"…dzirdi?" viņa jautāja. "Jā, dzirdu," "Labi, tad ejam!"
Mēs iegājām alā. Zaļā blāzma bija izgaisusi biezajā miglā. Mums bija tikai infrasarkanais lukturītis, kas bija picrīkots pie nakts redzamības brillēm. Cilvēku stāvi nekur nebija manāmi. Nebija dzirdams nekas, izņemot helikoptera dārdoņu. Kad mēs iegājām alā dziļāk, troksnis kļuva klusāks.
Un, nokļūstot dārdoņai, noplaka arī vējš.
Meja bija ļoti koncentrējusies.
"Bobij?" viņa jautāja. "Vai tu mani dzirdi?"
"Jā, es tevi dzirdu."
"Taisies šurp."
"Es mēģinu…"
"Nemēģini. Nāc šurp, Bobij!"
Es pašūpoju galvu. Ja cs kaut cik pazinu Bobiju Lembc- ku, viņš nemūžam nelīdīs šajā bedrē. Mēs nogriezāmies gar stūri un ncieraudzījām neko citu kā vien putekļus, kas karājās gaisā, un neskaidras alas sienu aprises. Sienas likās gludas, te nebija, kur paslēpties. Tad no tumsas mums tieši priekšā uzradās Rikija stāvs. Viņa seja bija gluži neizteiksmīga, viņš nāca uz mūsu pusi. Pēc mirkļa kreisajā pusē parādījās vēl viens stāvs, tad - vēl viens. Visi trīs nostājās rindā. Viņi nāca mums preti vienmērīgā solī, viņu sejas bija pilnīgi vienādas un neizteiksmīgas.
"Pirmā mācība," tcica Meja, pastiepdama termīta kapsulu.
"Cerēsim, ka viņi to neapgūs," es bildu un aizdedzināju degli. Pašķīda balti kvēlojošas dzirksteles. Viņa meta kapsulu uz priekšu. Tā nokrita dažu pēdu attālumā no soļotājiem. Viņi nepievērsa tai uzmanību un nenovērsdamics lūkojās uz mums.
"Skaitu no trīs," tcica Meja, "divi… viens… aizgrieziet''''
Es sašķiebos un aizliku roku priekšā galvai tieši tai brīdī, kad tunelis pēkšņi bija pilns ar žilbinoši baltu lodi. Kaut arī acis cs turēju ciet, gaisma bija tik spoža, ka tad, kad atkal pacēlu galvu, man gar acīm griezās raibs. Es vēlreiz aizgriezos.
Meja jau soļoja uz priekšu. Putekļi gaisā tagad bija mazliet tumšākā nokrāsā. Trīs stāvi nekur nebija manāmi.
"Vai viņi aizbēga?"
"Nē. Iztvaikoja," Meja atbildēja. Viņa šķita iepriecināta.
"Jaunas situācijas," es bildu. Man sāka rasties cerība. Ja programmas pamatpremisas joprojām bija spēkā, tad uz pilnīgi jaunām situācijām spieti reaģēs vāji. Ar laiku tie iemācīsies, ar laiku tie izstrādās stratēģiju, kā tikt galā jaunajos apstākļos. Tomēr sākumā to reakcija būs neorganizēta, haotiska. Tur slēpjas dalītā intelekta vājā vieta. Tas ir spēcīgs un elastīgs, taču nebijušās situācijās reaģē lēni.
"Cerams," teica Meja.
Mēs pienācām pie viņas aprakstitā cauruma alas grīdā. Ar nakts brillēm cs redzēju kaut ko līdzīgu slīpai rampai. Uz mūsu pusi nāca četri vai pieci cilvēku stāvi, un izskatījās, ka viņiem seko vēl citi. Viņi visi bija līdzīgi Rikijam, taču daudzi nebija pārāk labi veidoti. Un tie, kas gāja pašās beigās, bija tikai virmojoši mākoņi. Viņi visi dobji, skaļi trinkšķēja.
"Otrā mācība." Meja pastiepa uz priekšu kapsulu. Kad cs to aizdedzināju, tā švirkstēdama aizdegās ar baltu liesmu. Viņa glīti noripināja to lejup pa rampu. To ieraudzījuši, stāvi saminstinājās.
"Nolādēts," es izgrūdu, taču bija laiks aizgriezties, lai pasargātu acis no sprādziena uzliesmojuma. Alas šaurībā izplezda- mās, gāze uzliesmoja, skaļi rēkdama. Man mugurā ietriecās spējš karstuma vilnis. Kad es atkal pagriezos, gandrīz visi spieti bija izgaisuši. Tomēr daži vēl vīdēja, tiem nekas nebija noticis.
Tie mācījās.
Ātri.
"Nākamā mācība," tcica Meja, šoreiz pastiepdama uz priekšu divas kapsulas. Es aizdedzināju abas un otro aizmetu tālāk uz priekšu. Sprādzieni nodārdēja vienlaikus, un augšup pie mums vēlās milzīga karsta gaisa brāzma. Man aizdegās krekls. Meja, veikli sizdama ar plaukstu, to apdzēsa.
Kad mēs atkal palūkojāmies lejup, nebija redzams neviens cilvēka stāvs, neviens tumšs spiets.
Mēs sākām iet pa rampu, dodamies alas dzīlēs.
Sākumā mums bija divdesmit piecas termīta kapsulas. Bija atlikusi divdesmit viena, un mēs bijām nogājuši pavisam mazu gabalu uz lielā kambara pusi. Meja traucās ātri - man vajadzēja pielikt soli, lai turētos viņai līdzi, - taču viņai bija ļoti laba reakcija. Tie nedaudzie spieti, kas materializējās mūsu priekšā, mums tuvojoties, žigli atkāpās.
Mēs dzinām tos uz kambari.
"Bobij, kur tu esi?" Meja uzsauca.
Austiņās atskanēja sprakšķi.
"… mēģinu… tikt…"
"Bobij, ātrāk, sasodīts!"
Taču tikām mēs gājām arvien tālāk alas dzīlēs un drīz austiņās bija dzirdami vienīgi sprakšķi. Šeit, apakšā, gaisā karājās putekļi, kas izkliedējās infrasarkanajos staros. Mēs varējām saskatīt sienas un grīdu tieši mums priekšā, taču tālāk viss bija absolūti melns. Tumsa un nošķirtība iedvesa šausmas. Nebija iespējams noprast, kas ir man apkārt, ja es nepagriezu galvu, lai padzenātu šurpu turpu gaismas staru. Atkal sāku saost puvuma smaku, asu un šķebinošu.
Mēs bijām nonākuši līdzenā vietā. Meja nezaudēja mieru; kad mūsu priekšā iesanējās kāds pusducis spietu, viņa pastiepa man kārtējo kapsulu. Iekams cs biju paspējis aizsvelt degli, spieti atkāpās. Viņa uzreiz gāja tālāk.
"Izskatās pēc lauvu dresēšanas," viņa sacīja.
"Pagaidām," cs piekritu.
Es nezināju, cik ilgi mēs tā noturēsimies. Ala bija liela, daudz lielāka, nekā biju iztēlojies. Šķita, ka ar divdesmit vienu kapsulu būs par maz, lai izietu tai cauri. Es ieprātojos, vai ari Meja ir nobažījusies. Tā nelikās. Tomēr diezin vai viņa to izrādītu.
Zem kājām kaut kas nokrakšķēja. Es paskatījos lejup un ieraudzīju, ka alas grīdu klāj tūkstošiem sīku, smalku dzeltenu kaulu. Tie bija līdzīgi putnu kauliem, taču nebija vis - tie bija sikspārņu kauli. Mejai izrādījās taisnība: sikspārņi bija apēsti.
Manu nakts redzamības briļļu attēla augšējā stūrī iemir- gojās sarkana signāllampiņa. Droši vien tas bija kāds brīdinājums, visticamāk - par bateriju. "Meja…" cs iesāku. Tad, tikpat spēji kā sākusies, mirgošana beidzās.
"Kas?" viņa jautāja. "Kas noticis?"
"Viss kārtībā."
Un tad mēs beidzot bijām nokļuvuši prāvajā kambari… tikai nekāda kambara te vairs nebija. Milzīgajā telpā no grīdas līdz griestiem rindojās tumšas lodes; to diametrs bija apmēram divas pēdas, tās noklāja smaili, sariem līdzīgi izvirzījumi. Lodes izskadjās pēc gigantiskiem jūras ežiem, kas sagrupējušies lielos čemuros. Tajā visā jautās kārtiba.
"Vai ir tā, kā man liekas?" Meja jautāja. Viņas balss bija rāma un bezkaislīga. Zinātnieces balss.
"Jā, domāju gan," cs sacīju. Ja nekļūdījos, tad šie sarainie čemuri bija "Xymos" virszemē uzbūvētās rūpnīcas analoģija mātes Dabas klēpī. "Tad tā viņi vairojas…" Es paspēru soli uz priekšu.
"Nezinu, vai mums vajadzētu tur iet…" viņa sacīja.
"Ir jāiet, Meja. Skaties, cik tas viss ir kārtīgs!"
"Tu domā, ka šeit ir centrs?"
"Iespējams." Un, ja tā tiešām bija, es gribēju tajā iesviest termītu. Gāju tālāk.
Staigājot starp šiem čemuriem, sajūta bija baisa. No smailēm pilēja biezs, gļotains šķidrums. Turklāt lodes bija ietītas tādā kā biezā, trīcošā receklī, un viss čemurs, šķiet, kustējās kā dzīvs. Es apstājos, lai ieskatītos rūpīgāk. Tad pamanīju, ka ložu virsma patiešām ir dzīva: receklī mudžeklīgi rāpoja melni tārpi. "Ak kungs…"