Выбрать главу

"Varbūt ari nav," cs atsaucos. Mani mocīja citas bažas. "Ja netiek iznīcināti visi spied un visi asembleri, kas tos ražo, tad mēs esam velti šķieduši laiku. Pareizi?"

Abi pamāja ar galvu.

"Es neesmu pārliecināts, ka tas ir iespējams," es sacīju. "Biju domājis, ka naktī spietiem aptrūkstas jaudas. Biju do­mājis, ka mēs varam tos iznīcināt uz zemes. Bet viņiem nav aptrūcics jaudas - katrā ziņā nc visiem. Un, ja tikai viens no viņiem izsprūk, ja tas izbēg no alas…" Es paraustīju plecus. "Tad tas viss ir bijis veltīga laika šķiešana."

"Pareizi," Bobijs sacīja, mādams ar galvu. "Pareizi. Tā būs veltīga laika šķiešana."

"Mums jāizdomā, kā ieslodzīt viņus tai alā," teica Meja.

"Tas nav iespējams," iebilda Bobijs. "Viņi taču var izli­dot ārā, kad vien viņiem labpatīk."

"Varbūt tomēr ir iespējams," atsaucās Meja. Viņa atkal sāka rakņāties pa savu mugursomu. "Tikmēr būs labāk, ja sadalīsimies!"

"Kāpēc?" Bobijs satraucies vaicāja.

"Dariet tā," attrauca Meja. "Uz priekšu!"

Es savilku ciešāk mugursomu un sakārtoju lences, lai tā nekratītos. Uzstūmu nakts redzamības brilles pierē un sāku solot. Apmēram pusceļā pirms uzkalna ieraudzīju, ka nakts melnumā kustas tumšs stāvs.

Cik klusi vien spēdams, es nokritu pie zemes. Biju trīs pē­das augstu vībotņu biežņā, tātad itin labi noslēpies. Palūko­jies pār plecu, neieraudzīju nc Meju, ne Bobiju: ari viņi bija pieplakuši pie zemes. Nezināju, vai viņi jau ir pašķīaišies. Pie­sardzīgi pastūmu malā to lakstu, kas auga tieši man priekšā, un palūkojos uz paugura pusi.

Nācēja kājas iezīmējās uz blāvi zaļā spīduma fona. Ķer­meņa augšdaļa iepretim zvaigžņotajām debesīm bija tumša. Novilku zemāk brilles un, brīdi nogaidījis, līdz tās zilgani ie­kvēlojās, ieraudzīju attēlu.

Šoreiz tā bija Rozija. Viņa staigāja šurpu turpu un skatījās uz visām pusēm, viņas augums bija modrs un piesardzīgs. Vienīgais - viņa nekustējās kā Rozija, kustības viņai bija kā vīrietim. Pēc brīža siluets pārtapa par Rikiju. Tas arī kustējās kā Rikijs.

Stāvs pieliecās un it kā lūkojās pāri vībotņu galotnēm. Es prātoju, kas gan to paskubinājis iziet no uzkalna. Nebija ilgi jāgaida, lai to uzzinātu.

Aiz stāva pie apvāršņa rietumu pusē parādījās balta gais­ma. Tā strauji kļuva spoža un drīz es izdzirdu helikoptera propellera griešanos. Droši vien no Ielejas šurp lido Džūlija, es nodomāju. Kāpēc gan viņa par spīti ārstu pavēlēm tā stei­gusies izrakstīties no slimnīcas, lai nakts vidū lidotu šurp?

Lidodams tuvāk, helikopters ieslēdza starmešus. Es vēro­ju zilbaltās gaismas loku, tas vilnīja pār zemi un tuvojās mums. Arī Rikija stāvs to vēroja, tad nozuda skatienam.

Un tad helikopters rēkdams pārlidoja man pāri, uz brīdi apžilbinādams acis ar halogēnstariem. Gandrīz tūdaļ tas strauji sasvērās uz sāniem un lokā virzījās atpakaļ.

Kas, ellē, tur notiek ?

Helikopters lēnā lokā pārlidoja pāri uzkalnam, taču neap­stājās, tad palika gaisā karājamies tieši virs manas paslēptuves.

Biju notverts zilganajā blāzmā. Apvēlos uz muguras un māju helikopteram ar roku, atkal un atkal norādīdams uz laborato­rijas pusi. Bez skaņas pavēlēju: "Prom!" un māju, lai tas lido.

Helikopters laidās zemāk, un man jau šķita, ka tas nolai­dīsies tieši man blakus. Tad tas piepeši atkal sasvērās uz sāniem un devās prom zemā lidojumā uz dienvidiem, uz betona nolaišanās joslas pusi. Rūkoņa noklusa.

Es nospriedu, ka strauji jāmaina atrašanās vieta. Pierausos četrrāpus un, pieliecies sāniski, pavirzījos trīsdesmit jardu pa kreisi. Tad atkal pieplaku pie zemes.

Atskatījies uz pakalnu, ieraudzīju, ka no tā iznāk trīs… nē, četri stāvi. Tic virzījās savrupi, dodamies katrs uz savu pusi. Viņi visi izskatījās pēc Rikija. Es vēroju, kā viņi nokāpj pa nogāzi un ieiet krūmos. Sirds man krūtīs sāka strauji dunēt. Viens no stāviem nāca uz manu pusi. Kad tas pienāca tuvāk, es redzēju, ka tas pagriežas pa kreisi. Tas devās uz turieni, kur cs pirmīt biju gulējis. Nonācis manā iepriekšējā paslēp­tuvē, tas apstājās un grozījās uz visām pusēm.

Tas stāvēja itin tuvu. Ar brillēm cs redzēju, ka šim jauna­jam Rikijam bija pabeigta seja un ari apģērbs bija daudz smal­kāk izstrādāts. Turklāt šis stāvs kustējās tā, ka bija jaušams ķer­meņa svars. Protams, tā varēja būt ilūzija, tomēr es lēsu, ka ir palielinājusies spieta masa, un šobrīd tas svēra savas piecdes­mit mārciņas, varbūt vairāk. Varbūt divreiz vairāk, [a tā tie­šām bija, tad šobrīd svaram pietika masas, lai dotu cilvēkam fiziski jūtamu grūdienu. Tas pat varēja notriekt tevi no kājām.

Ar brillēm cs redzēju, kā kustas un mirkšķinās šā cilvēka acis. Sejas virsmai bija ādas tekstūra. Mati bija it kā veidoti no atsevišķām šķipsnām. Mute kustējās, mēle nervozi aplai­zīja lūpas. Visā visumā tas bija ļoti līdzīgs Rikijam - mulsi­noši līdzīgs Rikijam. Kad tas pagrieza galvu uz manu pusi, man šķita, ka Rikijs skatās tieši man virsū.

Un domājams, tā ari bija, jo stāvs sāka virzīties taisni pie manis.

Es biju sprukās. Sirds man krūris smagi dauzījās. To cs ne­biju paredzējis, man nebija nekādas aizsardzības, nekādu ie­roču. Bez šaubām, es varēju piecelties un mesties bēgt, taču šeit nebija, kur patverties. Jūdžu jūdzēm apkārt pletās tuk­snesis, un spieti mani noteikti panāks. Pēc īsa brīža es būšu…

Rēkdams atgriezās helikopters. Rikija stāvs palūkojās uz tā pusi un tad pagriezās un metās skriet, burtiski lidodams virs zemes, vairs nepapūlēdamies animēt kājas un pēdas. No­skatoties, kā šis cilvēka atdarinājums piepeši aizplanē pār tuk­snesi, bija spokaina sajūta.

Taču skrēja ari trīs pārējie Rikiji. Skrēja no visa spēka, pār­raidot nekļūdīgi pazīstamu paniku. Vai spieti baidās no heli­koptera? Tā izskatījās. Un cs, uz tiem raudzīdamies, sapra­tu, kāpēc. Kaut ari spieti patlaban bija smagāki un vieliskāki, stipri vēji joprojām varēja tos izkaisīt. Helikopters atradās kā du simt pēdu augstumā, taču lejupejošā gaisa straume bija tik spēcīga, ka spēja izkropļot skrejošos stāvus, daļēji tos sa­placināt. Izskatījās, it kā tic tiktu dauzīti ar veseri.

Stāvi nozuda uzkalnā.

Es atskatījos uz Meju. Viņa bija piecēlusies kājās un stā­vēja izžuvušajā upē, pa rāciju sarunādamās ar helikopteru. Jā, tā rācija viņai bija vajadzīga. Viņa uzkliedza man: "Skrie­nam!" un metās skriešus uz manu pusi. Ar acs kaktiņu pa­manīju Bobiju, kurš joza prom no uzkalna, atgriezdamies pie sava visurgājēja. Tomēr nebija laika par viņu uztraukties. He­likopters karājās gaisā tieši virs uzkalna. Uzvērpās putekļi, tic koda man acīs.

Tad Meja bija man blakus. Noņēmuši brilles, mēs uzvil- kām skābekļa maskas. Viņa pagrieza mani un parāva balona vārstu man aiz muguras. Es to pašu izdarīju ar viņas balonu.

Tad mēs atkal uzlikām nakts brilles. Šķita, ka man gar seju karājas un grab milzums daiktu. Viņa piestiprināja man pie jostas halogēnlukturiti, otru tādu pašu - sev. Pieliekusies man klāt, viņa kliedza: "Gatavs?"

"Jā!"

"Labi, skrienam!"

Domāt nebija laika. Tā ari bija labāk. Helikoptera lejup­ejošā gaisa strāva rēca man ausīs. Mēs kopā, drēbēm plivino­ties, uzķepurojāmies uzkalnā. Pienācām pie kraujas malas, kas biezajā putekļu vērpetē gandrīz nebija saskatāma. Aiz šīs malas mēs neko neredzējām. Mēs neredzējām, kas ir apak­šā.

Meja saņēma mani aiz rokas, un mēs lēcām.

6. diena

23:22

Es piezemējos uz akmeņu biruma un pa pusei notenterē- ju, pa pusei noslīdēju pa nogāzi līdz alas mutei. Mums virs galvas skaļi dārdēja helikoptera propelleris. Meja bija man tieši blakus, taču biezajā miglā cs tikai ar grūtībām spēju viņu saskatīt. Rikiji nekur nebija redzami. Mēs piegājām pie alas mutes un apstājāmies. Meja izvilka termīta kapsulas. Viņa iedeva man magnija degļus un pasvieda plastmasas šķiltavi- ņas. Un tas arī ir viss, kas mums ir? - cs nodomāju. Viņas seju daļēji aizsedza maska. Acis slēpa nakts redzamības brilles. Viņa norādīja uz alas mutes pusi. Es pamāju ar galvu. Viņa uzsita man pa plecu un ar pirkstu iebikstīja man bril­lēs. Es neko nesapratu, tāpēc viņa pasniedzās man pie vaiga un nospieda slēdzi.