Es skatījos, kā asinsvads strauji kļūst šaurāks un tad šūnas cita pēc citas strauji uzbrieda un aiztraucās, spoži sarkanas. Tas bija ārkārtīgi ātri: nepagāja ne sekunde, kad tās visas bija sarkanas.
"Tagad eritrocīti ir piesātināti ar skābekli," teica Džūlija, "un mēs dodamies atpakaļ uz sirdi."
Es pagriezos pret Džūliju gultā. ^Tas patiešām ir kaut kas fantastisks," es teicu.
Taču acis bija aizvērtas un viņa tikai klusiņām elpoja. "Džūlij?"
Viņa bija aizmigusi.
Džūlijai bija raksturīgi aizmigt, skatoties televīziju. Aizmigt pašas gatavotas prezentācijas laikā - tas bija visnotaļ saprotami; galu galā viņa jau to bija redzējusi. Turklāt bija ļoti vēls. Es pats biju noguris. Nospriedu, ka demonstrācijas beigas noskatīšos citu reizi. Kaut kā šķita, ka šī bija neparasti gara. Cik ilgi es jau skatos? Pagriezdamies, lai izslēgtu televizoru, uzmetu skatienu laika kodam, kas bija redzams ekrāna apakšā. Cipari traucās, skaitīdami sekundes simtdaļas. Citi cipari, kreisajā pusē, nekustējās. Es saraucu pieri. Viens no tiem bija datums. Pirmīt es tam nebiju pievērsis uzmanību, jo tas bija starptautiskajā formātā - vispirms gads, diena un tad mēnesis. Tur bija rakstīts: 02.21.09.
Divdesmit pirmais septembris.
Vakardienas datums.
Šo demonstrāciju viņa bija ierakstījusi vakar, nevis šodien.
Es izslēdzu televizoru un nodzēsu lampu pie gultas gala. Noliku galvu uz spilvena un mēģināju aizmigt.
2.DIENA
9:02
Mums bija vajadzīgs vājpiens, "Toastie-O" pārslas, aPop- Tarts"cepumi, "Jell-O" deserts, trauku mazgāšanas šķīdums un vēl kaut kas, taču es nespēju izburtot savu rokrakstu. Deviņos no rīta stāvēju lielvcikalā starp plauktiem, lauzīdams galvu par saviem ķeburiem. Kāda balss sacīja: "Sveiks, Džek! Kā sviežas?"
Pacēlis galvu, es ieraudzīju Rikiju Morzi, vienu no i(Xywwsv nodaļu vadītājiem.
"Sveiks, Rikij! Un tev?" es paspiedu viņam roku, no tiesas priecādamies, viņu sastopot. Rikijs man vienmēr bija paticis. Viņš bija iededzis, ar gaišiem, ezītī apcirptiem matiem un platu smaidu - ja ne "SourceForge / ^ krekliņš, viņu viegli varētu noturēt par sērfotāju. Rikijs bija tikai dažus gadus jaunāks par mani, taču viņā jautās mūžīgas jaunības gars. Es biju viņa pirmais darba devējs, uzreiz pēc koledžas, un viņš strauji bija izvirzījies vadībā. Ar savu līksmo dabu un mundro izturēšanos Rikijs bija kļuvis par ideālu projektu vadītāju, par spīti savai nosliecei neatbilstoši novērtēt problēmas un dot vadībai ncrcālistiskas cerības par projekta pabeigšanas termiņiem.
Kā bija stāstījusi Džūlija, tas aXymos"dažkārt bija radījis sarežģījumus: Rikijam gadījās dot solījumus, kurus viņš nespēja pildīt. Un dažkārt viņš neteica gluži visu taisnību. Taču viņš bija tik līksms un pievilcīgs, ka visi viņam vienmēr piedeva. Vismaz es tā darīju, kad viņš strādāja pie manis. Es biju itin lepns par viņu un uzskatīju viņu par tādu kā jaunāko brālīti. Kad viņš pārgāja uz "Xymos", es rakstīju viņam rekomendāciju.
Rikijs stūma iepirkumu ratiņus, kas bija piekrauti ar papīra autiņiem lielās plastikāta pakās: ari viņam mājās bija mazulis. Es apjautājos, kāpēc viņš ir veikalā, nevis darbā.
"Mērijai ir gripa un kalpone ir Gvatemalā. Tāpēc pieteicos šo to nopirkt."
"Skatos, tu ņem "Huggics"" es sacīju. "Es pats vienmēr pē rku "Pa mpersv."
"Man šķiet, "Huggies"labāk uzsūc," viņš atbildēja. "Turklāt "Pampērs" ir pārāk cieši. Tie saspiež mazā kājiņu."
"Bet "Pampcrs" ir slānis, kas novada mitrumu, un tā di- bentiņš paliek sauss," es sacīju. "Ar "Pampcrs" mums ir mazāk izsitumu."
"Kad es mēģināju tos lietot, lipekļi taisījās vaļā. Un, ja tic ir pilni, tad viss notek gar kāju, un tad man ir lielāka noņemšanās. Nezinu, man tikai šķiet, ka "Huggies"ir kvalitatīvāki."
Stumdama garām savus ratiņus, mums ašu skatienu uzmeta kāda sieviete. Sākām smieties, jo droši vien izskatījās, it kā mēs piedalītos reklāmā.
"Tad paklau, kā ir ar tiem "darīts"*." Rikijs skaļi sacīja sievietes mugurai, taču viņa rikai virzījās tālāk pa eju starp plauktiem.
"Bļāviens, taisnība, tad viņi galu galā vinnēja vai pakāsa?" es kasīdamies atsaucos.
Mēs pasmejamies, tad sākām kopā stumt savus ratiņus uz priekšu. Rikijs sacīja: "Gribi zināt patiesību? Mērijai patīk "Hitjļgies", un ar to ari sarunai beigas."
"Es zinu, kā tas ir," atbildēju.
Rikijs, ielūkojies manos ratiņos, sacīja: "Es skatos, tu pērc organisko vājpienu…"
"Izbeidz," es atsaucos. "Kā iet pa darbu?"
"Zini, tur viss ir sasodīti labi," viņš teica. "Tā tehnoloģija izskatās lieliski, ja es pats drīkstu tā teikt. Mēs tikko to demonstrējām naudas večiem, un viss bija gludi."
"Džūlijai sokas labi?" vaicāju, cik nevērīgi vien spēdams.
"Jā, viņai sokas lieliski. Cik man zināms," Rikijs atbildēja.
Uzmetu viņam ašu skatienu. Vai viņš pēkšņi bija kļuvis atturīgs? Vai viņa seja bija sastingusi, muskuļi savilkti? Vai viņš kaut ko slēpa? Nespēju to noteikt.
"Patiesībā es viņu diezgan reti redzu," Rikijs teica. "Pēdējā laikā viņas šeit tikpat kā nav."
"Es ari viņu redzu diezgan reti," sacīju.
"Jā, viņa daudz laika pavada tajā rūpnīcu kompleksā. Šobrīd pats galvenais notiek tur." Rikijs žigli palūkojās uz mani. "Nu, to jauno ražošanas procesu dēļ."
Ņemot vērā, cik aXymos" rūpnīcas bija sarežģītas, tās bija uzbūvētas rckordīsā laikā. Ražošanas cehā tika no atsevišķiem atomiem savāktas molekulas - molekulu fragmentus sasprauda kopā kā "Lcjļo" klucīšus. Liela daļa šā darba bija jāveic vakuumā, un tam bija nepieciešami ārkārtīgi spēcīgi magnētiskie lauki. Tāpēc rūpnīcai bija grandiozi sūkņu agregāti un jaudīgas dzesēšanas ierīces magnētu atdzesēšanai. Bet, kā bija sacījusi Džūlija, liela daļa tehnoloģiju bija izstrādātas tieši šai rūpnīcai: nekas tāds nekad vēl nebija būvēts.
"Pārsteidzoši, ka to rūpnīcu izdevās uzcelt tik ātri," es sacīju.
"Mjā, mēs visu laiku uzturējām spiedienu. *Molecular Dynamics"clpo mums pakausī. Mēs esam uzcēluši to rūpnīcu un jau ražojam, un patentu pieteikumus varam vest ar kravas mašīnu. Bcl ne "MolDyne", ne "NanoTech" nevarētu būt sevišķi tālu. Pāris mēnešu. Varbūt pusgads, ja mums paveiksies.
"Tātad šobrīd jūs tajā fabrikā taisāt molekulas?" es vaicāju.
"Uz mata, Džek. Visīstākās molekulas. Nu jau pāris nedēļu."
"Es nezināju, ka Džūliju interesē tādas lietas." Tā kā Džūlija bija mācījusies psiholoģiju, es allaž biju uzskatījis viņu par cilvēku speciālisti.
"Es tev teikšu, viņa ir ļoti aizrāvusies ar šīm tehnoloģijām. Tur netrūkst arī programmēšanas," viņš sacīja. "Tu jau saproti. Iteratīvie cikli, noregulējot ražošanu."
Pamāju ar galvu. "Ko īsti viņi tur programmē?" es vaicāju.
"Dalīto datu apstrādi. Daudzaģentu tīklus. Tā mēs panākam, ka atsevišķas vienības koordinējas, darbojas kopā."
"Tas viss ir tāpēc, lai uztaisītu to medicīnas kameru?"
"Jā." Viņš brīdi paklusēja. "Citstarp." Viņš nemierīgi paskatījās uz mani, it kā būtu pārkāpis vienošanos par konfidencialitāti.
"Tev nekas nav jāsaka," es bildu.
"Nē, nē," viņš žigli atsaucās. "Apžēliņ, mēs ar tevi esam pazīstami veselu mūžību, Džek." Viņš uzsita man pa plecu. "Turklāt tava sieva ir vadībā. Nu, kas tad ir?" Taču viņš joprojām šķita nemierīgs. Viņa seja nepauda to pašu, ko vārdi. Un, sacīdams "sieva", viņš novērsa skatienu no manis.