Un pēdīgi es atkal un atkal braucu pa vienu un to pašu vietu, pūlēdamies nejusdes izmisis. Apmetu trešo loku, tad ceturto, taču tas bija veltīgi: dozimetrs Mejas rokā te tikšķēja, te netikšķēja. Un pēkšņi mums bija skaidrs, ka "pēdas" patiešām ir pazudušas.
Mēs bijām kaut kādā Dieva pamestā vietā un braukājām pa apli.
Mēs bijām pazaudējuši pēdas.
Pēkšņi un nesaudzīgi mani pārņēma nogurums. Visu dienu mani bija dzinis uz priekšu adrenalīns, un tagad, kad es biju galīgi sakauts, manu augumu pārņēma dziļš gurdums. Acis lipa ciet. Man šķita, ka es varētu aizmigt turpat uz motocikla.
Meja man aiz muguras apsēdās taisni un sacīja:
"Neuztraucies, labi?"
"Kā tas ir?" es gurdi jautāju. "Mans plāns ir pilnīgi izgāzies, Meja."
"Varbūt vēl nc," viņa teica.
Mums blakus piebrauca Bobijs.
"Jūs atpakaļ skatāties?" viņš uzsauca.
"Kāpēc?"
"Atskatieties!" viņš teica. "Redzat, cik tālu mēs esam?"
Es pagriezos un palūkojos pār plecu. Dienvidos spīdēja rūpnīcas spožās gaismas, tās bija pārsteidzoši tuvu. Diez vai mēs bijām tālāk par pāris jūdzēm. Laikam bijām braukuši lielā puslokā un galu galā pagriezušies uz starta punkta pusi.
"Savādi."
Meja nokāpa no motocikla un nostājās priekšējo lukturu gaismas lokā. Viņa skatījās uz dozimetra šķidro kristālu displeju. "Hmmm," viņa novilka.
"Nu, ko tu saki, Meja?" Bobijs cerīgi jautāja. "Laiks doties atpakaļ?"
"Nē," atbildēja Meja. "Nav vis laiks doties atpakaļ. Paskatieties!"
Bobijs pieliecās tuvāk un mēs abi ielūkojāmies šķidro kristālu ekrānā. Tas rādīja radiācijas intensitātes līkni, kas pakāpeniski nolaidās arvien zemāk un pašās beigās strauji nokritās. Bobijs sarauca pieri:
"Un tas būtu?"
"Sāvakara nolasījumu izvērsums laikā," viņa atbildēja. "Sī ierīcc rāda, ka, sākot ar brīdi, kad mēs devāmies ceļā, radiācijas intensitāte ir sarukusi aritmētiskā progresijā - tā ir šī lī- nijveida pazemināšanās, kāpnītes, redzat? Un tā palika aritmētiska līdz, apmēram pirms minūtes, sarukums pēkšņi kļuva cksponenciāls. Tas uzreiz nokrita līdz nullei."
"Un tad?" Bobijs šķita apjucis. "Ko tas nozīmē? Es nesaprotu."
"Es gan saprotu." Viņa pagriezās pret mani un atkal apsēdās uz motocikla. "Man šķiet, es zinu, kas notika. Brauc uz priekšu… lēnām."
Es atlaidu sajūgu un ducināju uz priekšu. Lēkājošais gaismas stars priekšā rādija nelielu uzkalnu tuksnesī, sarainu kaktusu…
"Nē. Lēnāk, Džek!"
Es samazināju ātrumu. Šobrīd mēs virzījāmies uz priekšu gandrīz soļotāja ātrumā. Es nožāvājos. Viņu izprašņāt nebija jēgas: viņa bija saspringta, koncentrējusies. Es biju tikai noguris un jutos sakauts. Mēs rāpāmies uzkalnā, līdz tas kļuva lēzens, tad motocikls sašķiebās uz leju…
*stopr
Es apturēju motociklu.
Tieši priekšā pēkšņi beidzās tuksnesis. Aiz tā vīdēja melna tumsa.
"Vai te ir klints?"
"Nē. Tikai augsta kalnu grēda."
Es uzmanīgi stūmu motociklu uz priekšu. Zem kājām patiešām izzuda zeme. Drīz mēs bijām kraujas malā un cs noorientējos. Mēs stāvējām piecpadsmit pēdu augstas kraujas malā - tā veidoja vienu ļoti plašas upes gultnes krastu. Tieši apakšā bija redzami lieli, gludi upes akmeņi, rets klintsblu- ķis un nīkulīgu krūmu puduri; tas viss stiepās apmēram piecdesmit jardu platumā līdz izžuvušās upes otram krastam. Aiz tālākā krasta atkal pletās līdzens tuksnesis.
"Sapratu," es sacīju. "Spiets lēca."
"Jā," viņa atbildēja. "Tas pacēlās gaisā. Un mēs pazaudējām pēdas."
"Bet tad jau tas ir nolaidies kaut kur tur," teica Bobijs, rādīdams uz upes gultni.
"Varbūt," es atteicu. "Bet varbūt arī nē."
Es prātoju, ka paies ilgs laiks, kamēr mēs atradīsim drošu ceļu, kā nokļūt lejā. Tad mēs nezcik ilgi pārmcldēsim šos krūmus un akmeņus, līdz beidzot atkal uzdursimies "pēdām".
Iespējams, paies vairākas stundas. Iespējams, mēs vispār neko neatradīsim. Stāvēdami šeit, kraujas malā, mēs redzējām, cik biedīgi plašs tuksnesis ir mūsu priekšā.
"Spiets varēja piezemēties tai gultnē," cs sacīju. "Vai varbūt tas nolaidās viņā krastā. Vai varbūt ceturtdaļjūdzi tālāk."
Meja nezaudēja drosmi.
"Bobij, tu paliec šeit," viņa teica. "Iezīmēsi vietu, 110 kurienes tas lēca. Mēs ar Džeku atradīsim, kā tikt lejā, nobrauksim tai līdzenumā un dosimies tieši no austrumiem uz rietumiem, līdz atkal uziesim pēdas. Agri vai vēlu mēs tās atradīsim."
"Jā," atsaucās Bobijs. "Visu sapratu."
"Jā," noteicu es. Kāpēc gan ne? Mums tik un tā nebija ko zaudēt. Tomēr cs tikpat kā neticēju, ka mums kaut kas izdosies.
Bobijs savā visurgājējā pieliecās. "Kas tas tādsV
"Kas?"
"Dzīvnieks. Es redzēju spožas acis."
"Kur?"
"Tajā krūmā." Viņš norādīja uz gultnes vidu.
Es saraucu pieri. Gan viņa, gan mana braucamā priekšējie lukturi bija vērsti uz priekšu. Mēs izgaismojām pasakaini plašu tuksneša loku. Nekādus dzīvniekus es neredzēju.
"Tur!" iesaucās Meja.
"Neko neredzu."
"Tas tikko nozuda aiz tā kadiķa," viņa rādīja. "Redzi krūmu, kas izskatās pēc piramīdas? Kam vienā pusē zari nokaltuši?"
"Redzu," es atbildēju. "Bet…" Nekādu dzīvnieku es ne- dzēju.
"Tas iet no kreisās uz labo pusi. Pagaidi, tūlīt atkal iznāks - - »
ara.
Mēs gaidījām, un tad cs ieraudzīju divus koši zaļus, zalgojošus plankumus. Nelielā augstumā virs zemes tie virzījās pa labi. Redzēju palsa bāluma zibsni. Un gandrīz uzreiz sapratu - kaut kas nav labi.
Arī Bobijs bija to aptvēris. Viņš pagrieza stūri, virzīdams luktura staru tieši tai virzienā. Viņš pasniedzās, lai satvertu tālskati.
"Tas nav dzīvnieks…" viņš teica.
Starp zemajiem krūmiem atkal bija redzams baltums - miesas baltums. Taču mēs to saskatījām tikai mirklīgi. Un tad cs pamanīju plakanu, baltu virsmu un šausmās atskārtu, ka tā ir pa zemi vilkta cilvēka roka. Plauksta ar izstieptiem pirkstiem.
"Ak kungs," izgrūda Bobijs, skatīdamies tālskatī.
"Kas? Kas tur ir?"
"Tur pa zemi velk līķi," viņš teica un tad piebilda ērmīgā balsī: "Tā ir Rozija."
6. diena
22:58
Piešķīlis motociklu, es kopā ar Meju devos uz priekšu un braucu gar kraujas malu, līdz tā kļuva lēzenāka. Bobijs, skatīdamies uz Rozijas līķi, palika turpat. Dažās minūtēs cs biju šķērsojis izžuvušo upi un nokļuvis otrā krastā, kur virzījos uz viņa visurgājēja luktura gaismas plankuma pusi.
"Lēnāk, Džek," teica Meja.
Tāpēc es sāku braukt lēnāk, noliecies pār stūri, pūlēdamies saskatīt, kas atrodas zemē mums priekšā. Pēkšņi atkal ietark- šķējās dozimetrs.
"Laba zīme," es sacīju.
Mēs braucām tālāk. Tagad mēs atradāmies tieši pretī Bo- bijam, kurš stāvēja kraujas malā. Viņa braucamā lukturis blāvi apgaismoja zemi mums apkārt, tas bija kaut kas līdzīgs mēnesnīcai. Es pamāju, lai viņš brauc lejā. Viņš pagrieza savu visurgājēju un devās uz rietumiem. Kad viņa gaisma nozuda, zeme pēkšņi kļuva tumšāka, noslēpumaināka.
Un tad mēs ieraudzījām Roziju Kastro.
* * *
Rozija gulēja uz muguras, viņas galva bija tā izliekta, ka šķita - viņa lūkojas atpakaļ, tieši uz mani, ieplestām acīm, izstiepusi roku uz manu pusi, bālā plauksta bija atvērta. Viņas sejā bija lūguma - vai šausmu - izteiksme. Bija iestājies nāves stingums, un viņas augums stīvi raustījās, virzoties pāri zemajiem krūmiem un tuksneša kaktusiem.