Pēdīgi es tomēr pagriezos un paskatījos. Es biju desmit pēdu augstumā virs grīdas, un divus pakāpienus zem manis karājās Rikijs. Ar brīvo roku viņš bija sagrābis mani aiz kājām un stipri spieda potīti. Viņš parāva mani aiz kājām un nogrūda tās no pakāpiena. Es paslīdēju, un manas rokas caururba dedzinošas sāpes. Tomēr cs noturējos un nenokritu.
Rikijs drūmi smaidīja. Es spārdījos, mēģinādams trāpīt viņam pa seju, taču man neveicās, manas kājas viņš bija cieši piespiedis sev pie krūtīm. Viņš bija neiedomājami stiprs. Es vēl pakārpījos, tad aptvēru, ka varu paraut vienu kāju uz augšu. Tā arī izdarīju, atbrīvoju kāju un kārtīgi uzminu viņam uz tās rokas, ar kuru viņš turējās. Viņš ieaurojās un palaida vaļā manas kājas, lai pieķertos pie kāpnēm ar otru roku. Es vēlreiz pamatīgi uzminu - un spēru atmuguriski, trāpīdams viņam tieši pazodē. Viņš noslīdēja piecus pakāpienus zemāk, tad pieķērās pie spraišļa un palika tur karājamies, gandrīz virs pašas grīdas.
Es atkal sāku rāpties.
Pa cehu skrēja Džūlija, kliegdama:
"Apturiet viņu!"
Es dzirdēju ierūcamies lifta motoru. Vinss pabrauca man garām. Viņš gribēja sagaidīt mani augšā.
Es rāpos.
Es biju piecpadsmit pēdu augstumā virs grīdas līmeņa, tad - divdesmit. Palūkojos lejup un redzēju, ka Rikijs stipri tālu. Viņš bija ļoti atpalicis. Es nodomāju, ka viņš nepaspēs mani noķert, un tad Džūlija savērpās kā korķuviļķis un uzšāvās gaisā, traucās pie manis… un pieķērās pie pakāpiena tieši man blakus. Tikai tā nebija Džūlija, tas bija spiets, un kādu mirkli tas mazliet pajuka, un es varēju redzēt tam cauri, cs redzēju virmojošās daļiņas, no kurām tas sastāvēja. Paraudzījies lejup, es ieraudzīju, ka īstā Džūlija - mironīgi bāla - stāv un skatās augšup uz mani, viņas seja bija kā ar ādu apvilkts galvaskauss. Taču spiets pa labi no manis atkal sablīvējās, gluži tāpat kā iepriekš. Tas izskatījās kā Džūlija. Lūpas kustējās, un es dzirdēju savādu balsi sakām: "Piedod, Džek!" Un spiets sarāvās, kļuva vēl ciešāks un pārvērtās mazā Džūlijā, viņas augums nepārsniedza četras pēdas.
Es pagriezos un rāpos tālāk.
Mazā Džūlija pašāvās atpakaļ un ar spēku ietriecās manī. Sajūta bija tāda, it kā man būtu iezvelts ar cementa maisu, elpa aizžņaudzās. Plauksta atlaidās un man tik tikko izdevās palikt karājamies, kad Džūlijas spiets ietriecās manī vēlreiz. Es locījos un vairījos, no sāpēm vaidēdams, un turpināju rāpties augstāk par spīti uzbrukumiem. Spietam pietika masas, lai man nodarītu sāpes, tomēr tās nepietika, lai mani nogāztu no kāpnēm.
Arī spiets laikam bija to aptvēris, jo tagad mazais Džūlijas spiets sablīvējās lodē un, līgani aizslīdējis uz priekšu, ietina manu galvu dūcošā mākonī. Es biju pilnīgi akls. Vispār neko vairs neredzēju. Man bija tāda sajūta, it kā es būtu iekļuvis smilšu vētras sirdī. Sataustīju nākamo spraisli, tad aiznākamo. Man seju un rokas durstīja adatiņas, sāpes kļuva arvien spēcīgākas, arvien asākas. Acīmredzot spiets mācījās, kā koncentrēt sāpes. Labi vēl, ka tas nebija iemācījies žņaugt. Spiets nedarīja neko, lai traucētu man elpot.
Es turpināju ceļu.
Rāpos augstāk tumsā.
Tad es sajutu, ka Rikijs atkal rauj mani aiz kājas. Un tobrīd es beidzot vairs nesapratu, ko lai tagad iesāk.
Es karājos gaisā, divdesmit piecu pēdu augstumā, no visa spēka ieķēries spraislī, vilkdams sev līdzi pudeli ar brūnām samazgām. Augšā mani gaidīja Vinss, apakšā raustīja Rikijs, un ap galvu man dūca spiets, padarīdams mani aklu un neciešami sāpīgi dzeldams. Es biju pārguris un zaudējis cerību, jutu, ka mans cīņas spars izsīkst. Taustoties pēc pakāpieniem, pirksti drebēja. Es vairs nespēju pie tiem pieķerties. Apzinājos, ka man pietiktu tikai palaist vaļā rokas, un es nokritīšu, un vienā mirklī viss būs beidzies. Es tik un tā biju pagalam.
Sačamdīju nākamo spraisli, pieķēros pie tā un pievilkos. Pleci dega kā ugunīs. Rikijs nešpetni rāva mani lejup. Es apjautu, ka viņš uzvarēs. Viņi visi uzvarēs. Viņi uzvarēs vienmēr.
Un tad man ienāca prātā Džūlija, bāla kā rēgs un tieva kā niedrīte. Tik dkko kustinādama lūpas, viņa lūdzās: "Glāb manus bērniņus." Man ienāca prātā bērni, kas gaidīja mani mājās. Es redzēju, kā viņi sēž pie galda un gaida vakariņas. Es sapratu, ka man jāturpina cīņa, pilnīgi vienalga - kā.
Un es tā darīju.
Man nav skaidrs, kas notika ar Rikiju. Viņam kaut kā bija izdevies noraut manas kājas no pakāpieniem un es karājos gaisā, turēdamies tikai ar rokām un mežonīgi spārdīdamies; laikam biju iespēris viņam pa seju un salauzis degunu.
Jo Rikijs acumirklī palaida mani vaļā un cs dzirdēju, kā viņš, ar troksni atsizdamies pret pakāpieniem, ripo lejup, izmisīgi pūlēdamies kaut kur pieķerties, bet krīt arvien zemāk. Es dzirdēju: "Rikij, nē!", un mākonis man ap galvu bija nozudis, es atkal biju pilnīgi brīvs. Palūkojies lejup, ieraudzīju Džūlijas spietu blakus Rikijam, kuram bija izdevies ieķerties spraislī apmēram divpadsmit pēdu augstumā no grīdas. Viņš nikni paskatījās augšup. Viņa mute un deguns bija vienās asinīs. Viņš atkal sāka ķepuroties man pakaļ, taču Džūlijas spiets sacīja: "Nē, Rikij! Nē, nevajag! Lai Vinss rīkojas!"
Un tad Rikijs pa pusei nokāpa, pa pusei nokrita uz grīdas, bet spiets atkal iemitinājās Džūlijas bālajā ķermenī. Viņi abi stāvēja un skatījās uz mani.
Es aizgriezos un palūkojos augšup.
Kāpņu galā, piecas pēdas virs manis, stāvēja Vinss.
Viņš stāvēja uz augšējiem spraišļiem un pieliekdamies aizšķērsoja man ceļu. Tikt viņam garām nebija iespējams. Es apstājos, lai kaut cik apdomātos, pārnesu savu svaru uz vienu kāju, otru uzliku uz nākamā pakāpiena, aizāķēju brīvo roku ap to pakāpienu, kas bija vistuvāk manai sejai. Taču, kāju celdams, es jutu, ka man kabatā kaut kas ir. Es apstājos.
Man bija palikusi vēl viena mēģene ar fagiem.
Iebāzu roku kabatā, izvilku mēģenīti un parādīju Vinsam. Ar zobiem izrāvu aizbāzni.
"Ei, Vins," es uzsaucu, "kā būtu ar mēslu dušu?"
Viņš nekustējās. Tomēr viņa acis piemiedzās.
Es pakāpos vēl vienu spraisli augstāk.
"Labāk paej nost, Vins," es sacīju, taču elsoju tik skaļi, ka īsti draudi man neiznāca. "Paej nost, kamēr neesi kļuvis slapjš…"
Kārtējais pakāpiens. Mūs šķīra vairs tikai trīs pakāpieni.
"Pats uzprasījies, Vins." Es paņēmu mēģenīti otrā rokā. "No šejienes es tev ģīmī nevarēšu trāpīt. Toties kājām un apaviem gan krietni tiks. Kā tev patīk?"
Atkal viens pakāpiens.
Vinss pat nepakustējās.
"Var jau būt, ka patīk," es sacīju. "Tu esi briesmu cienītājs, ja?"
Apstājos. Ja es uzrāpšos vēl par vienu spraisli augstāk, viņš varēs iespert man pa galvu. Ja es palikšu tepat, viņam nāksies nokāpt pie manis - un tad jau es viņam tikšu klāt. Tāpēc es nekur nekāpu.
"Ko tu saki, Vins? Iesi prom vai stāvēsi?"
Viņš sarauca pieri. Viņa acis šaudījās no manas sejas uz mēģenīti un atpakaļ.
Un tad viņš soli atkāpās.
"Labs puika, Vins!"
Es uzrāpos vienu pakāpienu augstāk.
Viņš bija atkāpies tik tālu, ka cs nespēju viņu saskatīt. Droši vien viņš bija iecerējis mesties man virsū, kad es būšu pašā augšā. Tāpēc sagatavojos noliekties un sagriezties sāniski.
Pēdējais pakāpiens.