju un notupos tur, kur bija gulējis vi­ņas līķis. Kad es viņu beidzamo reizi redzēju, pirms piecām vai sešām stundām, viņas līķi klāja pienains sekrēts. Sī sekrē­ta atliekas bija uz grīdas. Tas izskatījās gluži kā biezs, sakal­tis piens. Tur, kur bija gulējusi viņas galva, sekrēts bija gluds un neaizskarts. Taču durvju tuvumā tas izskatījās kā saskram­bāts. Aplikumā bija švīkas.

"Izskatās, ka viņa ir aizvilkta prom," teica Bobijs.

"Jā."

Es rūpīgi pētīju sekrētu, meklēdams pēdu nospiedumus. Viens pats koijots nebūtu varējis viņu aizvilkt; lai dabūtu viņu ārā pa durvīm, būtu jārīkojas veselam dzīvnieku baram. Viņi noteikti atstātu kādas pēdas. Neko tamlīdzīgu es neredzēju.

Piecēlos un piegāju pie durvīm. Bobijs apstājās man aiz muguras, lūkodamies tumsā.

"Tu kaut ko redzi?" viņš jautāja.

"Nē."

Atgriezos pie Mejas. Viņa bija visu atradusi. Viņai bija magnija degauklas ritulis. Viņai bija signālraķešu pistole. Vi­ņai bija pārnēsājami halogēnlukturi. Viņai bija pie pieres pie­stiprināmi lukturīši ar platām, elastīgām lentēm. Viņai bija binokļi un nakts redzamības brilles. Viņai bija lauka rācija. Un viņai bija skābekļa baloni un caurspīdīgas plastmasas gāz­maskas. Man sametās nelāgi, kad sazīmēju, ka tieši tādas mas­kas cs vakarnakt Kalifornijā biju redzējis vīriem aSSVT" bu- siņā, vienīgi šīs nebija sudrabotas.

Un tad cs domāju - vai tiešām tas bija tikai vakarnakt? Jā, tiešām. Vēl nebija pagājušas pat divdesmit četras stundas.

Man šķita - vismaz mēnesis.

Meja sadalīja visu pa trim mugursomām. Viņu vērodams, cs aptvēru, ka vienīgi viņa ir strādājusi laukā, neskartā dabā. Salīdzinot ar Meju, mēs visi bijām mājās sēdētāji, teorētiķi. Pārsteidzoši, cik atkarīgs no Mejas es šonakt jutos.

Bobijs pacilāja tuvāko somu un nostenējās.

"Tu patiešām domā, tas ka viss būs vajadzīgs, Meja?"

"Tev taču tas nebūs jānes; mēs brauksim. Un - jā, drošs paliek drošs."

"Jā, labi, bet nu… lauka rācija?"

"Nekad neko nevar zināt."

"Kam tu taisies zvanīt?"

"Saproti, Bobij," viņa sacīja, "ja izrādīsies, ka jebkas no tā visa ir vajadzīgs, tad tas patiešām būs vajadzīgs."

"Jā, bet…"

Meja paņēma otru mugursomu un uzmeta to plecā. Tās svaru viņa cilāja viegli. Viņa ieskadjās Bobijam acīs.

"Vai tu kaut ko teici?"

"Nepievērs uzmanību."

Es paņēmu trešo mugursomu. Nebija tik briesmīgi. Bo­bijs gaudās tāpēc, ka bija nobijies. Jā, skābekļa balons bija mazliet lielāks un smagāks, nekā man būtu paticis, un mu­gursomā tas iegūla ārkārtīgi neērti. Taču Meja uzstāja, ka mums ir jāņem līdzi rezerves skābeklis.

"Rezerves skābeklis?" Bobijs nervozi noprasīja. "Cik lie­la tad, jūsuprāt, tā paslēptuve ir?"

"Nav nc jausmas," atbildēja Meja. "Taču paši pēdējie spie­ti ir daudz lielāki."

Viņa piegāja pie izlietnes un paņēma dozimetru. Taču, no- āķēdama to no sienas, viņa ieraudzīja, ka baterija ir tukša. Mums bija jādzen rokā jauna baterija, jāskrūvē vaļā kastīte, jānomaina baterija. Es bažījos, vai arī jaunā baterija nebūs tukša. Ja tā gadīsies, mums ir vāks.

"Uzmanieties ari ar nakts redzamības brillēm," sacīja Me­ja. "Es nezinu, cik noderīgas šīs baterijas ir tām lietiņām, kas mums šeit ir."

Tomēr radiācijas skaitītājs skaļi tikšķēja. Baterijas indika­tora spuldzīte dega. "Maksimālā jauda," viņa teica. "Pietiks četrām stundām."

"Tad sākam," es sacīju.

Pulkstenis rādīja 22:43.

Kad mēs pienācām pie "Toyota dozimetrs satrakojās un tikšķēja tik ātri, ka skaņa kļuva nepārtraukta. Turēdama šo burvju nūjiņu sev priekšā, Meja pagāja mašīnai garām un iz- soļoja tuksnesī. Viņa pagriezās uz rietumiem, un tikšķi kļu­va retāki. Viņa pagājās uz austrumiem, un tie paātrinājās. Ta­ču, jo tālāk uz austrumiem viņa gāja, jo lēnāk aparāts tikšķēja. Viņa pagriezās uz ziemeļiem, un tic kļuva biežāki.

"Uz ziemeļiem," viņa teica.

Es apsēdos uz motocikla un iedarbināju motoru.

Bobijs izdārdināja no stāvvietas visurgājējā ar platiem aiz­mugures riteņiem un velosipēda stūri. Visurgājējs izskatījās lempīgs, taču es zināju, ka tas ir īsti piemērots naksnīgiem pārbraucieniem tuksnesī.

Meja, apsēdusies man aiz muguras uz motocikla, noliecās, lai antena būtu tuvāk zemei un sacīja: "Labs ir. Braucam!"

Zem dzidrajām nakts debesīm mēs devāmies tuksnesī.

Motocikla priekšējo lukturu gaismas stars lēkāja augšup un lejup, raustīdams līdzenuma ēnas, un tikai ar grūtībām va­rēja saskatīt, kas atrodas mums priekšā. Tuksnesī, kas dienā bija izskadjies tik plakans un neizteiksmīgs, nu atldājās smil­šainas ieplakas, akmeņainas dangas un dziļas izžuvušu strautu gultnes, kas bez brīdinājuma uzradās ccļā. Man bija no visa spēka jākoncentrējas, lai motocikls neapgāztos, - jo sevišķi tāpēc, ka Meja nemitīgi sauca man pār plccu: "Pa kreisi… taisni… taisni… labi, pietiks, pa kreisi…" Dažreiz vajadzēja apmest riņķi, iekams viņa pārliecinājās, ka mēs esam atradu­ši īsto ceļu.

Ja kāds dienas gaismā izsekotu mūsu pēdām, tad domā­tu, ka motocikla vadītājs ir bijis piedzēries - tik līkumains un raustīgs bija mūsu ceļš. Uz nelīdzenās zemes motocikls lēkāja un grozījās. Bijām nobraukuši vairākas jūdzes no la­boratorijas, un es sāku uztraukties. Dzirdēju dozimetra tik­šķus, un tic kļuva arvien retāki. Radās grūtības atšķirt spieta "pēdas" no fona radiācijas. Es nesapratu, kāpēc tā notika, to­mēr šis fakts nebija apšaubāms. Ja mēs drīz neatradīsim spieta paslēptuvi, tad pavisam pazaudēsim "pēdas".

Arī Meja bija nobažījusies. Viņa liecās arvien zemāk, ar vienu roku turēdama uztveršanas ierīci, ar otru apķērusies man ap vidukli. Un man bija jāsāk braukt lēnāk, jo "pēdas" kļuva tik tikko jaušamas. Mēs tās pazaudējām, atradām, at­kal aizmaldījāmies. Zem melnā zvaigžņu kupola mēs grie- zāmics atpakaļ pa to pašu ceļu, braukājām riņķiem. Es pa­manīju, ka esmu aizturējis elpu.