"Džek!" Viņai rokās atkal bija termīts.
Es jau redzēju alas izeju, tā atradās tikai dažu jardu attālumā. No kodīgajiem dūmiem man asaroja acis. Halogēn- lukturītis ar pavisam šauriņu staru šķēla miglu. Gaiss kļuva arvien biezāks un biezāks.
Pēdējā balti kvēlojošo sprādzienu virkne, un mēs bijām nonākuši pie izejas. Es redzēju rampu, kas veda virszemē. Nebiju domājis, ka mēs nokļūsim tik tālu. Un cs vairs ari nedomāju, viss bija tikai iespaidi.
"Cik vēl atlicis?" cs jautāju.
Meja neatbildēja. Es dzirdēju kaut kur augšā rūcam motoru. Pacēlis galvu, ieraudzīju alas griestos raustīgu, baltu gaismu. Rūkoņa kļuva pavisam skaļa - cs dzirdēju piešķiltu motoru - un tad ieraudzīju rampas augšgalā visurgājēju. Tur stāvēja Bobijs, kurš kliedza: "Nost no ceļa-a-a-a-a!"
Meja pagriezās un metās skriešus pa rampu, cs ģeņģerēju viņai pakaļ. Neskaidri manīju, ka Bobijs kaut ko aizdedzina un šis kaut kas uzsprāgst ar oranžu liesmu, tad Meja piespieda mani pie sienas un pa rampu aizripoja visurgājējs bez vadītāja, tas devās lejas kambara virzienā, un no tā degvielas tvertnes plandījās liesmas. Tas bija motorizēts Molotova kokteilis… tas devās uz noslēgtu, putekļu pilnu kambari.
Tiklīdz tas bija patraucies mums garām, Meja iegrūda man mugurā spēcīgu dunku.
"Skrien!"
Es nojoņoju dažus atlikušos jardus līdz rampas augšgalam. Bobijs izstiepa rokas un uzvilka mūs augšā. Es nokritu un nobrāzu ceļgalu, taču gandrīz neko nejutu, un viņš atkal uzrāva mani kājās. Tad es no visa spēka skrēju uz alas izeju un jau gandrīz biju to sasniedzis, kad mežonīgs sprādziens nogāza mūs no kājām un es kūleniski aizlidoju pa gaisu un ietriecos alas sienā. Uzķcpurojos kājās, galva džinkstēja. Lukturītis bija pazudis. Kaut kur man aiz muguras skanēja kas līdzīgs dīvainam kliedzienam, vai varbūt man tikai tā likās.
Paskatījos uz Meju un Bobiju. Viņi cēlās kājās. Augšā joprojām dārdēja helikopters. Mēs uzrāpāmies pa nogāzi un sa- brukām uz pakalna malas, un noripojām lejup, vēsajā, melnajā tuksneša naktī.
Pēdējais, ko es redzēju, - Meja māj, lai helikopters lido prom, lido prom, prom, prom…
Un tad ala eksplodēja.
Zeme zem kājām salēcās un nogāza mani. Es nokritu zemē tieši tai brīdī, kad no triecienviļņa nežēlīgi iesāpējās ausis. Dzirdēju sprādziena dobjo dārdoņu. No alas mutes izripoja milzīga, neganta ugunsbumba, melnumā iežņaugts oranžs spēks. Es jutu, kā uz manu pusi veļas karstuma vilnis, un tad tas pazuda, un viss piepeši bija kluss, un pasaule man apkārt kļuva melna.
Cik ilgi tā biju nogulējis zem zvaigžņotajām debesīm, es nezināju. Droši vien biju zaudējis samaņu, jo nākamais, ko es atcerējos - kā Bobijs stumj mani iekšā helikopterā. Meja jau bija priekšā, viņa pieliecās, lai mani apsēdinātu un aizsprādzētu siksnas. Viņu abu sejās, uz mani raugoties, bija lasāmas bažas. Es truli pārliku, vai neesmu ievainots. Nekādas sāpes nejutu. Durvis aizcirtās, un Bobijs apsēdās priekšā, līdzās pilotam.
Mēs bijām to paveikuši. Mums izdevās.
Es gandrīz neticēju, ka tas viss ir beidzies.
Helikopters pacēlās gaisā, un tālumā cs ieraudzīju laboratorijas ugunis.
MEDĪJUMS
7. DIENA
00:12
"Džek!"
Kad ienācu gaiteni, man pred metās Džūlija. Griestu spuldžu gaismā viņas seja izskatījās daiļa, kalsna un eleganta. Patiesību sakot, viņa bija daiļāka, nekā man bija palicis prātā. Potīte viņai bija apsaitēta un rokas locītava - ieģipsēta. Viņa apkampa mani un noslēpa galvu man pie pleca. Viņas mati smaržoja pēc lavandas.
"Ak, Džek, Džek! Paldies Dievam, ar tevi viss ir kārtībā."
"Jā," es aizsmakušā balsī atbildēju. "Ir labi."
"Es tā priecājos… tā priecājos."
Es stāvēju, juzdams, kā viņa mani apskauj. Tad pats viņu apskāvu. Nezināju, kā izturēties. Viņa bija tik sparīga, turpretim es jutos pārguris, iztukšots.
"Vai ar tevi viss ir kārtībā, Džek?" viņa jautāja, joprojām mani apkampusi.
"Jā, Džūlij," es teicu tikai mazliet skaļāk par čukstu. "Viss kārtībā."
"Kas noticis tavai balsij?" viņa jautāja, atraudamās, lai uz mani paskatītos. Viņa nopētīja manu seju. "Kas nav labi?"
"Droši vien apsvilušas balss saites," teica Meja. Ari viņa bija aizsmakusi. Viņas seja bija melna no sodrējiem. Uz vaiga viņai bija skramba, uz pieres - vēl viena.
Džūlija atkal mani apkampa, viņas pirksti taustīja manu kreklu.
"Dārgais, tu esi ievainots…"
"Tikai krekls."
"Džek, vai tu droši zini, ka neesi ievainots? Man šķiet, ka esi…"
"Nē, viss ir kārtībā." Es neveikli paspēru soli atpakaļ.
"Nespēju vien izteikt," viņa sacīja, "cik pateicīga esmu par to, ko tu šonakt paveici, Džek. Par to, ko paveicāt jūs visi," viņa turpināja, pievērsdamās pārējiem. "Tu, Meja, un Bobijs ari. Man tikai žēl, ka es nebiju šeit un nevarēju palīdzēt. Es zinu, ka tas viss ir mana vaina. Bet mēs esam ļoti pateicīgi. Uzņēmums ir pateicīgs."
Uzņēmums? - es nodomāju. Taču skaļi sacīju tikai:
"Mjā, nu, to vajadzēja izdarīt."
"Jā, patiešām, noteikti vajadzēja. Ātri un apņēmīgi. Un tu to paveici, Džek. Paldies Dievam!"
Attālāk, galvu klanīdams, stāvēja Rikijs. Viņš līdzinājās mehāniskam putnam, kas dzer no ūdens glāzes. Augšā - lejā. Es jutos nereāli, it kā te notiktu kāda izrāde.
"Man šķiet, mums visiem vajadzētu kaut ko iedzert un to nosvinēt," teica Džūlija, mums turpinot ceļu pa gaiteni. "Te taču noteikti ir šampanietis, Rikij? Ir? Jā? Es vēlos nosvinēt jūsu veikumu."
"Es gribu tikai gulēt," es sacīju.
"Ai, nevajag, vienu glāzi taču var!"
Cik tipiski Džūlijai, es nodomāju. Dzīvo pati savā pasaulē, neievērojot, kā jūtas apkārtējie. Dzert šampanieti nu būtu pēdējais, ko varētu gribēt kāds no mums.
"Paldies," papurinādama galvu, tcica Meja.
"Vai tu droši zini? Patiešām? Tas būtu jauki. Un tu, Bobij?"
"Varbūt rit," atbildēja Bobijs.
"Ak, nu, labi, galu galā jūs esat varoņi un uzvarētāji! Tad rīt, labi."
Es ievēroju, cik ātri viņa iet, cik žiglas ir viņas kustības. Atcerējos, kā Elena bija ieminējusies, ka viņa noteikti lieto narkotikas. Neapšaubāmi, tā izskatījās. Taču cs biju tā pārguris, ka man bija pilnīgi vienalga.
"Es pavēstīju šo jaunumu Lerijam Hendleram, uzņēmuma direktoram," viņa sacīja, "un viņš bija ļoti pateicīgs jums visiem."
"Tas ir jauki," es sacīju. "Vai viņš paziņos armijai?"
"Armijai? Par ko?"
"Par aizbēgušo eksperimentu."
"Jā, Džek, par to taču vairs nav jāraizējas. Tu jau par to parūpējies."
"Neesmu pārliecināts," es atbildēju. "Iespējams, daži spieti izmuka. Vai varbūt kaut kur ir vēl kāds pūznis. Drošs paliek drošs, manuprāt, vajadzētu paziņot armijas vadībai." Patiesībā es nedomāju, ka mēs esam kaut ko palaiduši garām, taču vēlējos, lai šeit ierodas kādi cilvēki no malas. Es biju noguris. Man gribējās, lai atbildību pārņem kāds cits.
"Armijai?" Džūlijas skatiens aizslīdēja pie Rikija, tad atgriezās pie manis. "Džek, tev ir pilnīga taisnība," viņa stingri noteica. "Sī ir ārkārtīgi nopietna situācija. Ja ir kaut mazākā iespēja, ka mēs esam kaut ko plaiduši garām, tad vajag uzreiz viņiem paziņot."