Un es tur neko nevarēju darīt. Vismaz šobrīd.
Es ieprātojos par to, kur ir Meja, vai viņi nav Mejai nodarījuši pāri. Vai viņa vēl ir dzīva? Mani pārņēma apātija, vienaldzība. Es sēdēju milzonīgā MR aparātā, tas arī viss. Šī drausmīgā klaboņa… droši vien tieši to dzirdēja Amanda, gulēdama šajā aparātā… Manas domas aizpeldēja kur kurā.
"Desmit sekunžu, Džek!" Rikijs sauca. "Domā, Džek! Netēlo varoni! Tas nav tavā stilā. Pasaki, kur ir vīruss! Sešas sekundes. Piecas. Džek, ātrāk!"
Klakšķēšana apklusa, atskanēja skaļš blīkšķis un pušu plēsta metāla spiedziens. Uz dažām milisekundēm bija ieslēdzies magnēts.
"Pirmais impulss!" sauca Rikijs. "Neesi tāds pakaļa, Džek!"
Vēl viens blīkšķis. Blīkš! Blikš! Impulsi kļuva arvien biežāki. Es redzēju, ka ar katru impulsu dzesētāja apšuvums arvien vairāk izliecas. Impulsi bija pārāk bieži. Blīkš! Blīkš!
Tas vairs nebija izturams. Es iekliedzos:
"Labi! Rikij! Es pateikšu!"
Blīkš! "Runā, Džek!" Blīkš! "Es gaidu!"
"Nē! Vispirms izslēdz! Un es runāšu tikai ar Džūliju!"
BlīkŠ! Blīkš!
"Ļoti nesaprātīgi no tavas puses, Džek! Tu neesi tādā stāvoklī, lai varētu tirgoties." Blīkš!
"Jūs gribat vīrusu, vai varbūt labāk pārsteigumu?"
Blīkš! Blīkš! Blīkš!
Un tad - pēkšņi - klusums. Pilnīgs klusums, vien caurulēs klusi šalca dzesēšanas šķidrums. Magnēts bija ļoti karsts. Tomēr vismaz MR izmeklēšanas troksnis bija apklusis.
MR izmeklēšana.
Es stāvēju telpas vidū un gaidīju, kad ienāks Džūlija. Un tad, visu pārdomādams, apsēdos uz grīdas.
Noklikšķēja slēdzene, durvis atvērās. Ienāca Džūlija.
"Džek! Tev taču nesāp, ko?"
"Nē," es atbildēju. "Tikai nervi pagalam."
"Nezinu, kāpēc tu pats sev to uztiepi," viņa sacīja. "Tas galīgi nebija vajadzīgs. Bet zini ko? Man ir labas ziņas. Tikko adidoja helikopters." "Ak tā?"
"Jā, šoreiz agrāk nekā parasti. Padomā, vai nebūtu jauki tagad tajā iekāpt, doties mājup? Doties uz mājām, pie savas ģimenes? Vai tas nebūtu vareni?"
Es sēdēju, atspiedies ar muguru pret sienu, un skatījos uz Džūliju no apakšas.
"Tu saki - es varu doties prom?"
"Bet, protams, Džek! Tev nebūt nevajag šeit palikt! Tikai atdod man pudeli ar vīrusu un dodies mājup!"
Es ne mirkli viņai nenoticēju. Es redzēju šo draudzīgo Džūliju, šo kārdinošo Džūliju. Taču es viņai neticēju.
"Kur ir Meja?"
"Meja atpūšas."
"Tu viņai kaut ko nodarīji."
"Nē. Nē, nē, nē. Kāpēc lai es tā darītu?" Džūlija papurināja galvu. "Tu laikam neko nesaproti, ja? Es nevienam negribu ļaunu, Džek. Ne tev, ne Mcjai, ne kādam citam. Jo sevišķi es negribu nodarīt ļaunu tev."
"Pamēģini to iestāstīt Rikijam."
"Džek! Lūdzu! Uz brīdi aizmirsīsim emocijas un runāsim loģiski. To visu tu sev nodarīji pats. Kāpēc tu atsakies pieņemt šo jauno situāciju?" Viņa pastiepa man roku. Es to satvēru un viņa uzrāva mani kājās. Viņa bija stipra. Stiprāka nekā jebkad agrāk. "Galu galā," viņa teica, "tu esi kļuvis par neatņemamu šā visa sastāvdaļu. Tu mums iznīcināji mežonīgo paveidu, Džek."
"lai labdabīgais varētu plaukt un zelt…"
"Tieši tā, Džek. Lai labdabīgais paveids varētu plaukt un zelt. Un radīt jaunu sinerģiju ar cilvēkiem."
"Tādu sinerģiju, kāda, piemēram, ir tev."
"Pareizi, Džek." Viņa pasmaidīja. Tas bija drausmīgs smaids.
"Un kā jūs sadzīvojat? Tā ir koeksistence? Koevolūcija?"
"Simbioze." Viņa joprojām smaidīja.
"Džūlij, tie ir pussprāguša suņa murgi," es sacīju. "Tā ir slimība."
"Mjā, protams, tu vari teikt arī tā. Jo pagaidām tu tikpat kā neko nezini." Viņa pienāca pie manis un apkampa mani. Es ļāvos. "Tu pat nespēj iedomāties, kas tevi gaida."
"Mans dzīves stāsts," cs atbildēju.
"Izbeidz tiepties tūlīt pat! Vienkārši pieņem to. Tu izskaties noguris, Džek."
Es nopūtos.
"Es ari esmu noguris," cs sacīju. Un tā tiešām bija. Viņas skavās es jutos pavisam slābans. Viņa, bez šaubām, to juta.
"Tad jau tev vienkārši vajag atpūsties. Apskauj mani, Džek."
"Nezinu… Varbūt tev taisnība."
"Protams, man taisnība." Viņa atkal pasmaidīja un ar vienu roku pabužināja man matus. "Ak, Džek… Kā cs pēc tevis ilgojos…."
"Es arī," es atbildēju. "Es arī pēc tevis ilgojos." Es viņu apkampu un cicši piespiedu sev klāt. Mūsu sejas bija pavisam tuvu. Viņa izskatījās daiļa. Viņas lūpas bija pavērtas, acis lūkojās manī, maigas, aicinošas. Es jutu, ka viņa atslābinās. Un tad cs sacīju: "Atbildi man uz vienu jautājumu, Džūlij. Tas mani visu laiku uztrauc."
"Protams, Džek."
"Kāpēc tu slimnīcā neļāvi veikt MR izmeklēšanu?"
Viņa sarauca pieri un adiecās, lai labāk mani redzētu. "Ko? Kāpēc tu tā jautā?"
"Vai tu esi tāda pati kā Amanda?"
"Amanda?"
"Mūsu mazā meitiņa… Tu noteikti viņu atceries. MR aparātā viņa kļuva vesela. Acumirklī."
"Par ko tu runā, Džek?"
"Džūlij, vai spietam ir kaut kādas problēmas ar magnētiskajiem laukiem?"
Viņas acis iepletās. Viņa sāka ķepuroties, rauties laukā no mana tvēriena.
"Laid mani vaļā! Rikij, Rikij!"
"Piedod, saulīt," es sacīju un ar ceļgalu iezvēlu pa avārijas paneli. Atskanēja skaļš blīkšķis, magnēts sāka pulsēt.
Džūlija sāka kliegt.
Viņa kliedza ilgi un nepārtraukti, mute bija plati atvērta, seja no sasprindzinājuma sastingusi. Es cieši viņu turēju. Viņas sejas āda ietrīcējās, sāka strauji vibrēt. Pēc tam viņas vaibsti it kā izauga, it kā uzblīda. Džūlija kliedza bez apstājas. Man šķita, ka viņas acīs es redzu lielas izbailes. Viņas seja joprojām piepampa, tad sāka izšķīst urgās un straumītēs.
Un tad, tieši man acu priekšā, Džūlija pēkšņi izira vārda vistiešākajā nozīmē. Āda no viņas uzblīdušās sejas un ķermeņa aizlidoja pa gaisu daļiņu straumēs kā smiltis, kuras vējš aizpūš no kāpas. Daļiņas magnētiskā lauka virpulī lidoja uz telpas sienu pusi.
Es jutu, kā viņas augums manās rokās kļūst arvien vieglāks. Vēl aizvien no viņas svelpdamas šāvās prom daļiņas, tās sablīvējās visos kaktos. Kad tas bija beidzies, pāri palika - palika manās skaujās - bāla, līķim līdzīga būtne. Džūlijas acis bija dziļi iegrimušas. Viņas mute bija plāna un saplaisājusi, āda - caurspīdīga. Viņas mati bija sausi un bezkrāsaini. Asi rēgojās atslēgas kauls. Džūlija izskatījās kā cilvēks, kas mirst no vēža. Viņas lūpas kustējās. Viņa kaut ko gandrīz nedzirdami sacīja. Es noliecos un piespiedu ausi pie viņas mutes, lai saklausītu.
"Džek," viņa čukstēja, "viņi mani saēd."
"Zinu," es atbildēju.
"Tev kaut kas jādara," tas bija pavisam kluss čuksts.
"Zinu."
"Džek… bērni…" "Jā."
"Es… viņus skūpstīju…" viņa nočukstēja.
Es neatbildēju. Tikai aizvēru acis.
"Džek… glāb manus bērniņus… Džek…"