Kadri lēkāja atpakaļ, līdz Meja nonāca tur, kur gribēja. Tad viņa patina uz priekšu, attēli strauji pārlēca no kameras uz kameru. Gaitenis. Galvenā rūpnīcas telpa. Rūpnīca citā leņķī. Slūžas. Vēl viens gaitenis. Palīgtelpa. Gaitenis. Virtuve. Atpūtas telpa. Dzīvojamo telpu gaitenis. Ārskats, starmešu apgaismotais tuksnesis. Gaitenis. Elektrostacija. Ārskats, zemes līmenis. Vēl viens gaitenis.
Es samirkšķināju acis.
"Cik ilgi tu jau tā sēdi?"
"Apmēram stundu."
"Ak kungs."
Tad es ieraudzīju gaiteni. Pa to gāja Rikijs. Elektrostacija. Ārskats, Džūlija ienāk starmešu gaismas lokā. Gaitenis. Džūlija un Rikijs apskāvušies, tad gaitenis un…
"Pagaidi," es sacīju.
Meja nospieda taustiņu. Viņa paraudzījās manī, neko neteica. Viņa nospieda citu taustiņu, lēni aizzibēja attēli. Viņa apturēja attēlus tur, kur kamera rādīja Rikiju un Džūliju.
"Desmit kadru."
Kustības bija izplūdušas un raustīgas. Rikijs un Džūlija gāja viens otram pretī. Viņi apskāvās. Bija skaidri jaušams, ka viņiem ir tuvas attiecības. Nākamais kadrs - viņi kaislīgi skūpsdjās.
"Oh, sasodīts," es izgrūdu, aizgriezdamies, lai neredzētu ekrānu. "Sasodīts, sasodīts, sasodīts!"
"Atvaino, Džek," teica Meja. "Nezinu, ko lai saka."
Mani pārņēma nelabums, šķita, ka es turpat arī sabrukšu. Apsēdos uz galda. Turējos tā, lai neredzētu ekrānu. Es vienkārši nespēju uz to skatīties. Dziļi ieelpoju. Meja vēl kaut ko sacīja, taču cs nedzirdēju. Vēlreiz ieelpoju. Ar roku pārvilkti pār matiem.
"Vai tu to zināji?" es jautāju.
"Nē. Tikai pirms dažām minūtēm ieraudzīju."
"Kāds cits zināja?"
"Nē. Mēs mēdzām pajokot, ka viņiem ir attiecības, taču neviens no mums tam neticēja."
"Ak kungs." Es vēlreiz pārvilku roku pār matiem. "Pasaki man taisnību, Meja! Man jāzina taisnība! Tu zināji vai nezināji?"
"Nē, Džek. Es neko nezināju."
Klusums. Es ievilku elpu. Mēģināju sakārtot izjūtas. "Zini, kas ir jocīgi?" es jautāju. "Jocīgi ir tas, ka man jau labu laiku bija aizdomas. Saproti, es biju pārliecināts - kaut kas tāds notiek, tikai nezināju, kurš… nu… Lai gan es jau tā domāju, vienalga, tas ir šoks."
"Protams."
"Nemūžam nebūtu domājis, ka tas ir Rikijs," es sacīju. "Viņš ir tāds… es nezinu… tāds lišķīgs. Turklāt viņš taču nav nekāds "dzīves saimnieks". Laikam man kaut kā likās, ka viņa izvēlēsies kādu svarīgāku vīru." To sacīdams, es atcerējos savu sarunu ar Elenu pēc vakariņām.
Vai tu tik labi pazīsti Džūlijas stilu ?
Viņa tā teica pēc tam, kad biju redzējis to čali mašīnā. To čali, kura seju es nekādi nespēju saskatīt…
Elena: To sauc par noliegšanu, Džek.
"Ak kungs," es teicu, galvu grozīdams. Es jutos nikns, pārsteigts, apjucis, pārskaities. Izjūtas mainījās ar katru mirkli.
Meja gaidīja. Viņa nekustējās un nerunāja. Viņa sēdēja kā sastingusi. Pēdīgi viņa iejautājās:
"Vai gribi redzēt tālāk?"
"Ir ari tālāk?"
"Jā."
"Nezinu, vai es… ufff… Nē, es negribu redzēt tālāk."
"Varbūt tev labāk." "Nē."
"Es gribēju teikt - varbūt tad tu jutīsies labāk."
"Nedomāju," es sacīju. "Nedomāju, ka es spēšu to izturēt."
"Varbūt nav tā, kā tu domā, Džek," teica Meja. "Vai varbūt vismaz ne tieši tā, kā tu domā."
To sauc par noliegšanu, Džek.
"Piedod, Meja," cs teicu, "bet es vairs negribu izlikties. Es to redzēju. Es zinu, kas tas ir."
Es biju domājis, ka mēs ar Džūliju vienmēr būsim kopā. Es biju domājis, ka mēs kopā mīlēsim bērnus, mums būs ģimene, māja, kopīga dzīve. Un Rikijam pašam taču bija bērniņš. Tas bija pavisam savādi. Es neko nesapratu. Taču, no otras puses, viss vienmēr iznāk citādi, nekā tu esi gaidījis.
Es dzirdēju, ka Meja veikli klabina klaviatūras taustiņus. Pagriezos tā, lai redzētu viņu, nevis ekrānu.
"Ko tu dari?"
"Mēģinu atrast Čārliju. Paskatīšos, vai nevar noskaidrot, kas ar viņu notika pēdējo stundu laikā."
Viņa turpināja klabināt taustiņus. Es ievilku elpu. Viņai bija taisnība. Vienalga, lai kas arī notika manā personiskajā dzīvē, viss ritēja pilnā sparā. Es tur neko nevarēju mainīt, vismaz ne šobrīd.
Es pagriezos pavisam un ieskatījos ekrānā.
"Jā," es teicu. "Pameklēsim Čārliju!"
Raugoties, kā, nemitīgi atkārtodamies, zib kameru attēli, sāka griezties galva. Cilvēki attēlos te parādījās, te pazuda. Es redzēju Džūliju virtuvē. Tad es ieraudzīju virtuvē viņu un Rikiju. Ledusskapja durvis bija atvērtas, tad aizvērtas. Redzēju ražotnē Vinsu, tad viņš nozuda. Viņš parādījās gaitenī, tad izgaisa.
"Es neredzu Čārliju."
"Varbūt viņš vēl guļ," minēja Meja.
"Vai guļamistabas tu vari redzēt?"
"Jā, ari tur ir kameras, bet tad man jāmaina sistēmas kods. Parastais cikls guļamistabas neaptver."
"Cik ķēpīga ir tāda sistēmas koda nomaiņa?"
"Es īsti nezinu. Vispār jau tā ir Rikija sfēra. Šeit tā sistēma ir ļoti sarežģīta. Rikijs ir vienīgais, kas zina, kā tā strādā. Paskatīsimies, vai nevaram atrast Cārliju parastajā ciklā."
To arī mēs darījām - gaidījām, vai viņš neparādīsies kādā no līdzšinējo kameru attēliem. Meklējām vēl kādas desmit minūtes. Man laiku pa laikam nācās novērst skatienu, turpretim Mejai šķietami neradās nekādas problēmas. Un tiešām, mēs ieraudzījām viņu dzīvojamās zonas gaitenī: viņš, seju berzēdams, gāja pa gaiteni. Viņš bija tikko pamodies.
"Ahā," teica Meja. "Atradām."
"Cikos tas ir?"
Viņa apturēja attēlu, lai mēs ieraudzītu pulksteņa laiku. Bija 00:10.
"Tātad tikai pusstundu pirms mūsu atgriešanās!" es sacīju.
"Jā." Viņa patina attēlus uz priekšu. Čārlijs nozuda no gaiteņa, bet mēs pamanījām, ka viņš ieiet vannasistabā. Tad mēs ieraudzījām Rikiju un Džūliju virtuvē. Es jutu, kā saspringstu. Taču viņi vienkārši sarunājās. Tad Džūlija ielika ledusskapī šampanieti un Rikijs pa vienai sniedza viņai glāzes, bet viņa lika tās blakus pudelei.
Kadru maiņas intervāla dēļ bija grūti saprast, kas notika tālāk. Desmit video kadru minūtē - tas nozīmēja, ka attēls tiek iegūts reizi sešās sekundēs, tāpēc notikumi šķita izplūduši un raustīgi, kad viss risinājās ātri, jo pārāk daudz atgadījās starp kadriem.
Taču, manuprāt, viss norisinājās šādi:
Čārlijs iznāca un sāka runāt ar viņiem abiem. Viņš bija smaidīgs un līksms. Viņš rādīja ar pirkstu uz glāzēm. Džūlija un Rikijs runādami lika glāzes ledusskapī. Tad viņš pacēla roku, viņus apturēdams.
Viņš norādīja uz glāzi, ko Džūlija turēja rokā, grasīdamās ielikt ledusskapī. Viņš kaut ko teica.
Džūlija papurināja galvu un ielika glāzi ledusskapī.
Cārlijs izskatījās apmulsis. Viņš norādīja uz citu glāzi. Džūlija papurināja galvu. Tad Čārlijs uzmeta kūkumu un iz- rieza zodu kā saskaizdamies. Viņš vairākkārt pieklauvēja ar pirkstu pie galda, kaut ko pierādīdams.
Rikijs paspēra dažus soļus un nostājās starp Džūliju un Čārliju. Viņš izturējās tā, it kā mēģinātu izšķirt strīdu. Viņš klusinot izstiepa rokas uz Čārlija pusi: nomierinies!
Čārlijs nenomierinājās. Viņš norādīja uz izlietni, kurā rēgojās nemazgātu trauku kaudze.
Rikijs papurināja galvu un uzlika roku Čārlijam uz pleca.
Čārlijs to nopurināja.
Abi vīrieši sāka strīdēties. Tikmēr Džūlija mierīgi salika glāzes ledusskapī. Viņa nepievērsa ne mazāko uzmanību strīdam, kas risinājās tikai dažu pēdu attālumā, it kā to vispār nedzirdētu. Čārlijs mēģināja apiet Rikijam apkārt un nokļūt pie ledusskapja, bet Rikijs visu laiku aizstājās viņam priekšā, ik reizi paceldams rokas.