"Viņi te bija arī agrāk," Meja mierīgi sacīja.
"Kas?"
"Tie tārpi. Kad es iepriekšējo reizi šeit biju, viņi dzīvoja mēslu kārtā uz alas grīdas. Viņi ēd organiskās vielas un viņu izdalījumos ir liels fosfora procents."
"Un tagad tie ir iesaistīti spietu sintēzē," cs sacīju. "Nc ilgi, tikai pāris dienu. Koevolūcija tīrā veidā. Lodes, jādomā, apgādā viņus ar pārtiku un kaut kādā veidā savāc viņu ekskrementus."
"Vai varbūt viņus pašus," sausi teica Meja.
"Jā. Varbūt." Tas nebija nekas neiespējams. Skudras tur laputis gluži tāpat kā mēs turam govis. Citi kukaiņi pārtikai dārzos audzē sēnes.
Mēs gājām tālāk. Mums apkārt virmoja spieti, taču tie turējās pa gabalu. Droši vien kārtējais nebijušais gadījums, es domāju: viņu pūznī kāds iebrucis. Viņi nebija izlēmuši, ko darīt. Es uzmanīgi liku kājas: grīda kļuva arvien slidenāka. To klāja kaut kādi biezi mēsli. Dažviet tie zalgoja zaļganām švīkām. Tās it kā tiecās iekšup, uz centra pusi. Man bija sajūta, ka grīda ir nedaudz ieslīpa.
"Cik tālu vēl iesim?" jautāja Meja. Viņa joprojām šķita mierīga, tomēr diez vai tā bija. Arī cs jutos nelāgi: atskatoties kambara ieeja vairs nebija saskatāma, to apslēpa čemuri.
Un tad pēkšņi mēs atradāmies telpas vidū, jo čemuru rindas beidzās un tieši man acu priekšā bija kaut kas līdzīgs uzkalnam, kas atradās virszemē, tikai samazinātā veidā. Šis uzkalns bija apmēram četras pēdas augsts, nevainojami riņķveidīgs pamatnē, un no tā uz visām pusēm atzarojās plakanas lāpstiņas. Ari te bija manāmas zaļās švīkas. No lāpsti- sņām kūpēja blāvi dūmi.
Mēs piegājām tuvāk.
"Karsts," teica Meja. Un tā tiešām bija. Karstums bija spēcīgs - tāpēc ari tas kūpēja. "Kā tev šķiet, kas tur atrodas?" viņa jautāja.
Es palūkojos uz grīdu. Tagad es redzēju, ka zaļās švīkas sākas no čemuriem un sniedzas līdz šim centrālajam uzkalnam. "Asembleri," es sacīju. Sarainie jūras eži ģenerēja organisko jēlmateriālu. Tas plūda uz centru, kur asembleri ražoja molekulas. Seit notika noslēdzošā montāža.
"Tad šeit ir tā visa sirds," teica Meja.
"Jā. Tā varētu sacīt."
Mūs no visām pusēm apņēma spieti, tie karājās gaisā čemuru rindu galos. Izskatījās, ka pašā vidū tic nemēdza ienākt. Toties tie bija visur, tic mums uzglūnēja.
"Cik tu gribi?" Meja klusi jautāja, izņemdama no mugursomas termītu.
Es pārlaidu skatienu spietiem.
"Piecus," cs atbildēju. "Pārējie būs vajadzīgi, lai tiktu ārā."
"Piecus uzreiz mēs nevarēsim aizdedzināt…"
"Tas nekas." Es izstiepu roku. "Dod man!"
"Bet, Džek…"
"Ātrāk, Meja!"
Viņa iedeva man piecas kapsulas. Es piegāju tuvāk un neaizdedzinājis iesviedu tās uzkalna vidū. Spieti mums apkārt sanēja, tomēr vēl aizvien mums netuvojās.
"Skaidrs," Meja noteica. Viņa uzreiz saprata, ko es daru. Viņa jau ņēma ārā nākamās kapsulas.
"Tagad četras," es sacīju, atskatīdamies uz spietiem. Tic nemierīgi virmoja šurpu turpu. Es nezināju, cik ilgi tie šeit paliks. "Trīs tev, viena man. Tu ņem spietus."
"Labi…" Viņa pasniedza man vienu kapsulu. Es aizdedzināju pārējās. Viņa aizmeta tās uz to pusi, no kuras mēs bijām atnākuši. Spieti aizplivinājās.
Viņa skaitīja:
"Trīs… divi… viens… aizieti"
Mēs salīkām, aizgriezdamies no nežēlīgā gaismas sprādziena. Kaut kas brikšķēja; atkal pacēlis acis, cs ieraudzīju, ka vairāki čemuri sašķīst un izjūk. Pa zemi ripoja dzeloņi. Es nevilcinādamies aizdedzināju nākamo kapsulu un, kad tā izspļāva baltas dzirksteles, iesviedu to uzkalniņā.
''Skrienam!"
Mēs metāmies uz izejas pusi. Māsu priekšā saira čemuri. Meja, ne uz mirkli neapstādamās, viegli lēca pāri nokritušajiem dzeloņiem. Es viņai sekoju, prātā skaitīdams: trīs… divi…. viens…
Aiziet!
Atskanēja kaut kas līdzīgs spalgam kliedzienam, tam sekoja baismīgs karstas gāzes triccicns, dārdoša dctonācija un dzeļošas sāpes ausīs. Triecienvilnis nogāza mani garšļaukus uz grīdas un es aizslīdēju pa dubļiem. Jutu, kā manā ādā viscaur saduras dzeloņi. Brilles nokrita un mani apņēma melnums. Melnums. Es pilnīgi neko neredzēju. Noslaucīju dubļus no sejas. Mēģināju pierausties kājās, paslīdēju un nokritu.
"Meja," cs saucu. "Meja…"
"Bija sprādziens," viņa pārsteigtā balsī sacīja.
"Meja, kur tu esi? Es neredzu."
Viss bija piķa melns. Es vispār neko neredzēju. Es atrados dziļi kaut kādā draņķa alā, kas bija pilna ar dzeloņiem, un neko neredzēju. Cīnījos ar paniku.
"Viss kārtībā," sacīja Meja. Es jutu, kā viņas plauksta tumsā satver manu delmu. Acīm redzot, viņa mani redzēja. "Lukturītis tev pie jostas," viņa teica un aizvadīja manu roku.
Es taustījos pa tumsu, meklēdams aizspiedni. Atradu, taču nespēju to atdabūt vaļā. Tajā bija atspere, un mani pirksd visu laiku slīdēja. Es izdzirdēju trinkšķoņu, sākumā klusu, tad arvien spēcīgāku. Manas rokas bija nosvīdušas. Beidzot aiz- spiednis atvērās un cs, atviegloti nopūzdamies, ieslēdzu lukturīti. Aukstajā halogēngaismā ieraudzīju Meju: viņai uz deguna joprojām bija nakts brilles, un viņa aizgriezās. Es pārlaidu staru kūli alai. Sprādziens bija to pārvērtis. Daudzi čemuri bija izjukuši, un grīdu no vienas vietas klāja dzeloņi. Uz grīdas sāka aizdegties kaut kāda viela. Sāka velties sīvu, riebīgu dūmu vāls. Gaiss bija blīvs un tumšs. Paspēru soli atpakaļ un uzdūros kaut kam ļumīgam.
Palūkojies lejup, es ieraudzīju Dcivida Bruka kreklu. Tad cs apjēdzu, ka stāvu uz tā, kas bija palicis pāri no Dcivida rumpja, tas bija pārvērties kaut kādā bālganā galertā. Es biju iekāpis tieši viņam vēderā. Viņa ribas skrāpēja man ādu, astājot uz biksēm baltu švīku. Atskatījies es ieraudzīju Deivida seju, rēgaini baltu un sadrupušu, viņa vaibsti bija nograuzti un izskatījās tikpat blāvi kā spietu sejas. Man uzreiz kļuva nelabi un mutē uzradās žults garša.
"Nāc," sauca Meja, saķerdama un spēcīgi saspiezdama manu roku. "Nāc, Džek!"
Mana kāja ar šļurkstienu izrāvās no līķa. Es mēģināju noberzēt kurpi gar grīdu, kaut kā notīrīt balto galertu. Es vispār vairs nedomāju, tikai cīnījos ar nelabumu un neizturamām šausmām. Man gribējās bēgt. Meja kaut ko tcica, bet es neko nedzirdēju. Telpa man apkārt ņirbēja, es pavisam neskaidri apzinājos, ka visās malās sarodas spieti, cits pēc cita, cits pēc cita. Tie dūca it visur.
"Džek, tu man esi vajadzīgs!" teica Meja, pasniegdama četras kapsulas, un man, kaut kā bakstoties ar lukturīti, izdevās tās aizdedzināt; Meja aizmeta tās uz visām pusēm. Es pierāvu plaukstas pie acīm, visapkārt uzsprāga karstas lodes. Kad es atkal palūkojos, spieti bija pazuduši. Taču jau pēc mirkļa de sāka rasties no jauna. Vispirms viens, tad trīs, tad seši, tad desmit, tad - pārāk daudz, lai varētu saskaitīt. Nikni dūkdami, tie saplūda un devās mums virsū.
"Cik kapsulu vēl atlicis?" es jautāju.
"Astoņas."
Tad cs sapratu, ka mums nekas neizdosies. Mēs bijām pārāk dziļi alā. Mēs netiksim ārā. Man nebija nc jausmas, cik spietu ir mums apkārt - halogēnstars šūpojās šurpu turp, izgaismojot neskaitāmus melnu mākoņu leģionus.
"Džek…" teica Meja, izstiepdama roku. Šķiet, viņa nemēdza zaudēt mieru. Es aizdedzināju vēl trīs kapsulas, un Meja tās aizsvieda, vienlaikus steigdamās uz izejas pusi. Es centos neatpalikt, tomēr apzinājos, ka mums nav nekādu cerību. Sprādzieni spietus izklīdināja tikai uz brīdi. Tad tie veicīgi sagrupējās no jauna. To bija pārāk daudz.