"Nebija nepieciešams?" Es atcirtu, pārskaities līdz baltkvēlei. "Tie cilvēki bija mani draugi. Viņi bija ari tavi draugi, Rikij! Un tavi, Bobij! Es vairs negribu dzirdēt nekādu gvclšanu par svinībām!" Pagriezos un izslāju no virtuves. Tieši tobrīd ieradās Vinss.
"Paklau, netrako, vecīt," Vinss sacīja. "Dabūsi vēl sirdstrieku!"
"Ej ratā!" es atcirtu.
Vinss sarauca uzacis. Es virzījos viņam garām.
"Tu te nevienu nepiemuļķosi, Džek!" Džūlija sauca man pakaļ. "Es zinu, kas tev aiz ādas!"
Man kuņģis sagriezās otrādi. Tomēr es neapstājos.
"Es tev cauri redzu, Džek! Es zinu, tu ej atpakaļ pie viņas!"
"Tieši tā!" es atcirtu.
Vai Džūlija tiešām tā arī domāja? Es viņai ne mirkli nenoticēju. Viņa tikai mēģināja mani maldināt, turēt neziņā, cik… cik ilgi? Ko viņi gribēja pasākt?
Viņi bija četri. Un mēs - tikai divi. Divi, ja viņi jau nebija savaņģojuši arī Meju.
Bioloģijas laboratorijā Mejas nebija. Es palūkojos apkārt un redzēju, ka vaļā ir kādas sānu durvis, pa kurām varēja nokļūt pazemes stāvā, kur bija ierīkotas fermentācijas kameras. Tuvumā tās bija daudz lielākas nekā es biju iedomājies, milzīgas nerūsējošā tērauda lodes aptuveni sešu pēdu diametrā. Tās ieskāva cauruļu, vārstu un temperatūras kontroles ierīču labirints. Te bija karsti un ļoti trokšņaini.
Meja stāvēja pie trešās tvertnes, rakstīdama piezīmes uz rakstāmdēlīša un griezdama ciet vārstu. Pie kājām viņai bija statīvs ar mēģenītēm. Es nokāpu lejā un apstājos viņai blakus. Viņa palūkojās uz mani, tad uzmeta ašu skatienu griestiem, kur bija ierīkota novērošanas kamera. Viņa apgāja tvertnei apkārt, es viņai sekoju. Te starp mums un kameru atradās tvertne.
"Viņi gul, neizslēguši gaismu," teica Meja.
Es pamāju. Tagad es sapratu, ko tas nozīmē.
"Viņi visi ir inficēti," viņa sacīja.
"Jā."
"Un viņi no tā nemirst."
"Jā," es teicu, "bet es nesaprotu, kāpēc."
"Droši vien tas ir evolucionējis," viņa bilda, "un kļuvis panesams."
"Tik ātri?"
"Evolūcija var būt ātra," viņa sacīja. "Tu taču zini Ēvalda pētījumus."
Jā, es zināju. Pols Ēvalds bija pētījis holeru. Viņš bija atklājis, ka holeras vibrions spēj ļoti ātri mainīties, lai epidēmija neizbeigtos. Vietās, kur nav tīra dzeramā ūdens, labākajā gadījumā kāds grāvis ciema nomalē, holeras izraisītājs ir ļoti bīstams un agresīvs. Saslimušo ir daudz un tie mirst uzreiz - no nežēlīgas, neizturamas caurejas. Viņu izkārnījumos ir miljoniem holeras vibrionu; tie nokļūst ūdenī un inficē pārējos ciema iedzīvotājus. Tādējādi holera izplatās, un epidēmija turpinās.
Savukārt tur, kur ir pieejams tīrs dzeramais ūdens, bīstamais vibrions šādi nevar izplatīties. Jā, saslimušais mirst, taču infekcija no viņa izkārnījumiem nenonāk dzeramajā ūdenī. Pārējie neinficējas, un epidēmija apdziest. Šādos apstākļos holeras vibrions attīstās un kļūst mazāk virulents - saslimušais var staigāt apkārt un izplatīt infekciju sadzīves kontaktu ccļā, ar netīru gultas veļu un tamlīdzīgi.
Meja domāja, ka tieši tas pats ir nodeis ar spietiem. Tiem bija izstrādājies ne tik agresīvs paveids, ko varēja nodot viens cilvēks otram.
"Drausmīgi," man paspruka.
Viņa pamāja ar galvu.
"Bet ko mēs tur varam darīt?"
Un viņa sāka klusītēm raudāt, asaras ritēja viņai pār vaigiem. Meja vienmēr bija tik stipra… Redzot, cik viņa ir izmisusi, man dūša sašļuka papēžos. Viņa pašūpoja galvu.
"Džek, te nekas nav darāms. Viņi nogalinās mūs tāpat kā Čārliju!"
Viņa piespieda galvu man pie pleca. Es apskāvu viņu, taču nespēju mierināt. Es zināju, ka viņai ir taisnība.
Izejas nebija.
Vinstons Cērcils reiz ir teicis - kad uz tevi šauj, tu pēkšņi sāc domāt apbrīnojamā ātrumā. Mans prāts šobrīd darbojās fantastiskā ātrumā. Es domāju, ka esmu kļūdījies un tagad man šī kļūda jāizlabo. Kaut arī mana kļūda bija ļoti cilvēciska.
Ņemot vērā, ka mēs dzīvojam dažnedažādu evolūciju laikmetā - ir evolūcijas bioloģija, evolūcijas medicīna, evolūcijas ekoloģija, evolūcijas psiholoģija, evolūcijas ekonomika, evolūcijas datorzinātnes -, pārsteidzoši, cik reti cilvēki domā evolūcijas kategorijās. It kā tur cilvēkiem būtu "aklā zona". Mēs uzlūkojam apkārtējo pasauli kā momentuzņēmumu, kaut gan patiesībā tā ir filma, nemitīgi mainīga norise. Protams, mēs zinām, ka pasaule mainās, taču izturamies, it kā tā nebūtu. Mēs noliedzam pārmaiņu realitāti. Tāpēc pārmaiņas mūs nemitīgi pārsteidz. Vecākus pārsteidz tas, ka pieaug viņu bērni. Pieaugušie vienmēr izturas tā, it kā bērni būtu mazāki, nekā viņi patiesībā ir.
Un mani bija pārsteigušas pārmaiņas spietu evolūcijā. Nekas taču spietiem netraucēja attīstīties vienlaikus divos virzienos. Vai galu galā trīs vai četros, desmit virzienos. Man taču vajadzēja to gaidīt, man vajadzēja paredzēt šādu iespēju. Ja es būtu par to padomājis savlaicīgi, tad būtu sagatavojies šai situācijai.
Taču es tā vietā biju uzskatījis spietu par vienu problēmu - problēmu, kas pastāv tikai tuksnesī, - un atstājis neievērotas pārējās iespējas.
To sauc par noliegšanu, Džek.
Sāku domāt, ko vēl es būtu varējis noliegt. Ko vēl nebiju pamanījis? Kur biju kļūdījies? Kas bija tas pirmais pavediens, kuru es palaidu garām? Droši vien to, ka mana pirmā sastapšanās ar spietu bija radījusi alerģisku reakciju - tik spēcīgu, ka es gandrīz biju aizgājis bojā. Meja bija to nosaukusi par reakciju uz zarnu nūjiņām. To bija izraisījis toksīns, ko saturēja spieta baktērijas. Šis toksīns, jādomā, bija radies evolucionāru izmaiņu rezultātā, kas bija notikušas E.coli baktērijās un iespaidojušas spietu. Jā, paraugoties šādi, ari faga uzraša- nās tvertnē bija evolucionāras pārmaiņas - vīrusu reakcija uz baktērijām, kuras…
"Meja!" es ieteicos. "Pagaidi brītiņu!"
"Kas ir?"
"Iespējams, mēs tomēr varam kaut ko darīt, lai viņus apturētu," es sacīju.
Meja šo paziņojumu uztvēra skeptiski - tas bija noprotams pēc viņas sejas izteiksmes. Tomēr viņa noslaucīja asaras un klausījās.
Es teicu:
"Spiets sastāv no daļiņām un baktērijām, pareizi?"
"Jā…"
"Baktērijas izstrādā jēlmatcriālu, izejvielas, lai daļiņas varētu vairoties. Pareizi? Jā. Tātad, ja baktērijas aizies bojā, tad ari spiets būs pagalam?"
"Iespējams." Viņa sarauca pieri. "Tu domā par kaut kādām antibiotikām? Sabarot visus ar antibiotikām? Lai apspiestu zarnu nūjiņu infekciju, vajadzēs ļoti daudz antibiotiku, zāles vajadzēs dzert vairākas dienas, un es nedomāju…"
"Nē. Es nerunāju par antibiotikām." Es pieklauvēju ar pirkstu pie tvertnes. "Es domāju par šo te."
"Par fagiem?"
"Kāpēc nc?"
"Nezinu, vai tas ko dos," viņa sacīja un sarauca pieri. "Varbūt ari izdosies. Vienīgi… Kā tu grasies iebarot viņiem šos fagus? Tu taču saproti, ka viņi nemūžam nepiekritīs izdzert kaut kādu mikstūru."
"Tad mēs izkaisīsim tos gaisā," cs sacīju. "Viņi tos ieelpos un neko pat nepamanīs."
"Ahā. Kā mēs tos izkaisīsim?"
"Pavisam vienkārši. Neizslēdz šo tvertni. Ielaid baktērijas sistēmā. Es gribu, lai ražošanas konveijers sāk izgatavot vīrusus - daudz vīrusu. Un pēc tam mēs tos izlaidīsim gaisā."
Meja nopūtās.
"Nekas neiznāks, Džek," viņa sacīja.
"Kāpēc?"
"Tāpēc, ka ražošanas konveijers nespēs ražot vīrusus."
"Kāpēc ne?"
"Vīrusu vairošanās īpatnību dēļ. Tu taču zini - vīruss savā nodabā peld, tad pieāķējas pie šūnas membrānas un ieurbjas šūnā. Tad tas pievārē šūnas DNS un liek tai ražot vīrusus. Sūna pārstāj pildīt savas parastās metaboliskās funkcijas, tā tikai ccp augšā vīrusus. Pavisam drīz šūna ir kā piebāzta ar vīrusiem un pārsprāgst kā balons. Visi vīrusi ir laukā, tic piepeld pie citām šūnām, un proccss sākas no sākuma."