"Jā," es sacīju.
Es pacēlu acis un ieraudzīju, ka man visapkārt pa sienām ir izstiepta Džūlijas seja un ķermenis, tā, ka visa istaba bija pilna. Daļiņas bija saglabājušas viņas izskatu, taču bija pieplacinātas pie sienām. Tās vēl arī šobrīd kustējās, pieskaņojās viņas lūpu kustībām, plakstu mirkšķināšanai. Man acu priekšā tās no sienām sāka plūst atpakaļ pie viņas kā miesas- krāsas dūmaka.
"Džūlij! Džūlij!"aiz durvīm auroja Rikijs. Viņš vairākas reizes iespēra pa durvīm, tomēr iekšā nenāca. Es zināju, ka viņš neuzdrošināsies ienākt. Biju nogaidījis veselu minūti, lai kondensatori uzlādētos. Viņš nespēja man neļaut ieslēgt impulsu magnētu. Varēju to darīt, kad vien vēlējos - vismaz tik ilgi, kamēr būs spriegums. Nezināju, cik ilgi tā pietiks.
"Džek…"
Pagriezos pret Džūliju. Viņas acis bija skumjas, lūdzošas.
"Džek," viņa klusi teica, "cs nezināju…"
"Nekas," cs atbildēju. Daļiņas peldēja atpakaļ, manu acu priekšā no jauna izveidojot viņas seju. Džūlija atkal kļuva tvirta un daiļa.
Es ar ceļgalu iezvēlu pa avārijas pogu.
Blīkš!
Daļiņas atsprāga, tās atkal salidoja pie sienām, tomēr šoreiz vairs ne tik ātri. Un manās skavās atkal mironci līdzīgā Džūlija, viņas dziļi iegrimušās acis lūdzoši lūkojās manī.
Es iebāzu roku kabatā un izvilku vienu no mēģenītēm ar vīrusiem.
"Es gribu, lai tu izdzer," es sacīju.
"Nē… nē…" Viņa satraucās. "Par vēlu… lai…"
"Pamēģini," es mudināju. Pieliku mēģenīti viņai pie lūpām. "Nu, mīlulīt! Iedzer!"
"Nē… lūdzu… Nav svarīgi…"
Rikijs nelabā balsī auroja:
"Džūlij! Džūlij!" Viņš ar dūrēm dauzīja pa durvīm. "Džū- lij, vai viss ir kārtībā?"
Mirones acis aizslīdēja uz durvju pusi. Viņas lūpas kustējās. Skeleta kauliem līdzīgie pirksti plūkāja manu kreklu, skrāpējās gar audumu. Viņa vēlējās man kaut ko pateikt. Es atkal noliecos, lai dzirdētu.
Viņa elpoja sekli, vārgi. Es nespēju saldausīt, ko viņa saka. Un tad piepeši viss bija skaidrs.
Viņa teica:
"Tagad viņiem vajadzēs tevi nogalināt
"Zinu," es atbildēju.
"Neļauj… Bērni…"
"Neļaušu."
Viņas kaulainā roka pieskārās man pie vaiga. Viņa čukstēja:
"Tu taču zini - es vienmēr esmu tevi mīlējusi, Džek. Es nemūžam nenodarītu tev pāri."
"Zinu, Džūlij. Zinu."
Pie sienām piespiestās daļiņas atkal sāka lidot uz Džūlijas pusi, sastājās, atjaunoja viņas seju un ķermeni. Es vēlreiz iespēru pa avārijas paneli, cerēdams iegūt mazliet laika, lai pabūtu kopā ar viņu, taču atskanēja tikai dobjš mehānisks klaudziens.
Kondensators bija izlādējies.
Un pēkšņi visas daļiņas šņākdamas atgriezās, un Džūlija atkal bija pilnīga, daiļa un stipra kā iepriekš, un viņa atgrūda mani, nomērodama ar nicīgu skatienu, un skaļā, stingrā balsī tcica:
"Man žēl, ka tev vajadzēja to redzēt, Džek."
"Man arī," es atbildēju.
"Tomēr ar to nekas nebūs līdzēts. Mēs veltīgi tērējam laiku. Es gribu to pudeli ar vīrusiem. Un cs gribu to dabūt tūlīt."
Savā ziņā tagad viss bija vienkāršāk. Es sapratu, ka ar mani vairs nerunā Džūlija. Man nevajadzēja bažīties par to, kas ar viņu notiks. Man vajadzēja bažīties tikai par Meju - ja viņa vēl ir dzīva - un par sevi.
Ja man izdosies pārdzīvot dažas nākamās minūtes.
7. diena
7:12
"Labi," es viņai teicu. "Labi. Es atdošu tev tos vīrusus."
Viņa sarauca pieri.
"Tev atkal ir tāda sejas izteiksme…"
"Nē," es atbildēju. "Es padodos. Tu esi uzvarējusi."
"Lai būtu. Sāksim ar tām mēģenītēm, kas atrodas tev kabatā."
"Ar kādām mēģenītēm - ar šīm?" es pārjautāju. Iebāzu roku kabatā, jau iziedams pa durvīm. Tur mani gaidīja Rikijs un Vinss.
"Velns lai parauj, ļoti smieklīgi!" teica Rikijs. "Zini, tu taču varēji viņu nogalināt! Tu varēji nogalināt pats savu sievu."
"Un kā būtu šitā?" es atbildēju.
Joprojām rakņājos kabatā, it kā mēģenītes būtu ieķērušās audumā. Viņi nezināja, ko es grasos darīt, tāpēc atkal sagrāba mani, Vinss no vienas puses, Rikijs - no otras.
"Veči," es sacīju, "es neko nevaru iesākt, ja jūs…"
"Palaidiet viņu vaļā," pavēlēja Džūlija, iznākdama no magnētu telpas.
"Ko vēl ne!" iebilda Vinss. "Viņš tur kaut ko velk ārā."
Es joprojām čammājos, pūlēdamies izvilkt mēģenītes, un visu laiku cīkstējos ar Rikiju un Vinsu. Beidzot tās bija man rokā. Es nosviedu vienu, tā nokrita uz betona grīdas, un pašķīda brūnās samazgas.
"Ak kungs!" Viņi visi atlēca, palaizdami mani vaļā. Viņi blenza uz grīdu un noliecās, lai paskatītos uz savām kājām un pārliecinātos, ka viņus nav ķērušas brūnā šķidruma šļakatas.
Tai brīdī es metos bēgt.
Pagrābu no paslēptuves pudeli un metos cauri ccham. Man vajadzēja tikt līdz liftam un uzbraukt līdz griestiem, kur atradās visas iekšējās komunikācijas. Tur, augšā, bija gaisa kondicionētāji un elektrības sadales kastes… un tvertnes ar šķidrumu ugunsgrēka gadījumiem. Ja es paspēšu nokļūt līdz liftam un uzbraukt tikai septiņu vai astoņu pēdu augstumā, viņi vairs netiks man klāt.
Ja es to spēšu, tad mans plāns izdosies.
Lifts atradās apmēram simt piecdesmit pēdu attālumā.
Es skrēju no visa spēka, lēkdams pāri astoņkāja zemākajiem taustekļiem, noliekdamies zem citiem taustekļiem, tiem, kas stiepās krūšu augstumā. Atskatījos, bet šai taustekļu un aparatūras labirintā nespēju viņus saskatīt. Toties es dzirdēju, kā viņi saklicdzas, un dzirdēju pēdu dunoņu. Dzirdēju, kā Džūlija uzsauc:
"Viņš dodas uz smidzinātājiem!"
Priekšā jau bija redzama lifta vaļējā, dzeltenā kaste.
Galu galā varbūt man tomēr izdosies.
Tieši tai brīdī es paklupu pār vienu taustekli un izstiepos uz grīdas. Pudele aizslīdēja pa grīdu un apstājās pie stikla konstrukcijas balsta staba. Es uzlēcu kājās un paķēru pudeli. Nojautu, ka viņi min man uz papēžiem. Vairs neuzdrošinājos atskatīties.
Es metos uz liftu, palīzdams zem pēdējās caurules, taču, kad pacēlu galvu, Vinss jau bija man priekšā. Acīm redzot, viņš zināja īsāku ceļu starp astoņkāja taustekļiem; kaut kā viņam bija izdevies mani apsteigt. Tagad viņš vīpsnādams stāvēja lifta kastē. Atskatījies es ieraudzīju, ka Rikijs ir tikai dažas pēdas aiz manis un strauji tuvojas.
"Izbeidz, Džek!" kliedza Džūlija. "No tā labāk nekļūs!"
Tur nu viņai bija taisnība - nekas labāks šeit nebija gaidāms. Es nespēju tikt garām Vinsam. Un es vairs nevarēju aizbēgt no Rikija, viņš bija pārāk tuvu. Pārlēcu pāri kaut kādai caurulei, apgāju apkārt kaut kādam elektrības skapītim un pietupos. Kad Rikijs pārlēca pāri šai caurulei, es iebliezu viņam ar elkoni pa kājstarpi. Viņš iekaucās, nokrita un sāka valstīties pa grīdu aiz briesmīgām sāpēm. Es pakavējos un no visa spēka iespēru viņam pa galvu. Tas - par Čārliju.
Metos skriet.
Vinss stāvēja pie lifta, pieliecies, sažņaudzis dūres. Viņš nespēja vien sagaidīt, kad sāksies kautiņš. Es skrēju tieši viņam virsū, un viņš apmierināts plati pasmaidīja.
Taču pēdējā brīdī es pacirtos pa kreisi. Es palēcos.
Un sāku rāpties pa kāpnēm, kas veda augšup gar sienu.
Džūlija ieldiedzās:
"Apturiet viņu! Apturiet!"
Rāpties bija ļoti grūti, jo labās rokas īkšķī man karājās pudele; tā visu laiku sitās pret plaukstu. Es koncentrējos uz šīm sāpēm. Es paniski baidījos no augstuma un nevēlējos palūkoties lejup. Turklāt tā es neredzēju, kas velk mani aiz kājām, rauj mani lejā. Es spārdījos, taču - lai kas ari man sekoja - tas neatlaidās.