taisnība, šī uzvedība ir ļoti ierobežota, taču mūsu nolūkiem ar to pietiek."
Atskanēja statisko traucējumu šņākoņa un klepus. Attēla stūri atvērās lodziņš un tajā bija redzams Fricis Laidermeijers no Vācijas. Milzīgi resnais investors sagrozījās un jautāja:
"Atvainojiet, mis Formena. Vai jūs, lūdzu, nevarētu man pateikt, kur ir lēca?"
"Lēcas nav."
"Kā tad var būt kamera bez lēcas?"
"Paskaidrošu, kad mēs pie tā nonāksim."
Es bildu: "Tā ir camcra obscuraV
"Pareizi," viņa atsaucās, pamādama ar galvu.
Camera obscura - latīniski tas nozīmē "tumša telpa" - ir vecākā mums zināmā attēlveidošanas ierīce. Romieši bija atklājuši, ka, izurbinot mazu caurumiņu sienā, aiz kuras ir tumša telpa, uz pretējās sienas parādās otrādi apvērsts ārpuses attēls. Tas notiek tāpēc, ka gaisma, virzoties cauri jebkurai šaurai atverei, fokusējas kā lēcā. Pēc tāda paša principa darbojas bērnu fotoaparāti ar mazu caurumiņu. Tieši šī iemesla dēļ kopš romiešu laikiem attēlradošās ierīces tiek dēvētas par kamerām. Bet šajā gadījumā…
"Kā veidojas atvere?" es jautāju. "Vai tur ir kāds caurumiņš?"
"Man likās, ka tu zināsi," viņa atbildēja. "Par šo daļu esi atbildīgs tu."
"Es?"
"Jā. "Xymos" nopirka licenci dažiem uz aģentiem balstītiem algoritmiem, ko uzrakstījusi tava komanda."
"Nē, es to nezināju. Kādiem algoritmiem?"
"Daļiņu tīkla kontrolei."
"Jūsu kameras ir apvienotas tīklā? Visas šīs sīkās kameri- ņas savā starpā sazinās?"
"Jā," viņa teica. "Īstenībā viņas ir spiets." Viņa joprojām smaidīja, uzjautrinādamās par manu reakciju.
"Spiets." Es mēģināju saprast viņas sacīto. Jā, mana komanda tiešām bija uzrakstījusi vairākas programmas, ar kurām varēja kontrolēt aģentu spieta uzvedību. Šīs programmas bija veidotas pēc bišu uzvedības parauga. Tām bija daudz noderīgu īpašību. Tā kā spietus veido daudz aģentu, tad spiets spēj atjautīgi reaģēt uz apkārtējo vidi. Saskaroties ar jauniem un negaidītiem apstākļiem, spieta programmas neizjūk: tās it kā aplido šķēršļiem apkārt un turpina ceļu.
Taču mūsu programmas darbojās, radot virtuālus aģentus datorā. Džūlija bija radījusi reālus aģentus reālajā pasaulē. Acumirklī es nesapratu, kā mūsu programmas varēja pielāgot tam, ko darīja viņa.
"Mēs izmantojam tās strukturēšanai," viņa sacīja. "Šī programma izkārto spietu struktūrā."
Nu, protams. Bija pilnīgi skaidrs, ka viena molekulārā kamera nespēj adekvāti reģistrēt nekādu attēlu. Tādējādi attēls jāveido, savienojot miljoniem vienlaicīgi funkcionējošu kameru attēlus. Taču šīs kameras telpā ir jāizkārto kaut kādā struktūrā, visticamāk, sfēriskā. Te iesaistās programma. Taču tas savukārt nozīmē, ka aXymos"laikam ir radījis ekvivalentu…
"Jūs esat uztaisījuši aci."
"Aptuveni. Jā."
"Bet kur ir gaismas avots?"
"Tas bioluminiscējošais perimetrs."
"Ar tā gaismu nepietiek."
"Pietiek. Skaties!"
Džūlija uz ekrāna bija lēni pagriezusies, norādot uz intravenozās sistēmas caurulīti, kas atradās viņai aiz muguras. No tuvumā noliktā ledusspainīša viņa izņēma šļirci. Tās stobrs, šķiet, bija pilns ar ūdeni. "Šajā šļircē," viņa sacīja, "izotoniskā sāls šķīdumā atrodas aptuveni divdesmit miljonu kameru. Patlaban tās pastāv atsevišķu daļiņu veidā. Taču, kad tās tiks injicētas asinīs, to temperatūra palielināsies un drīz tās sapulcēsies un izveidos metafigūru. Gluži tāpat kā putni, salidojot kopā, izveido kāsi."
"Kādu formu tās izveidos?" jautāja kāds no riska kapitālistiem.
"Steru," viņa atbildēja. "Ar mazu atveri vienā galā. Varat uzskatīt to par kaut ko līdzīgu blastulai embrionālajā attīstībā. Taču pēc būtības daļiņas izveido aci. Un šīs acs attēlu veidos miljona fotonu detektoru kopējais attēls - tāpat kā cilvēka acs veido attēlu no vālīšu un nūjiņu šūnām."
Viņa pagriezās pret monitoru, kas rādīja vēl un vēlreiz atkārtotu animācijas cilpu. Kameras ieslīdēja asinīs kā lavīnveida, neorganizēta masa, kaut kas līdzīgs ņirbošam mākonim. Asinis nokavējoties saplacināja mākoni iegarenā strēlē. Taču dažu sekunžu laikā strēle sāka apvienoties sfēriskā struktūrā. Sī struktūra kļuva arvien izteiktāka, līdz beidzot šķita gandrīz blīva.
"Ja tas jums atgādina īstu aci, tas nav bez pamata. Mēs šeit, "Xymos", nenoliedzami, imitējam organisko morfoloģiju," sacīja Džūlija. "Mēs strādājam ar organiskām molekulām un tāpēc apzināmies, ka miljoniem evolūcijas gadu laikā pasaulē ap mums ir izveidojies ievērojams funkcionējošu molekulāru struktūru krājums. Tālab liekam tās lietā."
"Jūs nevēlaties izgudrot riteni?" kāds jautāja.
"Tieši tā. Arī acs ābolu ne."
Viņa deva zīmi, un plakanā antena nolaidās zemāk, līdz atradās tikai dažas collas virs eksperimenta objekta.
"Sī antena iedarbinās kameras un uztvers pārraidīto attēlu," viņa teica. "Protams, attēlu var noglabāt digitālā formā, uzlabot asumu, palielināt un darīt visu citu, ko jūs varat darīt ar digitāliem datiem. Un tā, ja jautājumu vairs nav, mēs varētu sākt."
Viņa iestiprināja šļircē adatu un iedūra to intravenozās sistēmas gumijas aizbāznī.
"Fiksējiet laiku!"
"Nulle nulle."
"Sākam!"
Viņa veikli nospieda virzuli. "Kā redzat, es rīkojos ātri," viņa teica. "Mūsu procedūra nepavisam nav smalka un sarežģīta. Neko nevar sabojāt. Ja mikroturbulcncc, ko rada plūsma adatā, noraus caurulītes dažiem tūkstošiem kameru, tam nav nozīmes. To ir miljoni un vēlreiz miljoni. Atliku likām, lai paveiktu savu uzdevumu." Viņa izvilka adatu. "Kārtībā? Parasti ir jāpagaida apmēram desmit sekunžu, kamēr izveidojas forma, un tad mēs ieraudzīsim attēlu… Ahā, šķiet, kaut kas jau nāk… Un, lūk, te tas ir."
Uz ekrāna bija redzama kamera, kas vērā ņemamā ātrumā virzījās uz priekšu pa tādu kā asteroīdu lauku. Taču šie asteroīdi bija sarkanie asinsķermenīši - lēkājoši, purpursārti maisiņi, kas kustējās dzidrā, viegli dzeltenīgā šķidrumā. Palaikam priekšā izšāvās krietni prāvāks baltais asinsķermenītis, bridi aizpildīja visu ekrānu un nozuda. Tas, ko es redzēju, vairāk izskatījās pēc videospēles, nevis pēc medicīniska attēla.
"Džūlij," es teicu, "tas ir kaut kas pārsteidzošs."
Džūlija man līdzās pieglaudās ciešāk un pasmaidīja. "Man jau likās, ka tu to novērtēsi."
Džūlija uz ekrāna sacīja: "Mēs esam iekļuvuši vēnā, tāpēc sarkanie asinsķermenīši nav piesātināti ar skābekli. Šobrīd mūsu kamera tuvojas sirdij. Jūs redzēsit, kā, virzoties uz priekšu pa venozo sistēmu, asinsvadi kļūst platāki… Jā, tagad mēs esam netālu no sirds… Jūs redzat asinīs pulsāciju, to izraisa sirds kambaru saraušanās…"
Tā bija taisnība, es redzēju, kā apstājas kamera, tad pavirzās uz priekšu, tad apstājas. Tā pārraidīja skaņu, kas nāca no pukstošās sirds. Objekts uz galda gulēja nekustēdamies, plakanā antena nekustīgi karājās virs viņa ķermeņa.
"Mēs tuvojamies labajam priekškambarim un tūlīt ieraudzīsim trīsviru vārstuli. Mēs aktivizējam viciņu, lai kamera virzītos lēnāk. Lūk, vārstulis! Mēs esam sirdī." Es redzēju sarkanus vārstus, kā muti, kas atveras un aizveras, un tad kamera iešāvās iekšā, sirds kambarī, un atkal izšāvās ārā.
"Tagad mēs dodamies uz plaušām, kur jūs redzēsiet to, ko vēl neviens nav redzējis: šūnu bagātināšanu ar skābekli."