Tagad es viņu redzēju. Viņš neko nebija iecerējis. Vinss drebēja no panikas kā stūrī iedzīts dzīvnieks. Viņš bija ierāvies kādā tumšā gaiteņa spraugā, viņa acis es neredzēju, taču redzēju, kā trīc viņa augums.
"Nu tad tā, Vins," cs sacīju. "Es kāpju augšā."
Es spēru pirmo soli uz režģotās platformas. Stāvēju tieši kāpņu augšgalā, man apkārt bija dūcošas ietaises. Nieka divdesmit pēdu attālumā bija redzamas kopā sajūgtās ugunsdzēsības smidzinātāju tvertnes. Pametis skatienu lejup, es ieraudzīju Rikiju un Džūliju - viņi stāvēja un lūkojās uz mani. Prātoju, vai viņi nojauš, cik tuvai savam mērķim esmu nokļuvis.
Atskatījos uz Vinsu, un tieši īstajā brīdī. Viņš vilka no stūrī noliktas kastes baltu, caurspīdīgu polietilēna plēvi. Vinss ietinās tajā kā apmetnī un, dobji ieaurodamies, metās man virsū. Es stāvēju pie pašas kāpņu malas. Man nebija laika pa- mukt malā, tāpēc cs tikai sagriežos sāniski un pieplaku pie resnas caurules, lai būtu vieglāk izturēt triecienu.
Vinss uzskrēja man virsū.
Mēģene izlidoja man 110 rokas un saplīsa sīkās druskās uz režģotās grīdas. Pudele, ko biju turējis otrā rokā, no trieciena aizripoja pa metālisko laipu un apstājās pie pašas malas. Vēl pāris collu, un tā lidotu lejup. Es metos tai pakaļ.
Vinss, joprojām slēpdamies plēvē, vēlreiz man uzklupa. Es atkal ietriecos ar muguru caurulē. Galva nodunēja pret tēraudu. Gandrīz nokritu, paslīdējis brūnajās samazgās, kas sūcās pa režģa caurumiem un pilēja lejup. Vinss trešo reizi triecās man virsū.
Viņš bija tā pārbijies, ka pat nebija pamanījis, ka man vairs nav nekādu ieroču. Vai varbūt cauri plēvei viņš to neredzēja.
Viņš tikai atkal un atkal taranēja mani ar visa sava ķermeņa masu, un galu galā es paslīdēju un nokritu uz ceļiem. Tūdaļ pat rāpus metos pie pudeles, kas stāvēja tikai desmit pēdu attālumā. Šī ērmīgā uzvedība lika Vinsam uz bridi apstāties; viņš parāva uz leju plēvi un ieraudzīja pudeli. Viņš lēca tai pakaļ.
Taču bija jau par vēlu. Es jau biju satvēris pudeli un parāvu to sānis tieši tobrīd, kad Vinss, ietinies plēvē, nokrita tur, kur pirms brīža bija stāvējusi pudele. Viņš pamatīgi sasitās pret metāla laipas malu un apdullis kratīja galvu, lai attaptos.
Bet es saķēru viņa plēves malu un parāvu to uz augšu.
Vinss iebļāvās un novēlās pāri apmalei.
Es redzēju, kā viņš nokrita uz grīdas. Viņš vairs nekustējās. Tad no viņa izlidoja spiets, tas uzšāvās gaisā kā Vinsa rēgs. Šis rēgs piebiedrojās Rikijam un Džūlijai - viņi joprojām stāvēja un, galvas atgāzuši, skatījās uz mani. Tad viņi pagriezās un metās skriešus pa cehu, lēkdami pāri astoņkāja taustekļiem, kas gadījās viņiem ceļā. Pēc tā, kā viņi skrēja, bija redzams, cik ļoti viņi steidzas. Varēja pat ienākt prātā, ka viņi ir pārbijušies.
Labi, es nodomāju.
Pierausos kājās un devos uz ugunsdzēsības sistēmas tvertņu pusi. Uz zemākās bija ar trafaretu uzkrāsota instrukcija. Nebija grūti saprast, kuri ir īstie vārsti. Es pagriezu vārstu, atskrūvēju ielietnes vāciņu, pagaidīju, kamēr ārā izplādīs saspiestais slāpeklis, un tad ielēju tvertnē visu galona pudeles saturu. Pēc tam es aizskrūvēju vāciņu, piegriezu vārstu, atjaunoju slāpekļa spiedienu.
Šis darbiņš nu bija paveikts.
Es dziļi ievilku elpu.
Šķiet, ka uzvarētājs galu galā tomēr būšu es.
Ar liftu nobraucu lejā. Pirmo reizi šodien es jutos labi.
7. diena
8:12
Viņi visi bija sapulcējušies ceha tālākajā galā - Džūlija, Rikijs un tagad arī Bobijs. Turpat bija Vinss, viņš lidinājās fonā, taču brīžam es viņam redzēju cauri, jo viņa spiets bija diezgan skrajš. Es prātoju, kuri no pārējiem šobrīd vairs ir tikai spieti. To nevarēja zināt. Taču tam tik un tā nebija nozīmes.
Viņi stāvēja pie lielu monitoru pudura - tajos bija redzami visi ražošanas procesa parametri: temperatūras grafiki, gatavo produktu izlaide, Dievs zina, kas vēl. Taču monitoriem viņi bija uzgriezuši muguru. Viņi skatījās uz mani.
Es rāmi gāju uz viņu pusi - vienmērīgā solī, man nekur nebija jāsteidzas. Kur nu. Droši vien pagāja vesela divas minūtes, kamēr es no lifta aizgāju līdz tai vietai, kur viņi stāvēja. Viņi skatījās uz mani, sākumā apjukuši, pēc tam - arvien klajākā uzjautrinājumā.
"Nu, Džek," pēdīgi ierunājās Džūlija. "Kā tev klājas?"
"Tā neko," cs atbildēju. "Jo tālāk, jo labāk."
"Izskatās, ka tu esi varen pārliecināts par sevi."
Parausdju plecus.
"Tad tu visu esi nokārtojis, ja?" Džūlija jautāja.
Es atkal paraustīju plecus.
"Starp citu, kur ir Meja?"
"Nezinu. Kāpēc tu jautā?"
"Bobijs viņu meklēja, bet nekur nevarēja atrast."
"Nav ne jausmas," es atbildēju. "Kāpēc jūs viņu meklējāt?"
"Mēs domājām, ka mums visiem vajadzētu turēties kopā," sacīja Džūlija, "līdz visi mūsu darbi šeit būs pabeigti."
"Ā," es teicu, "tad re, kas šobrīd notiek! Mēs pabeidzam savus darbus?"
Viņa lēni palocīja galvu. "Jā, Džek. Tieši tā."
Es nevarēju riskēt, tāpēc pulkstenī neskatījos un man bija jāmēģina tāpat uzminēt, cik ilgs laiks jau pagājis. Es lēsu - trīs vai četras minūtes. Es jautāju:
"Nu, un kas jums padomā?"
Džūlija sāka staigāt šurpu turpu.
"Zini, Džek, man lielu vilšanos ir sagādājis tas, kā iznāca ar tevi. Patiešām! Tu taču zini, cik svarīgs tu man esi. Es nemūžam nebūtu pieļāvusi, lai ar tevi notiek kas ļauns. Bet tu cīnies pret mums, Džek. Un nevēlies izbeigt šo cīņu. Mēs nevaram to pieļaut."
"Ahā," es sacīju.
"Mēs vienkārši to nevaram, Džek."
Es iebāzu roku kabatā un izņēmu plastmasas šķiltaviņas. Ja arī Džūlija vai kāds no pārējiem to pamanīja, viņi neļāva to noprast.
Džūlija turpināja staigāt. "Džek, tevis dēļ es esmu nonākusi grūtā situācijā."
"Kā tad tā?"
"Tev tika dāvāta privilēģija būt klāt brīdī, kad šeit dzima kaut kas pilnīgi jauns. Kaut kas jauns un brīnumains. Bet tevī nebija līdzjūtības, Džek."
"Nebija gan."
"Dzimšana ir sāpīga."
"Nāve tāpat," cs sacīju.
Viņa staigāja, kā staigājusi. "Jā," viņa piekrita, "nāve tāpat." Pieri saraukusi, viņa palūkojās manī.
"Kaut kas noticis?"
"Kur ir Meja?" viņa atkal noprasīja.
"Nezinu. Man nav nc mazākā priekšstata."
Viņa savilka uzacis. "Mums viņa jāatrod, Džek!"
"Nešaubos, ka jūs to spēsiet."
"Jā, mēs to spēsim."
"Tad jau es jums nemaz neesmu vajadzīgs," cs sacīju. "Rīkojieties vien! Nu, jums taču pieder nākotne, ja es pareizi atceros. Jūs esat neuzveicami un visuvareni. Bet es esmu parasts cilvēks."
Džūlija sāka mest loku ap mani, aplūkodama mani no visām pusēm. Es nopratu, ka viņu mulsina mana izturēšanās. Vai varbūt viņa mani novērtēja. Varbūt es biju pārcenties? Aizgājis par tālu? Viņa kaut ko bija pamanījusi. Viņai bija radušās kaut kādas aizdomas. Tas mani ļoti uztrauca.
Es nervozi pagrozīju rokās šķiltaviņas.
"Džek," tcica Džūlija, "es esmu tevī vīlusies."
"Tu to jau teici."
"Jā," viņa piekrita. "Bet cs joprojām neesmu pārliecināta…"
It kā uztvēruši vārdos neizteiktu mājienu, visi vīrieši sāka iet man apkārt. Viņi meta ap mani lokus. Vai tā bija savdabīga skenēšanas procedūra? Vai varbūt tas nozīmēja ko citu?
Es mēģināju aplēst laiku. Droši vien jau bija pagājušas piecas minūtes.
"Panāc, Džek! Es gribu tevi labāk apskatīt!"