Un no ugunsdzēsības smidzinātājiem sāka straumēm līt brūnas šļakatas.
Viņi sāka kliegt, kolīdz viņus ķēra pirmās lāses. Viņi locījās un rāvās čokurā, saruka man tieši acu priekšā. Džūlijas seja bija pāršķobīta. Viņa skatījās uz mani ar klaju ienaidu. Taču Džūlija jau bija sākusi izšķīst. Viņa nokrita ceļos, tad nogāzās uz muguras. Pārējie valstījās pa grīdu, no sāpēm kliegdami.
"Nāc, Džek!" Kāds pavilka mani aiz piedurknes. Tā bija Meja. "Nāc, Džek!" viņa atkārtoja. "Šeit viss ir pilns ar metānu. Laiks doties prom."
Es vilcinājos, joprojām skatīdamies uz Džūliju. Tad mēs pagriežamies un bēgām.
7. diena
9:11
Helikoptera pilots atvēra durvis, jau pa gabalu ieraudzījis mūs skrienam pa nosēšanās laukumu. Mēs ielēcām kabīnē. "Braucam!" pavēlēja Meja.
"Es pieprasu, lai jūs vispirms aizsprādzētu drošības jostas, un tikai tad…"
"Celiet gaisā šo grabažu!" es iebļāvos.
"Atvainojiet, tādi ir noteikumi, un nav droši…"
No elektrostacijas durvīm, pa kurām mēs tikko bijām izskrējuši, sāka velties melni dūmi. Tie kāpa zilajās tuksneša debesīs.
Tos ieraudzījis, pilots iesaucās:
"Turieties!"
Mēs pacēlāmies gaisā un pagriczāmics uz ziemeļiem, tālāk no rūpnīcas ēkām. Dūmi jau stiepās no visām ventilācijas atverēm zem jumta dzegas. Debesīs vijās melns plīvurs.
"Uguns sadedzina gan nanodaļiņas, gan arī baktērijas," teica Meja. "Neraizējies!"
"Uz kurieni mēs dodamies?" jautāja pilots.
"Uz mājām."
Viņš pagriezās uz rietumiem, un dažu minūšu laikā rūpnīca palika mums aiz muguras. Tā nozuda aiz apvāršņa. Meja bija atzvilusi sēdeklī, aizvērusi acis. Es viņu uzrunāju:
"Es biju domājis, ka tas viss uzsprāgs gaisā. Bet viņi atkal ieslēdza drošības sistēmu. Tad jau laikam nesprāgs."
Meja neatbildēja.
"Tad kāpēc bija tik briesmīgi jāsteidzas no šejienes prom?" es turpināju. "Un kur tu vispār biji? Neviens tevi nevarēja atrast."
"Es biju ārā, noliktavā," Meja atbildēja.
"Un ko tu tur darīji?"
"Meklēju termītu."
"Atradi?"
Skaņas nebija. Tikai dzeltenas gaismas zibsnis, kas mirkli zvēroja aiz tuksneša apvāršņa un tad nodzisa. Gandrīz jau varēja nodomāt, ka nekas nav noticis. Taču helikopters noraustījās un palēcās - mums garām aizvēlās triecienvilnis.
"Svētā Dievmāte, kas tur bija?" jautāja pilots.
"Ražošanas negadījums," es atbildēju. "Ļoti nepatīkami."
Viņš pasniedzās pēc rācijas.
"Derētu paziņot."
"Jā," es atsaucos. "Derētu gan."
Mēs lidojām uz rietumiem, un cs ieraudzīju zaļo mežu līniju un Sjcrras viļņainās priekškalnes. Mēs šķērsojām Kalifor- nijas robežu.
7. diena
23:57
Ir vēls.
Gandrīz pusnakts. Mājā valda klusums. Es nezinu, ar ko tas viss beigsies. Bērniem ir ļoti slikti, es viņiem iedevu vīrusu, un viņi briesmīgi vemj. Es dzirdu, kā mans dēls un meita katrs savā vannasistabā rīstās. Pirms dažām minūtēm es biju aizgājis palūkoties, kā viņiem klājas. Viņu sejas bija mironī- gi bālas. Es redzēju, ka viņiem ir bail, jo viņi zināja, ka man ir bail. Vēl nebiju viņiem pastāstījis par Džūliju. Viņi arī nejautāja. Šobrīd viņiem ir pārāk slikti, lai kaut ko jautātu. Visvairāk es uztraucos par mazulīti, jo man nācās arī viņai iebarot vīrusu. Tā ir viņas vienīgā cerība. Šobrīd pie viņas ir Elena, taču arī Elena vemj. Mazulīte vēl nav vēmusi. Nezinu, tas ir labi vai slikti. Mazi bērni var reaģēt pavisam atšķirīgi.
Ar mani it kā viss ir kārtībā. Esmu līdz nāvei noguris. Droši vien laiku pa laikam es iesnaudos, un tā visu vakaru. Šobrīd es sēžu pie loga, skatos uz pagalmu un gaidu Meju. Viņa pārlēca pār žogu mana pagalma tālākajā galā un droši vien laužas cauri krūmiem nogāzē, kas sākas uzreiz aiz žoga - tur stāv smidzināšanas ierīces. Viņai šķita - kaut kur uz tās nogāzes zalgoja zaļgana gaisma. Es teicu, lai viņa neiet turp viena pad, taču biju pārāk noguris, lai viņu pavadītu. Ja viņa pagaidītu līdz rītam, ierastos kareivji ar liesmu metējiem un pārpelnotu to draņķību - vienalga, lai kas ari tur slēptos.
Armijnicld visā šai lietā tēlo muļķīšus, taču man te, mājās, ir Džūlijas dators, un uz cietā diska ir saglabājusies viņas elektroniskā sarakste. Cieto disku es izņēmu - tāpat vien, drošības dēļ. Es to nokopēju un oriģinālu noglabāju bankas seifa pilsētā. Panesībā armija mani pārāk neuztrauc. Mani uztrauc Lerijs Hendlers un citi "Xymos" bosi. Viņi apzinās, ka viņus gaida šaušalīgas tiesas prāvas. Uzņēmums tuvākajā laikā pasludinās sevi par bankrotējušu, taču tas viņus neatbrīvos no apsūdzībām kriminālnoziegumos. Jo sevišķi Leriju. Ja viņš nonāks aiz restēm, es nesērošu.
Mums ar Meju izdevās salikt kopā gandrīz visus dažu pēdējo dienu notikumus. Manas meitas izsitumus bija izraisījuši gamma asembleri - mikroicrīces, kas no fragmentu komponentiem montēja gala molekulas. Droši vien šie gamma asembleri bija uz Džūlijas drēbēm, kad viņa pārradās mājās no laboratorijas. Džūlija baidījās, ka tā varētu notikt, tāpēc, pārnākusi mājās, uzreiz devās uz dušu. Pašā laboratorijā bija pietiekamas atsārņošanas proccdūras, taču Džūlija saskārās ar spietiem ari ārpus laboratorijas. Viņa apzinājās, ka tas ir bīstami.
Tā vai citādi, tonakt viņa nejauši ienesa gamma asemblerus bērnistabā. Tie bija projektēti oglekļa sašķelšanai, un, saskārušies ar tik elastīgu virsmu kā āda, gamma asembleri to vienīgi durstīja. Tas ir sāpīgi un izraisa mikrotraumas, kādas neviens vēl nebija redzējis. Un pat iedomāties nespēja. Nav brīnums, ka Amandai nebija drudža. Viņai nebija nekādas infekcijas. Viņai uz ādas bija kodīgu nanodaļiņu slānis. MR aparāta magnētiskajā laukā meitiņa uzreiz kļuva vesela: jau pirmajā impulsā visi asembleri aizgāja pa gaisu. (Acīm redzot, tas pats notika ari ar to ekologu tuksnesī. Viņš kaut kā bija nonācis saskarsmē ar ascmblcru partiju. Viņš taču bija nakšņojis tikai jūdzes attālumā no aXymos"ražošanas kompleksa!)
Džūlija zināja, kas Amandai kaiš, taču nevienam nestāstīja. Toties viņa izsauca "Xymos" tīrīšanas brigādi, kas ieradās nakts vidū, kamēr es biju slimnīcā. Šos vīrus redzēja vienīgi Ēriks, un tagad es zināju, ko viņš redzēja: tikai pirms dažām stundām tā pati komanda bija atbraukusi, lai izmēztu manu māju. Šos vīrus es biju redzējis ari tonakt, ceļmalā stāvošajā busiņā.
Galvenajam ir sudrabots antimagnētisks kombinezons, un viņš atgādina rēgu. Sudrabotās maskas dēļ izskatās, ka viņam nav sejas. Viņš pirmais ieiet iekšā un apskatās. Tad seko četri vīri darba tērpos, viņi visu izsūc un iztīra. Es biju Ērikam teicis, ka viņš to ir nosapņojis, taču viņam izrādījās taisnība. Komanda atstāja zem Amandas gultiņas vienu detektoru. Tas bija ar nolūku, lai pārliecinātos, vai ir iztīrīti visi gamma asembleri. Tas nebija nekāds sprieguma izlīdzinātājs - šī ierīce vienkārši bija tam līdzīga.
Beidzot to visu apjēdzis, es pārskaitos uz Džūliju par to, ka viņa man neko neteica. Par to, ka viņa lika man uztraukties. Bet, protams, viņa jau bija slima. Un šobrīd uz viņu niknoties vairs nav nekādas jēgas.
Ērika MP3 atskaņotāju ari bija saēduši gamma asembleri, gluži tāpat kā tuksnesī atstātās mašīnas, tāpat kā magnētiskās rezonanses aparātu. Ik reizi gamma asembleri saēda atmiņas mikroshēmas, kuras satur daudz oglekļa, bet galvenos procesorus neaiztika.