Iesteidzās Meja. Vienā skatienā viņa aptvēra, kas ir noticis. "Vai kāds ir ieskatījies videoierakstā?"
"Tas nav iespējams," atbildēja Rikijs. Viņš norādīja uz sakaru kabūzi. "Kontrolierices nedarbojas - tās ir tur."
"Tātad tu nezini, kā viņš tur iekļuva?"
"Nē. Bet, kā redzams, viņš negribēja mūs saukt. Vismaz… tā izskatās."
"Kāpēc Cārlijs tur iegāja?" jautāja Meja.
Es papurināju galvu. Man nebija ne mazākās nojausmas.
"Tā telpa ir hermētiska," sacīja Džūlija. "Varbūt viņš zināja, ka ir inficēts, un vēlējās ieslēgties, lai neviens netiek viņam klāt. Nu, viņš aizslēdza durvis no iekšpuses."
"Ak tā?" es pārvaicāju. "Kā tu to zini?"
"Hmm… Man vienkārši tā liekas… ahā…" Džūlija atbildēja. Viņa iclūrēja pa lodziņu. "Un, uff, var redzēt, kā tajā hroma apdarē atspīd atslēga…. Redzat, tur?"
Es pat nepapūlējos apskatīties. Turpretim Meja paraudzījās, un es dzirdēju, kā viņa saka:
"O, jā, Džūlij, tev taisnība. labs novērojums! Es pati to nepamanīju." Izklausījās ļoti nedabiski, taču Džūlija, šķiet, to nepamanīja.
Tātad šobrīd teātri spēlēja visi. Viss bija inscenēts. Un es nesapratu - kāpēc. Taču, vērodams, kā Meja runā ar Džūliju, es pamanīju, ka pret manu sievu viņa izturas ārkārtīgi uzmanīgi. Gandrīz tā, it kā Meja no Džūlijas baidītos, vai vismaz baidītos viņu aizskart.
Tas bija savādi.
Un mazliet uztraucoši.
"Vai tās durvis ir iespējams atslēgt?" es jautāju Rikijam.
"Domāju, ka jā. Vinsam droši vien ir mūķīzeris. Bet neviens tās durvis vaļā neslēgs, Džek. Vismaz tik ilgi, kamēr tur iekšā ir tas spiets."
"Tātad mēs nekur nevaram piezvanīt?" es jautāju. "Esam ieslēgti? Bez sazināšanās tiesībām?"
"Līdz rītam - jā. No rīta, kā parasti, atlidos helikopters." Rikijs pa lodziņu lūrēja uz postažu. "Jēziņ! Cārlijs nu gan ir plosījies ap tiem paneļiem!"
"Kāpēc, tavuprāt, viņš to darīja?" es vaicāju.
Rikijs papurināja galvu.
"Zini, Čārlijs bija mazlietiņ ķerts. Nu, viņš bija krāšņs. Bet visa tā piršana un ņurdēšana… viņam visi nebija mājās, Džek."
"Man tā nelikās."
"Tas ir tikai mans viedoklis," viņš sacīja.
Es apstājos Rikijam aiz muguras un palūkojos pa lodziņu. Spiets sanēja ap Čārlija galvu, un uz viņa ķermeņa sāka parādīties pienainais aplikums. Parastā shēma.
"Varbūt tur iekšā var iepumpēt šķidru slāpekli? Sasaldēt to spietu?" es ierosināju.
"Droši vien tas ir iespējams," Rikijs atbildēja, "bet man bail, ka tā mēs sabojāsim aparatūru."
"Vai tu nevari noregulēt kondicionētājus tā, lai tic izsūktu daļiņas ārā?"
"Kondicionētāji darbojas ar pilnu jaudu."
"Un ugunsdzēšamo aparātu tu arī negribēsi izmantot…"
Viņš papurināja galvu. "Ugunsdzēšamajos aparātos ir ha- lons. Daļiņām tas būs kā pīlei ūdens."
"Tātad faktiski mēs tajā telpā iekļūt nevaram."
"Cik man zināms - nē."
"Mobilie tālruņi?"
Viņš papurināja galvu. "Antenas iet cauri tai telpai. Visi sakaru veidi, kas mums šeit ir - mobilie, internets, ātrās datu maģistrāles, - pilnīgi viss iet caur to telpu."
"Cārlijs zināja, ka tā telpa ir hermētiski izolēta," ierunājās Džūlija. "Lieku galvu ķīlā, ka viņš tur iegāja, lai mūs pasargātu. Tā bija pašaizliedzīga rīcība. Drosmīga rīcība."
Viņa izstrādāja savu teoriju par Cārliju, ietērpa to miesā, pievienoja detaļas. Tas mazliet novērsa uzmanību, ņemot vērā, ka joprojām nebija atbildes uz galveno jautājumu - kā atslēgt durvis un iznīcināt spietu. "Vai tajā kabūzī ir kāds logs?" es jautāju.
"Nē."
"Tad šis lodziņš durvīs ir vienīgais?"
"Jā."
"Skaidrs, tad darīsim šādi," es sacīju. "Aptumšosim šo lodziņu un izslēgsim gaismas. Nogaidīsim pāris stundu, kamēr spieti zaudēs enerģiju."
"Jēziņ, cs nezinu," Rikijs šaubīdamies novilka.
"Ko tu nezini, Rikij?" noprasīja Džūlija. "Manuprāt, lieliska doma. Noteikti ir vērts pamēģināt. Darīsim to nekavējoties*."
"Jā, labi," atsaucās Rikijs, acumirklī piekāpdamies viņai. "Bet būs jāgaida kādas sešas stundas."
"Man likās - runa bija par trim stundām," es iebildu.
"Jā, tā ir, bet es gribu, lai pirms durvju atvēršanas paiet pāris rezerves stundu. Ja tas spiets paspruks vaļā, mums visiem būs vāks."
Galu galā pie tā mēs ari palikām. Mēs sadabūjām melnu audumu un ar līīnlcnd piestiprinājām to pie loga, tam pāri uz- likām melnu papes gabalu. Izslēdzām gaismu un pielīmējām gaismas slēdzi stāvoklī "izslēgts". Ap to laiku mani atkal uzveica pārgurums. Ieskatījos rokaspulkstenī. Bija viens nakti.
"Es iešu gulēt," es sacīju.
"Mēs visi iesim gulēt," teica Džūlija. "So te mēs varam apskatīt rīt."
Mēs visi devāmies uz dzīvojamo telpu moduli. Meja pienāca pie manis un sāka iet blakus. "Kā tu jūties?" viņa jautāja.
"Labi. Tā kā sāk sāpēt mugura."
Viņa pamāja ar galvu. "Varbūt ļauj man paskatīties!"
"Kāpēc?"
"Vienkārši tāpat, cs paskatīšos, tad varēsi iet gulēt."
"Ak Džek, dārgais!" sāka vaimanāt Džūlija. "Mans mazais nabadziņš!"
"Kas tur ir?"
Es, kreklu novilcis, sēdēju uz virtuves galda. Džūlija un Meja dvesa un pūta man aiz muguras.
"Kas tur ir?" es vēlreiz jautāju.
"Nekas briesmīgs, tikai čulgas," atbildēja Meja.
"Čulgas?" pārjautāja Džūlija. "Viņam visa mugura…"
"Man šķiet, mums ir plāksteri," Meja viņu pārtrauca un pasniedzās pēc aptieciņas, kas stāvēja zem izlietnes.
"Jā, es ceru gan." Džūlija man uzsmaidīja. "Džek, nespēju vien izteikt, cik vainīga jūtos par to, ka tev vajadzēja to visu pārdzīvot."
"Varbūt mazliet kodīs," teica Meja.
Es zināju, ka Meja gribēja parunāt ar mani zem četrām acīm, taču tas nebija iespējams. Džūlija negrasījās atstāt mūs divatā ne uz mirkli. Viņa vienmēr bija jutusies greizsirdīga uz Meju, jau pirms vairākiem gadiem, kad es pieņēmu Meju darbā savā uzņēmumā, un šobrīd viņa ar Meju sacentās par manu uzmanību.
Es nebūt nejutos glaimots.
Plāksteri pirmajā mirklī, kad Meja tos uzlīmēja, šķita vēsi, taču drīz vien sāka nežēlīgi kost. Es noskurinājos.
"Nezinu, vai mums šeit ir piemēroti pretsāpju līdzekļi," teica Meja. "Tev te ir krietni daudz otrās pakāpes apdegumu."
Džūlija drudžaini rakņājās pa aptieciņu, mētādama tās saturu pa labi un pa kreisi. Nokrītot uz grīdas, džinkstēja pudelītes un trauciņi. "Ir morfijs," viņa beidzot sacīja, paceldama mazu pudelīti. Viņa man plati uzsmaidīja. "Tas palīdzēs!"
"Es negribu morfiju," iebildu. Patiesībā es vēlējos pateikt, ka gribu, lai viņa iet gulēt. Džūlija mani kaitināja. Viņas drudžainā uzvilktība krita man uz nerviem. Turklāt es gribēju aprunāties ar Meju.
"Nekā cita nav," teica Džūlija, "vienīgi aspirīns."
"Ļoti labi, dod aspirīnu!"
"Baidos, ka ar to…"
*Ļoti labi.9
"Tādēļ jau nevajag klupt man virsū!"
"Piedod! Es nejūtos labi."
"Jā, cs tikai mēģinu palīdzēt." Džūlija paspēra soli atpakaļ. "Protams, ja jūs abi gribat pabūt divatā, tad tā ari vajag pateikt."
"Nē," es atbildēju. "Mēs nevēlamies pabūt divatā."
"Jā, es tikai mēģinu palīdzēt." Viņa atkal ķērās pie aptieciņas. "Varbūt ir vēl kaut kas cits." Uz grīdas nokrita saišu trauciņi un antibiotiku pudelītes.
"Džūlij!" es sacīju. "Lūdzu, izbeidz!"