Viņa paraustīja plecus un palocīja galvu. "Jā, Džūlij. Tas ir mans darbs."
"Un es ne mirkli neapšaubu tavu čaklumu," teica Džūlija. "Vai tev nebūs iebildumu?" Viņas roka pašāvās uz priekšu un viņa nospieda Back pogu klaviatūras stūri.
Iepriekšējā ekrāna attēlā bija redzami citi baktēriju augšanas attēli.
Pirms tam bija vīrusu elektronu mikrogrāfija.
Un pirms tam - tabula ar datiem par baktēriju augšanu pēdējo divpadsmit stundu laikā.
Džūlija vēl vismaz piecas reizes nospieda Back pogu, taču redzēja tikai baktēriju un vīrusu attēlus, grafikus un datu tabulas. Viņa atvilka roku no klaviatūras. "Izskatās, ka tu tam veltī daudz laika. Vai tas tiešām ir tik svarīgi?"
"Mjā, redzi, tas ir sārņotājs," teica Meja. "Ja mēs to nesavaldīsim, nāksies slēgt visu sistēmu."
"Tad turies, cik spēka!" Viņa pagriezās pret mani. "Negribi ieēst brokastis? Domāju, ka tu droši vien mirsti badā."
"Laba doma," es atbildēju.
"Nāc man līdzi," aicināja Džūlija. "Pabrokastosim kopā."
"Labi," es atsaucos. Uzmetu skatienu Mejai. "Tiksimies vēlāk. Pasauc mani, ja varu būt noderīgs."
Izgāju kopā ar Džūliju. Mēs sākām soļot pa gaiteni uz dzīvojamajām telpām.
"Nezinu, kāpēc," Džūlija sacīja, "bet šī sieviete mani uztrauc."
"Es ari nezinu, kāpēc. Viņa ir lieliska. Ļoti sakarīga, ļoti apzinīga."
"Un ļoti glīta." "Džūlij…"
"Vai tādēļ tu nevēlies ar mani skūpstīties? Jo tev ir dēka ar viņu?"
"Džūlija, Dieva dēļ!"
Viņa cieši skatījās manī un gaidīja.
"Paklau," es sacīju. "Visiem pēdējās pāris nedēļas ir bijušas sūras. Atklāti sakot, dzīvot kopā ar tevi bija grūti."
"Tam cs ticu."
"Un, atklāti sakot, es uz tevi ļoti dusmojos."
"Tam ir pietiekams iemesls, es zinu. Es jūtos vainīga par to, ko tev manis dēļ vajadzēja pārciest." Viņa pieliecās un noskūpstīja mani uz vaiga. "Bet tagad tas viss šķiet tik tāls! Man nepatīk šī spriedze, kas ir starp mums. Vai mēs nevarētu saskūpstīties un izlīgt?"
"Varbūt vēlāk," es atbildēju. "Šobrīd mums ir daudz darba."
Viņa kļuva draiska, savilka lūpas, skūpstīdama gaisu.
"Ohoho, nāc, manu saldumiņ, vienu mazu bučiņu… nāc, tas tevi nenobeigs…"
"Vēlāk," es teicu.
Viņa nopūtās un padevās. Bridi mēs klusēdami soļojām pa gaiteni. Tad viņa nopietni sacīja:
"Tu no manis izvairies, Džek. Un es gribu zināt - kāpēc."
Es viņai neatbildēju, tikai gari, sērīgi nopūtos un turpināju iešanu, izturēdamies tā, it kā uz viņas sacīto atbilde nebūtu vajadzīga. Patiesībā es biju ārprātīgi uztraucies.
Es nespēšu mūžīgi izvairīties no skūpstīšanās ar viņu; agri vai vēlu viņa sapratīs, ko es zinu. Varbūt jau ir sapratusi. Pat tajos brīžos, kad Džūlija uzvedās kā maza meitenīte, viņa šķita attapīgāka, modrāka nekā agrāk. Man bija sajūta, ka viņai nekas nepaslīd garām nepamanīts. Un tāda pati sajūta man bija par Rikiju - it kā viņi abi būtu kaujas gatavībā, modrāki par modriem.
Un mani uztrauca tas, ko es biju redzējis Mcjas monitorā. Melnais mākonis, kas, šķiet, nāca no Džūlijas mutes. Vai tiešām tas tur, videomateriālā, bija? Cik es zināju, spieti savu medījumu nogalināja pirmajā pieskārienā. Viņi nepazina žēlastības. Tagad izskatījās, ka Džūlija ir paglabājusi spietu. Kā tas var būt? Vai viņa bija kaut kādā ziņā imūna? Vai varbūt spiets viņu pacieta, nezin kādēļ nenogalināja? Un Rikijs, un Vinss? Vai ari viņi bija imūni?
Viens bija skaidrs: Džūlija un Rikijs negribēja, lai mēs kādu izsaucam. Viņi bija apzināti izolējuši mūs tuksnesī, zinādami, ka viņu rīcībā ir tikai dažas stundas, pēc tam atlidos helikopters. Tātad jādomā, ka ar šo laiku viņiem pietika. Kam? Lai mūs nogalinātu? Vai varbūt lai mūs inficētu? Kam?
Plecu pie pleca ar savu sievu iedams pa gaiteni, es jutos tā, it kā soļotu kopā ar svešu cilvēku. Ar pilnīgi nepazīstamu cilvēku. Ar neiedomājami bīstamu cilvēku.
Pametu skatienu rokaspulkstcnī. Helikopters būs klāt pēc nepilnām divām stundām.
Džūlija pasmaidīja.
"Tev ir kāda tikšanās?"
"Nē. Tikai prātoja, ka pienācis laiks brokastīm."
"Džek!" viņa mani uzrunāja. "Kāpēc tu nerunā ar mani godīgi?"
"Es runāju godīgi…"
"Nē. Tu prātoji, cik laika atlicis līdz helikoptera atlidoša- nai."
Parausdju plecus.
"Divas stundas," viņa sacīja un piebilda, "varu saderēt, ka tu priecāsies, ticis prom no šejienes, tā ir?"
"Jā," cs atbildēju. "Bet, kamēr viss nebūs izdarīts, cs nekur nebraukšu."
"Kāpēc? Kas vēl nav izdarīts?"
Mēs jau bijām nonākuši pie dzīvojamajām telpām. Es sajutu bekona un ceptu olu smaržu. Gar stūri iznāca Rikijs. Mani ieraudzījis, viņš sirsnīgi uzsmaidīja.
"Sveiks, Džek! Kā gulēji?"
"Labi."
"Patiešām? Tu izskaties mazliet noguris."
"Man rādījās nejauki sapņi," cs sacīju.
"Ak tā? Nejauki sapņi? Kāds murgs!"
"Tā mēdz gadīties," es teicu.
Mēs visi iegājām virtuvē. Bobijs gatavoja brokasds.
"Olu kultenis ar lociņiem un krēmsieru," viņš mundri sacīja. "Kādus grauzdiņus jūs vēlaties?"
Džūlija vēlējās kviešu grauzdiņu. Rikijs vēlējās angļu maizīti. Es tcicu, ka nevēlos neko. Vēroju Rikiju, atkal manīdams, cik stiprs viņš izskatās. Zem viņa krekliņa reljefi iezīmējās muskuļi. Viņš pieķēra mani lūkojamies. "Kaut kas nav labi?"
"Nē. Tikai apbrīnoju, kas tu par tēvaini."
Centos runāt nepiespiesti, taču patiesībā jutos ārkārtīgi nepatīkami, sēdēdams šajā virtuvē starp viņiem visiem. Es visu laiku domāju par Čārliju, par to, cik veikli tie bija viņam uzbrukuši. Ēst man negribējās; vienīgā mana vēlēšanās bija tikt prom no šejienes. Bet es nespēju iedomāties, kā lai to izdara, neizraisot aizdomas.
Džūlija piegāja pie ledusskapja, atvēra durvis. Tur stāvēja šampanietis.
"Nu, tagad jūs esat gatavi svinēt?"
"Bez šaubām," atsaucās Bobijs. "Varena doma, mazliet mimozas kokteilīša no paša rīta…"
"Nekādā gadījumā," cs paziņoju. "Džūlij, es pieprasu, lai tu šo situāciju uztver nopietni! Mēs joprojām esam purvā. Ir jāizsauc uz šejieni armijnieki, un mums nav izdevies piezvanīt. Nav īstais bridis korķēt vaļā šampanieti."
Viņa uzmeta lūpu.
"Ak, tu esi tāds īgņa…"
"īgņa, ko tu neteiksi! Nekļūsti smieklīga."
"Ohoho, dūkulīt, nepiktojics, dod bučiņu, dod bučiņu!" Viņa atkal savilka lūpas un pārliecās pār galdu.
Taču šķita, ka sadusmošanās ir vienīgais gājiens, ko es varēju izdarīt. "Sasodīts, Džūlij," es teicu, paceldams balsi, "mēs šeit esam tikai tāpēc, ka tu jau no sākuma neuztvēri to visu nopietni. Aizbēdzis spiets tev ganījās pa tuksnesi… cik - divas nedēļas? Un tā vietā, lai to iznīdētu ar visām saknēm, tu ar to spēlējies! Tu muļķojies tik ilgi, līdz tas vairs nebija savaldāms, un rezultātā trīs cilvēki ir miruši. Velns parāvis, te nav ko svinēt, Džūlij! Tā ir katastrofa. Un cs netaisos dzert nekādu sasodītu šampanieti, kamēr esmu šeit, un neviens cits arī nedzers!" Es paņēmu pudeli, piegāju pie izlietnes un to sadauzīju. Atkal pagriezos pret viņu. "Saprati?"
Viņa ar akmcnscictu seju atbildēja: "Tas itin nemaz nebija nepieciešams."
Es redzēju, ka Rikijs domīgi skatās uz mani. It kā pūlētos kaut ko izlemt. Bobijs uzgrieza muguru un darbojās pie plīts, it kā šis laulāto ķīviņš viņu mulsinātu. Vai viņi jau bija savaņģojuši arī Bobiju? Man šķita, ka viņam pakaklē es redzu tievu, melnu svītriņu, taču pārliecināts nebiju un cieši ieskatīties neuzdrošinājos.