"Ko tad es daru? Ko es tik briesmīgu daru?"
"Vienkārši izbeidz."
"Es rikai mēģinu palīdzēt."
"Es to zinu."
Man aiz muguras ierunājās Meja:
"Labi. Es pabeidzu. Līdz rītam vajadzētu būt labāk." Viņa nožāvājās. "Un tagad, ja jums nav iebildumu, es eju gulēt."
Es viņai pateicos un noskatījos, kā viņa iziet no virtuves. Kad es atkal paskatījos uz Džūliju, viņa sniedza man glāzi ūdens un divas aspirīna ripiņas.
"Paldies," es teicu.
"Šī sieviete man nekad nav patikusi," viņa paziņoja.
"Ejam gulēt," es sacīju.
"Te ir tikai vienguļamās gultas."
"Zinu."
Viņa pienāca tuvāk.
"Es gribētu būt kopā ar tevi, Džek."
"Es patiešām esmu noguris. Tiksimies rit, Džūlij."
Aizgāju uz savu istabu un palūkojos uz gultu. Es nepapū- lējos izģērbties.
Kā mana galva pieskārās spilvenam, es neatceros.
7. diena
4:42
Es gulēju nemierīgi, nepārtraukti redzēdams briesmīgus sapņus. Es sapņoju, ka atkal esmu Montrejā, atkal precos ar Džūliju, un es stāvēju mācītāja priekšā, kad pie manis pienāca viņa savā līgavas ldeitā un pacēla plīvuru, un es biju satriekts, cik viņa ir daiļa un jauna, un slaida. Viņa man uzsmaidīja, un cs pasmaidīju pretī, pūlēdamies neizpaust savu nemieru. Jo tagad es redzēju, ka viņa ir vairāk nekā slaida, viņas seja bija plāna, gandrīz izģindusi. Gandrīz kā miroņseja.
Tad es pagriezos pret mācītāju, taču tur stāvēja Meja, kas laistīja pa mēģenītēm krāsainus šķidrumus. Kad cs atkal paskatījos uz Džūliju, viņa bija ļoti dusmīga un sacīja, ka viņai šī sieviete nekad nav patikusi. Nez kāpēc - tas bija manis dēļ. Es biju vainīgais.
Es uz brīdi pamodos, biju nosvīdis. Spilvens bija slapjš. Es apgriezu to otrādi un atkal aizmigu. Es redzēju sevi. Es gulēju gultā un tad, pacēlis galvu, ieraudzīju, ka manas istabas durvis ir atvērtas. No gaiteņa iespīdēja gaisma. Istabā ienāca Rikijs un paskatījās uz mani. Viņa seja bija ēnā, tā bija tumša un es nespēju saskatīt tās izteiksmi, bet viņš sacīja: "Es vienmēr esmu tevi mīlējis, Džek." Viņš noliecās, lai kaut ko iečukstētu man ausī, un, kamēr viņš liecās, es apjautu, ka viņš grasās mani noskūpstīt. Viņš gribēja mani kaislīgi noskūpstīt uz lūpām. Viņa mute bija pavērta. Mēle aplaizīja lūpas. Es biju ļoti satraucies, nezināju, ko darīt, taču tai brīdī ienāca Džūlija. Viņa noprasīja: "Kas te notiek?" un Rikijs steidzīgi atrāvās un kaut ko izvairīgi sacīja. Džūlija bija ļoti dusmīga un teica: "Ne jau tagad, muļķi!" un Rikijs vēl kaut ko izvairīgi piebilda. Tad Džūlija paziņoja: "Tas absolūti nav vajadzīgs, lai pats tiek ar sevi galā!" Un Rikijs sacīja: "Veicot globālu optimizāciju, determinētiem algoritmiem ir spiediena koeficienti." Un viņa teica: aJa tu nespurosies pretī, nekas ļauns nenotiks." Viņa izslēdza gaismu un izgāja.
Tad piepeši es atkal biju Montrejā, kāzās, Džūlija, tērpusies baltā, stāvēja man līdzās, un es, pagriezies, lai paskatītos uz publiku, ieraudzīju pirmajā rindā savus trīs bērnus, smaidīgus un laimīgus. Un, kamēr es skatījos, ap viņu mutēm uzradās melna švīka, tā kļuva platāka, aptvēra visu ķermeni, līdz viņi viscaur bija tinušies melnā. Viņi joprojām smaidīja, taču mani pārņēma šaušalas. Es metos pie viņiem, taču nespēju noberzt melno apmetni. Un Nikola mierīgi sacīja: "Neaizmirsti smidzinātājus, tēt!"
Es pamodos, sapinies palagos, izmircis sviedros. Manas istabas durvis bija atvērtas. No gaiteņa pāri manai gultai krita gaismas taisnstūris. Es palūkojos uz datora monitoru. Tur bija rakstīts: 4:55. Aizvēru acis un bridi gulēju, taču vairs nespēju aizmigt. Es biju slapjš un nejutos labi. Nolēmu ieiet dušā.
īsi pēc pieciem no rīta es izkāpu no gultas.
Gaitenī valdīja klusums. Es devos uz vannasistabu pusi. Visu guļamistabu durvis bija vaļā, un tas likās dīvaini. Garām ejot, es redzēju visus gulētājus. Turklāt visās guļamistabās dega gaisma. Es redzēju aizmigušo Rikiju, es redzēju Bo- biju un Džūliju, un Vinsu. Mejas gulta bija tukša. Un, protams, tukša bija arī Cārlija gulta.
Es iegriezos virtuvē, lai paņemtu no ledusskapja ingveralu. Ļoti gribējās dzert, rīkle smeldza un kalta. Bija mazliet nelabi ap dūšu. Es palūkojos uz šampanieša pudeli. Pēkšņi man radās kaut kāda jocīga sajūta, it kā ar šo pudeli kaut kas nebūtu kārtībā. Es to izņēmu un rūpīgi nopētīju vāciņu, alumīnija foliju, kas klāja korķi. Izskatījās pavisam normāli. Nekas nebija sabojāts, nekur nebija dūrienu pēdu, vispār nekā.
Parasta šampanieša pudele.
Es noliku to vietā un aizvēru ledusskapja durvis.
Sāku domāt, varbūt esmu netaisns pret Džūliju. Varbūt viņa tiešām ticēja, ka ir kļūdījusies, un vēlējās visu vērst par labu. Varbūt viņa vienkārši gribēja izrādīt savu pateicību. Varbūt es pret viņu izturējos pārāk skarbi. Pārāk nežēlīgi.
Ja tā padomā - ko aizdomīgu vai aplamu viņa bija izdarījusi? Viņa priecājās, mani ieraugot, nūja, stipri pārsālīdama. Viņa uzņēmās atbildību par šo eksperimentu un atvainojās par to. Viņa uzreiz piekrita izsaukt armiju. Viņa piekrita manam plānam, kā iznīcināt spietu, kas bija ieperinājies sakaru telpā. Viņa darīja visu, kas bija viņas spēkos, lai izrādītu, ka viņa mani atbalsta un ir manā pusē.
Bet es tik un tā jutu nemieru.
Vēl, protams, tā lieta ar Cārliju un viņa spietu. Rikija doma, ka Cārlijs nezin kā bija ienesis spietu sevī, mutē, padusē vai tamlīdzīgi, man šķita visai nejēdzīga. Šie spieti cilvēku nogalināja dažu sekunžu laikā. Tātad joprojām nebija skaidrs, kā šis spiets nonāca sakaru telpā pie Čārlija? Vai tas iekļuva no ārpuses? Kāpēc tas neuzbruka Džūlijai, Rikijam un Vinsam?
Es aizmirsu par dušu.
Nolēmu aiziet uz galveno ēku un papētīt sakaru kabūža durvis. Varbūt es kaut ko nebiju pamanījis. Džūlija bija nc- mitīgi runājusi, pārtraukdama manu domu gaitu. Gandrīz šķita, ka viņai negribējās, lai es kaut ko izprātoju…
Tā, jau atkal es biju neiecietīgs pret Džūliju.
Es izgāju cauri slūžām, soļoju pa gaiteni, izgāju cauri vēl vienām slūžām. Ja tu esi noguris, tad šī nemitīgā appūšana no visām pusēm šķiet kaitinoša. Es iegāju galvenajā ēkā un piegāju pie sakaru telpas durvīm. Neko sevišķu nepamanīju.
Sadzirdēju kaut kur klikšķam klaviatūras taustiņus un ieskatījos bioloģijas laboratorijā. Meja sēdēja pie datora.
"Ko tu dari?" es jautāju.
"Skatos videoierakstu."
"Man likās - tas nav iespējams - Cārlijs taču izrāva vadus."
"Tā teica Rikijs. Bet tā nav taisnība."
Es sāku iet ap laboratorijas galdu, lai paskatītos viņai pār plecu. Viņa pacēla roku.
"Džek!" viņa teica. "Varbūt tev labāk to neskatīties."
"Kā? Kāpēc?"
"Tas ir, uff… varbūt tev negribēsies par to domāt. Ne tagad. Varbūt rit."
Protams, to dzirdēdams, es gandrīz skriešus aplēkšoju apkārt galdam, lai paskatītos, kas gan ir redzams viņas monitorā. Un apstājos. Uz ekrāna bija redzams tukšs gaitenis. Ar pulksteņa cipariņiem attēla apakšā. "Šis te?" es jautāju. "Vai šo man nevajadzēja redzēt?"
"Nē." Viņa ar visu krēslu pagriezās. "Saproti, Džek, ir jāiziet cauri visām apsardzes kamerām pēc kārtas, un katrā ir redzami tikai desmit kadri minūtē, tāpēc ir ļoti grūti būt pārliecinātam, kas tur…"
"Parādi taču, Meja!"
"Mazliet jāpatin atpakaļ…"
Viņa vairākas reizes nospieda BACK pogu klaviatūras stūri. Kā daudzas jaunās kontroles sistēmas, ari arXymos° sistēma bija veidota pēc interneta pārlūku tehnoloģijas parauga. Varēja patlt atpakaļ, atgriezties pa to pašu ceļu.