Džūlija uzlika roku man uz pleca un pieveda mani pie viena no astoņkāja lielajiem taustekļiem. Tas bija teju teju sešas pēdas plats un tā virsma bija gluda kā spogulis. Es redzēju, kā Džūlija stāv man blakus. Uzlikusi roku man uz pleca.
"Vai mēs neesam glīts pāris? Cik bēdīgi! Mums varēja būt tāda nākotne!"
"Mjā," es atsaucos.
Un, tiklīdz es biju atvēris muti, no Džūlijas sāka strāvot blāvu daļiņu upe, tās savērpās gaisā un kā ūdens šalts lija pār mani, noklāja mani viscaur, krita man mutē. Es sažmiedzu lūpas ciet, taču tas nelīdzēja, jo mans stāvs spogulī it kā izkusa un tā vietā parādījās Džūlijas stāvs. Šķita, ka viņas āda būtu viņu atstājusi un nolaidusies pār mani. Tagad spoguļa priekšā plecu pie pleca stāvēja divas Džūlijas.
"Izbeidz, Džūlij!" es sacīju.
Viņa iesmējās. "Kāpēc? Manuprāt, tas ir uzjautrinoši."
"Izbeidz," es pavēlēju. Kaut arī es izskatījos kā Džūlija, balss man joprojām bija iepriekšējā, manējā. "Pārtrauc!"
"Vai tiešām tev nepatīk? Manuprāt, tas ir ļoti smieklīgi! Tu pēkšņi esi kļuvis par mani!"
"Pārtrauc, es teicu!"
"Džek, tu vairs neko nesaproti no jokiem."
Es sagrābu Džūlijas vaibstus uz savas sejas, mēģinādams tos noraut kā masku. Taču mani pirksti sataustīja tikai manis paša ādu. Kad es paskrāpēju savu vaigu, spogulis rādīja nagu pēdas uz Džūlijas vaiga. Es izstiepu roku un pieskāros saviem matiem. Šai izbīlī šķiltaviņas izkrita man no rokām ar troksni uz betona grīdas.
"Aizvāc to no manis," es teicu. "Aizvāc!"
Man ausīs atskanēja šņākoņa, un Džūlijas āda bija pazudusi, tā uzšāvās gaisā un nolaidās pār Džūliju. Vienīgi - tagad Džūlija izskatījās kā es. Nu spoguļa priekšā plecu pie pleca stāvēja divi Džcki.
"Tā ir labāk?" viņa apjautājās.
"Nesaprotu, ko tu mēģini pierādīt." Es uzelpoju.
Noliecos un pacēlu šķiltaviņas.
"Es neko nemēģinu pierādīt," atbildēja Džūlija. "Es tikai tevi izjūtu, Džek. Un zini, ko es atklāju? Tev ir kāds noslēpums, Džek. Un tu domāji, ka es to neuzzināšu."
"Ak tā?"
"Bet cs uzzināju!" viņa sacīja.
Nespēju izdomāt, kā lai uztver viņas vārdus. Es vairs nesapratu, kur cs esmu, un šīs izskata maiņas mani bija tā samulsinājušas, ka man vairs nebija nekāda priekšstata par laika ritējumu.
"Tu uztraucies par laiku, vai nc^ Džek?" viņa jautāja. "Nevajag! Mums ir vesela jūra laika. Šeit nevar notikt nekas negaidīts. Vai padalīsies ar mums savā noslēpumā? Vai varbūt mums nāksies tevi piespiest?"
Viņai aiz muguras cs redzēju kontrolmonitoru grēdu. Tajos, kas stāvēja stūri, mirgoja sarkans taisnstūris ar kaut kādu uzrakstu, ko es nespēju izlasīt. Daži grafiki strauji gāja uz augšu, līnijas no zilām kļuva dzeltenas, tad - sarkanas.
Es neko nedarīju.
Džūlija pagriezās pret vīriešiem. "Lai notiek," viņa sacīja. "Piespiediet viņu pastāsdt!"
Visi trīs uzreiz pagriezās un devās pie manis. Bija laiks viņiem parādīt. Bija laiks aizcirst slazdu.
"Mierīgi!" es sacīju. Pacēlu gaisā šķiltavas, uzšķīlu liesmiņu un pieliku tās pie tuvākā ugunsdrošības sensora.
Vīrieši apstājās kā zemē iemieti. Viņi vēroja mani.
Es turēju šķiltavas, liesmiņa dega. Scnsors kļuva melns no dūmiem.
Un nekas nenotika.
Liesmiņa kausēja mīksto metāla plāksnīti zem sensora. Man pie kājām krita sudrabotas metāla lāses. Un joprojām nekas nenotika. Ugunsdzēsības sistēma nesāka darboties.
"Velns parāvis," es norūcu.
Džūlija domīgi lūkojās uz mani.
"Tāds jauks plāns, Džek! Atjautīga doma! Bet tu aizmirsi par vienu lietu."
"Kādu tad?"
"Rūpnīcā ir drošības sistēma. Un, kad mēs redzējām, ka tu dodies pie smidzinātājiem, Rikijs sistēmu izslēdza. Visa drošības sistēma ir izslēgta, tāpēc arī smidzināšanas sistēma nedarbojas." Viņa paraustīja plecus. "Izskatās, ka tev neveicas, Džek."
Es izslēdzu šķiltaviņas. Nekas cits man neatlika. Es stāvēju un jutos kā idiots. Man šķita, ka gaisā ir parādījusies kaut kāda tikko jaušama smarža. Kaut kas saldens un šķebinošs. Bet kas to lai zina…
"Jā, plāns bija jauks," sacīja Džūlija. "Tomēr laba daudz nevajag."
Viņa pagriezās pret vīriešiem un pamāja ar galvu. Visi trīs devās pie manis. Es teicu:
"Ei, veči, ko jūs…" Viņi nereaģēja. Viņu sejas nepauda pilnīgi neko. Viņi sagrāba mani, un es sāku kārpīties pretī. "Ei, izbeidziet…" Es izrāvos. "Ei!"
"Neradi mums liekas grūtības, Džek," teica Rikijs, un es atsaucos: "Ej tu galīgi, Rikij!" un iespļāvu viņam sejā. Mani tūlīt pat nogāza uz grīdas. Es cerēju, ka vīruss iekļūs viņam mutē. Es cerēju, ka tā man izdosies viņu aizkavēt, ka mēs vēl kausimics… notiks vienalga, kas, un tiks novilcināts laiks. Taču viņi nogāza mani uz grīdas, visi trīs klupa man virsū un sāka mani žņaugt. Es jutu, kā viņu rokas spiež man kaklu. Bobijs bija aizspiedis man muti un degunu. Mēģināju viņam iekost. Viņš neatrāva rokas un cieši skatījās man acīs. Rikijs izklaidīgi smaidīja - it kā viņš mani nepazītu, it kā viņam nebūtu nekādu emociju pret mani. Trīs pilnīgi sveši cilvēki slepkavoja mani lietpratīgi un ātri. Es dauzīju viņus ar dūrēm, līdz Rikijs ar ceļgalu piespieda vienu manu roku pie zemes un Bobijs savaldīja otru. Es vairs nemaz nevarēju pakustēties. Mēģināju spārdīties, taču Džūlija sēdēja man uz kājām. Palīdzēja viņiem mani nožmiegt. Es manīju, ka pasaule man acu priekšā kļūst miglaina. Blāvi un dūmakaini pelēka.
Tad atskanēja kluss sprakšķis - it kā tiktu cepta kukurūza vai būtu ieplaisājis stikls. Džūlija iekliedzās: aKas tur ir?"
Trijotne palaida mani vaļā un piecēlās kājās. Viņi atstāja mani un pakāpās nost. Es klepodams gulēju uz grīdas. Piecelties es pat nemēģināju.
"Kas tur ir?" auroja Džūlija.
Augstu mums virs galvas uzsprāga pirmā stikla astoņkāja caurule. Kūpēdama un šņākdama, izlija brūna žurga. Pārsprāga nākamā caurule, tad vēl viena. Cehā skanēja skaļa šņākšana. Viss pieplūda ar tumšbrūnas miglas vāliem.
"Kas tas ir?" kliedza Džūlija.
"Konveijers," atbildēja Rikijs. "Tas ir pārkarsis un tagad uzsprāgst."
"Kā? Kā tas varēja notikt?"
Es uzslējos sēdus, joprojām klepodams, tad picrausos kājās. Es tcicu:
"Drošības sistēma nedarbojas - atceraties? Jūs paši to izslēdzāt. Tagad te visu piepūtīs pilnu ar vīrusiem."
"Tas nebūs ilgi," atsaucās Džūlija. "Tūlīt mēs atkal palaidīsim drošības sistēmu." Rikijs jau stāvēja pie vadības paneļa, drudžaini dauzīdams taustiņus.
"Atjautīga doma, Džūlij," cs sacīju. Aizdedzinājis šķiltavas, es pieliku tās pie ugunsdzēsības sensora.
"Beidz!" iekliedzās Džūlija. "Rikij, beidz!"
Rikijs paklausīja.
"Dariet, ko darīdami, tik un tā būs slikti," cs sacīju.
Džūlija apcirtās un, pārskaitusies līdz neprātam, uzšņāca:
"Es tevi ienīstu!"
Viņas augums jau sāka izbalēt, kļuva vienmērīgi pelēcīgs. Tas pats notika ar Rikiju - ari viņš strauji zaudēja krāsas. Gaiss bija pilns ar vīrusiem, un tic jau sāka iznīcināt viņu spietus.
Kaut kur astoņkāja augstāko taustekļu līmenī atskanēja sprakšķis. Tad citviet nozalgoja elektriskais loks. To ieraudzījis, Rikijs iekliedzās:
"Tas nekas, Džūlij! Riskēsim!"
Viņš uzsita pa taustiņiem, un iedarbojās drošības sistēma. Sāka gaudot sirēnas. Ekrānos sarkani mirgoja informācija par pārsniegtu metāna un citu gāzu koncentrāciju. Galvenajā monitorā parādījās uzraksts: DROŠĪBAS SISTĒMA IESLĒGTA.