"Es domāju - šonakt."
"Jā, piekritu, Džek. Šonakt. Vispār tūlīt pat to izdarīšu."
Es atskatījos uz Rikiju. Viņš gāja kopā ar pārējiem, joprojām tikpat mehāniski klanīdams galvu. Es kaut ko nesapratu.
Kur tad viņa pirmītējā panika? Viņa bailes, ka par eksperimentu uzzinās sabiedrība? Nupat izskatījās, ka viņam ir vienalga.
"Jūs trīs ejiet gulēt, bet es piezvanīšu paziņām Pentagonā," sacīja Džūlija.
"Iešu tev līdzi," es teicu.
"Tas galīgi nav nepieciešams."
"Es to gribu," es neatlaidos.
Viņa uzmeta man skatienu un pasmaidīja.
"Tu man neuzticies?"
"Nē jel," es atbildēju. "Bet viņiem var rasties jautājumi, un es varēšu uz tiem atbildēt."
"Jā, pareizi. Laba doma. Lieliska doma."
Es skaidri noskārtu - kaut kas ir aplam. Es jutos kā teātra izrādē, kur katrs spēlē savu lomu. Vienīgais - es nezināju, kas tā par izrādi. Atskatījos uz Meju. Viņa rauca pieri. Ari viņa bija to sajutusi.
Caur slūžām mēs iegājām dzīvojamajās telpās. Man šķita, ka te ir nepatīkami auksti; es notrīcēju. Iegājām virtuvē, un Džūlija paņēma tālruņa klausuli.
"Piezvanīsim, Džek," viņa sacīja.
Es piegāju pie ledusskapja un paņēmu ingveralu. Meja pagatavoja sev lcdustēju. Bobijs izvēlējās alu. Mēs visi bijām izslāpuši. Es pamanīju, ka ledusskapī stāv un gaida šampanieša pudele. Pataustīju: tā bija auksta. Turpat dzesējās ari sešas glāzes. Viņa jau bija izplānojusi ballīti.
Džūlija ieslēdza telefonu skaļruņa režīmā. Mēs izdzirdējām pīkstienu. Viņa nospieda numura pogas. Taču sazvanīt neizdevās. Pīkstiens apklusa.
"Ahā," viņa noteica. "Pamēģināsim vēlreiz…"
Viņa vēlreiz nospieda numura taustiņus. Savienojuma atkal nebija.
"Jocīgi. Rikij, es netieku līdz tālsarunu līnijai."
"Pamēģini vēl," ieteica Rikijs.
Es malkoju savu ingveralu, viņus vērodams. Nebija šaubu, ka tas viss ir teātris, izrāde, kas tika spēlēta mūsu dēļ. Džūlija apzinīgi nospieda numura taustiņus trešo reizi. Es prātoju, kas īsti tas ir par numuru. Vai varbūt viņa Pentagona numuru zina no galvas?
"Uff," viņa tcica. "Nekā."
Rikijs paņēma aparātu, palūkojās tam apakšā, atkal nolika. "It kā viss ir kārtībā," viņš sacīja, tēlodams apjukumu.
"Ak, Dieva dēļ," es ierunājos. "Drīkst, es minēšu? Kaut kas atgadījies, un mēs nevienam nevaram piezvanīt."
"Nē, nē, varam!" atsaucās Rikijs.
"Es tikai pirms dažām minūtēm zvanīju," piebilda Džūlija. "Tieši pirms jūsu ierašanās."
Rikijs piecēlās kājās. "Aiziešu pārbaudīt vadus."
"Jā, pārbaudi gan," es skubināju, pārskaities līdz baltkvēlei.
Džūlija cieši lūkojās manī. "Džek!" viņa tcica. "Esmu noraizējusies par tevi." "Ahā."
"Tu esi nikns."
"Mani čakarē."
"Tā nav," viņa klusi sacīja, ieskaudamas man acīs. "Es tev apsolu."
Meja piecēlās un teica, ka ieiešot dušā. Bobijs aizgāja uz atpūtas telpu uzspēlēt kādu videospēli, tas bija viņa ierastais nomierināšanās veids. Drīz cs izdzirdēju automāta kārtas un nošauto nejauceņu kliedzienus. Mēs ar Džūliju virtuvē bijām palikuši vieni.
Viņa noliecās pār galdu, lai būtu tuvāk man. "Džek," viņa ierunājās klusā, sirsnīgā balsī, "man laikam tev šis tas jāpaskaidro."
"Nē," es atbildēju. "Nevajag."
"Jā, par manu izturēšanos. Par maniem lēmumiem šo beidzamo dienu laikā."
"Nav svarīgi."
"Man - ir."
"Varbūt vēlāk, Džūlij."
"Man vajag to pateikt tūlīt. Saproti, lieta tāda, ka es vienkārši gribēju izglābt uzņēmumu, Džek. Tas arī viss. Kameras sabojājās, un mēs nespējām tās salabot, mēs zaudējām līgumu, un uzņēmums ira pa visām vīlēm. Es vēl nekad neesmu zaudējusi uzņēmumu, un man negribējās, lai c(Xymosv būtu pirmais. Man te bija investīcijas, man piederēja daļas, un, šķiet, man bija savs lepnums. Es vēlējos to glābt. Zinu, ka nespriedu pietiekami saprātīgi. Es biju izmisusi. Neviens cits nav vainīgs. Viņi visi gribēja to apturēt. Es liku viņiem turpināt. Tas bija… tas bija mans krusta karš." Viņa paraustīja plecus. "Un tas viss - kaķim zem astes. Uzņēmums tuvāko dienu laikā tiks slēgts. Tas ir zaudēts." Viņa pieliecās vēl tuvāk. "Bet es negribu zaudēt ari tevi. Es negribu zaudēt savu ģimeni. Es negribu zaudēt mūs."
Viņa pieklusināja balsi un, izstiepusi rokas pāri galdam, uzlika savas plaukstas uz manējām.
"Es gribu izpirkt savu vainu, Džek. Es gribu visu izlabot, lai mēs atgrieztos vecajās sliedēs." Viņa apklusa. "Ceru, ka tu ari to gribi."
"Es īsti nesaprotu, kā jūtos," es atbildēju.
"Tu esi noguris."
"Jā. Bet es tik un tā nezinu."
"Tu gribi teikt - par mums?"
"Man riebjas šī idiotiskā saruna," es sacīju. Un tā tiešām bija. Man riebās tas, ka viņa to uzsāka tad, kad es biju noguris, kad tikko biju izturējis tik smagu pārbaudījumu, par mata tiesu izglābies no nāves, tu rīdāt tas viss, stingri ņemot, bija viņas dēļ. Man riebās ras, ka viņa aizgaiņāja savu līdzdalību kā "nepietiekami saprātīgu spriedumu", jo patiesībā bija daudz ļaunāk.
"Ak Džek, kaut viss atkal būtu pa vecam," viņa teica un piepeši pavisam pārliecās pār galdu un mēģināja mani noskūpstīt uz lūpām. Es atrāvos un aizgriezu galvu. Viņa lūdzošām acīm lūkojās manī. "Džek, lūdzu!"
"Nav ne īstais laiks, nc īstā vieta, Džūlij," es sacīju.
Pauze. Viņa nezināja, ko teikt. Pēdīgi:
"Bērniem tevis pietrūkst."
"Par to es nešaubos. Man arī viņu pietrūkst."
Viņa izplūda asarās.
"Bet manis viņiem nepietrūkst…"viņa šņukstēja. "Viņi jau ir aizmirsuši par mani… par savu māti…" Viņa atkal sniedzās pēc manas rokas. Es ļāvu, lai viņa to satver. Mēģināju izvērtēt savas izjūtas. Es vienkārši jutos noguris, un man tas viss ļoti nepatika. Es gribēju, lai viņa beidz raudāt. "Džūlij…"
Iekšējās saziņas sistēmā atskanēja klikšķis. Es izdzirdēju Rikija balsi:
"Paklau, veči? Ir radusies problēma ar sakariem. Varbūt nāciet šurp, un labāk nekavējoties!"
Sakaru telpa patiesībā bija liels skapis galvenā korpusa vienā stūri. To hermētiski noslēdza smagas aizsargdurvis, kuru augšējā daļā bija ierīkots rūdīta stikla lodziņš. Pa šo lodziņu varēja redzēt visus vadu un slēdžu paneļus, ar kuriem tika nodrošināti laboratorijas sakari. Es redzēju, ka vadi lieliem kušķiem ir izrauti ārā. Un vēl es redzēju, ka skapja stūri guļ Cārlijs Devenports. Izskatījās, ka viņš ir miris. Viņa mute bija palikusi vaļā, acis stingi raudzījās tukšumā. Viņa āda bija violeti pelēka. Ap viņa galvu virmoja melns, dūcošs spiets.
"Nespēju iztēloties, kā tas varēja atgadīties," sacīja Rikijs. "Kad es biju pie viņa iegriezies, viņš gulēja ciešā miegā…"
"Kad tas bija?" es jautāju.
"Pirms kādas pusstundas."
"Un spiets? Kā tas šeit iekļuva?"
"Nespēju iztēloties," teica Rikijs. "Droši vien viņš ienesa to sev līdzi, kad nāca iekšā."
"Kā?" es jautāju. "Viņš izgāja cauri visām slūžām."
"Es zinu, bet…"
"Kas - bet, Rikij? Kā tas ir iespējams?"
"Varbūt… Es nezinu, varbūt tas bija viņam kaklā vai kaut kā tamlīdzīgi."
"Viņam kaklā?" es pārjautāju. "Tu gribi teikt - tas vienkārši žvangājās viņam starp mandelēm? Tie ķēmi ir nāvējoši, vai tu to zini?"
"Jā, es zinu. Skaidrs, ka zinu." Viņš paraustīja plecus. "Manam prātam tas nav aptverams."
Es vērīgi lūkojos Rikijā, mēģinādams izprast viņa uzvedību. Viņš tikko bija atklājis, ka viņa laboratorijā iekļuvis nāvējoši bīstams nanospiets, un nebūt neizskatījās, ka tas viņu uztrauktu. Viņš par to runāja visnotaļ nevērīgi.