"Jā… un tad?"
"Ja es ielaidīšu lāgus ražošanas konveijerā, vīrusi sāks strauji vairoties - bet tas nebūs ilgi. Šūnu lipīdu membrānu skrandas, kas paliks pāri no vīrusu saplosītajām baktērijām, piesārņos sistēmas iekšējos filtrus. Pēc stundas vai divām konveijeru līnijas sāks pārkarst, iedarbosies drošības sistēma un ražošana tiks pārtraukta. Konveijeri vienkārši apstāsies. Vīrusi netiks ražoti."
"Vai var kaut kā atslēgt drošības sistēmas?"
"Var. Tikai es nezinu, kā tas izdarāms."
"Kurš zina?"
"Vienīgi Rikijs."
Es nogrozīju galvu.
"No tā mums nekāda labuma nebūs. Vai tu esi pārliecināta, ka nespēsi izdomāt…"
"Tur ir parole," viņa teica. "Un paroli zina tikai Rikijs."
"Ahā."
"Lai būtu, kā būdams, Džek, drošības sistēmu atslēgt nevajag - tas var būt bīstami. Daļa ražošanas notiek augstā temperatūrā, augstspriegumā. Sistēmas atzarojumos rodas daudz ketonu un metāna. To koncentrācija tiek pastāvīgi uzraudzīta un liekais izvadīts, lai tas neuzkrātos un nekļūtu bīstams. Ja metāns un ketoni netiks izvadīti, un sāks dzirksteļot augstsprieguma vadi…" Viņa apklusa un paraustīja plecus.
"Ko tu gribi teikt? Tas viss var uzsprāgt?"
"Nē, Džek. Es gribu teikt, ka tas noteikti uzsprāgs. Dažas minūtes pēc tam, kad atslēgsies drošības sistēma. Pēc sešām, maksimums - pēc astoņām minūtēm. Un diez vai tev gribēsies tobrīd būt tuvumā. Tāpēc ražošanas līniju vīrusu ražošanai lielos daudzumos izmantot nevarēs. Tur nekas neiznāks - vienalga, vai drošības sistēma būs ieslēgta vai izslēgta."
Klusums.
Bezcerība.
Es pārlaidu skatienu kamerai. Palūkojos uz nerūsējošā tērauda tvertni, kuras izliektais dibens bija man virs galvas. Palūkojos uz mēģcnītēm ar paraugiem, kas stāvēja Mcjai pie kājām. Palūkojos kaktā - tur stāvēja slota, spainis un galona tilpuma plastmasas pudele ar ūdeni. Un palūkojos uz pārbiedēto Meju, kas joprojām bija par mata tiesu no asarām, tomēr kaut kā spēja tās valdīt.
Un man bija plāns.
"I^abi. Tik un tā izdari to! Ielaid vīrusus sistēmā!"
"Kāda tam būs jēga?"
"Vienkārši ielaid, un viss."
"Džek," viņa sacīja. "Kāpēc mēs to darām? Baidos, ka viņi jau zina, ka mēs visu esam sapratuši. Mēs nevarēsim viņus apmuļķot. Viņi ir pārāk atjautīgi. Ja mēs mēģināsim to izdarīt, viņi acumirklī metīsies mums virsū."
"Jā," cs piekritu. "Droši vien tā būs."
"Un tik un tā nekas neizdosies. Sistēma neražos vīrusus. Tad kāpēc, Džek? Kāds mums no tā labums?"
Visu šo laiku Meja bija man labs draugs, un tagad man bija plāns, bet es nevēlējos viņai to atklāt. Man bija pretīgi tā rīkoties, taču man vajadzēja maldināt pārējos. Man vajadzēja viņus apmuļķot. Un man vajadzēja, lai Meja man palīdz to izdarīt - un tas nozīmēja, ka viņai bija jātic kādam citam plānam.
Es teicu:
"Meja, mums jānovērš viņu uzmanība, jāapmuļķo viņi. Es vēlos, lai tu ielaid vīrusus ražošanas līnijā. Lai viņi koncentrējas uz to. Lai viņi par to uztraucas. Tikām es uzrāpšos tehniskās apkopes zonā zem jumta un ieliešu mazliet vīrusu ugunsdzēsības sistēmas rezervuārā."
"Un tad ieslēgsi smidzinātājus?"
"Jā."
Viņa pamāja.
"Un visi būs caurcaurēm izmirkuši vīrusos. Visi, kas vien atrodas šai rūpnīcā. Slapji līdz pēdējai vīlītei."
"Tieši tā."
"Vispār tas var izdoties, Džek," viņa sacīja.
"Neko labāku es nevaru izdomāt," es bildu. "Un tagad atver kādu no šiem vārstiem un ielej tur dažas mēģenes vīrusu. Un vēl es gribu, lai tu ielej vīrusus tai galona pudelē."
Viņa saminstinājās.
"Vārsts ir tvertnes pretējā pusē. Mēs būsim novērošanas kameras redzamības laukā."
"Tas nekas," es attraucu. "Tik un tā vairs nekas nav līdzams. Vienkārši vajag, lai tu iegūtu man mazliet laika."
"Un kā es to izdarīšu?"
Es viņai pastāstīju. Meja saviebās.
"Tu laikam joko! Viņi nemūžam to nedarīs!"
"Protams. Man tikai vajag mazliet laika."
Mēs apgājām ap tvertni. Meja paņēma mēģenītes ar kultūru paraugiem. Šķidrums, kas tajās bija, izskatījās pēc biezām, brūnām samazgām. Tas smirdēja pēc fekālijām. Tas izskatījās kā fekālijas. Meja vēlreiz man pajautāja:
"Vai tu droši zini, ka tas jādara?"
"Jā," es atbildēju. "Nekas cits neadiek."
"Tu pirmais!"
Es paņēmu mēģenīti, dziļi ievilku elpu un vienā malkā noriju visu, cik tur bija. Tas bija kaut kas pretīgs. Mans kuņģis krampjaini sarāvās. Man jau šķita, ka es tūlīt izvemšos, tomēr ncizvēmos gan. Es vēlreiz ievilku elpu, noriju mazliet ūdens no galona pudeles un paskatījos uz Meju.
"Drausmīgs, vai nc?" viņa jautāja.
"Drausmīgs."
Viņa paņēma mēģcnīti, aizspieda degunu un norija šķidrumu. Viņa sāka klepot. Es gaidīju, tomēr viņai izdevās ne- izvemdes. Pasniedzu viņai galona pudeli, viņa padzērās un pārējo izlēja uz grīdas. Tad viņa piepildīja to ar brūnajām samazgām.
Un pēdējais, ko viņa izdarīja, - pagrieza inficētās tvertnes lielā vadības vārsta rokturi.
"Tā," viņa tcica. "Nu tas viss aiziet uz sistēmu."
"Labi," es atsaucos. Paņēmu divas mēģenes un iebāzu krekla kabatā. Paņēmu galona pudeli. Uz etiķetes bija rak- sdts: "Arouhedas dzidrais ūdens".
"Tiksimies vēlāk!" cs atvadījos un aizsteidzos.
Iedams pa gaiteni, cs prātoju - izredzes, ka mans plāns izdosies, ir viena iespēja pret simts. Varbūt viena pret tūkstoti.
Tomēr šāda iespēja bija.
Vēlāk es visu noskatījos novērošanas kameras ierakstā, tāpēc zinu, kas notika ar Meju. Viņa iegāja virtuvē, nesdama savu konteineru ar brūnajām mēģenītēm. Visi sēdēja pie galda un ēda. Džūlija uzmeta Mejai ledainu skatienu. Vinss nepievērsa viņai uzmanību. Rikijs jautāja:
"Ko tu tur atnesi, Meja?"
"Fāgus," viņa atbildēja.
"Kāpēc?"
Tagad Džūlija palūkojās jau uzmanīgāk. Meja sacīja:
"Tas ir no inficētās fermentācijas tvertnes."
"Fū, tad nav brinums, ka tā smird."
"Džeks tikko vienu izdzēra. Viņš lika arī man iedzert."
Rikijs nospurcās.
"Un kāpēc gan jums to vajadzēja? Ak kungs, brīnums, ka jūs ncapvēmādes!"
"Man daudz netrūka. Džcks grib, lai jūs arī izdzertu pa vienai mēģenei."
Bobijs sāka smieties. "Ak tā? Un kāpēc?"
"Lai pārliecinātos, ka neviens no jums nav inficēts."
Rikijs sadrūma.
"Inficēts? Ko tu ar to gribi teikt? Kādā nozīmē inficēts?"
"Džeks teica, ka spiets bija ieperinājies Čārlija ķermenī, un, iespējams, arī jūs staigājat apkārt ar spietiem. Varbūt nc visi. Tāpēc jāiedzer šis vīruss, un tas nogalinās baktērijas jūsu organismā un nobeigs spietu."
"Tu runā nopietni?" jautāja Bobijs. "Dzert to preteklību? Nemūžam, Meja!"
Meja pagriezās pret Vinsu.
"Ož pēc sūdiem," Vinss sacīja. "Lai vispirms kāds cits nogaršo."
"Rikij?" jautāja Meja. "Vai tu nevēlies būt pirmais?"
Rikijs papurināja galvu.
"Es netaisos to dzert. Kāpēc lai es to darītu?"
"Nu, pirmkārt, tu pārliecināsies, ka neesi inficēts. Un, otrkārt - arī mēs par to pārliecināsimies."