Tonakt Džūlijas mašīnā tiešām bija spiets. Viņa bija to atvedusi no tuksneša. Nezinu, vai tas bija ar nolūku vai nejauši.
Spiets spēj sabrukt un kļūt gandrīz neredzams, un tādēļ Ēriks, izgājis paskadties, mašīnā neko neredzēja. Ari es īsti neticēju savām acīm, kad Džūlija brauca prom, un tas ir visnotaļ saprotams. Droši vien spiets dīvaini atstaroja gaismu. Man palicis prātā, ka tas mazliet līdzinājās Rikijam, bet diez vai tā bija - tolaik spiets vēl neprata pieņemt cilvēku izskatu. Tas vēl nebija tik tālu evolucionējis. Vai varbūt es ieraudzīju kaut kādu nenoteiktu apveidu un savā greizsirdībā iztēlojos, ka tas ir cilvēks. Man nešķiet, ka es tur kaut ko izdomāju, tomēr tā var gadīties. Elena uzskata, ka tas ir iespējams.
Ar mašīnu noripojusi no kraujas, Džūlija izsauca tīrīšanas brigādi. Tādēļ arī viņi tonakt bija ceļmalā. Viņi gaidīja, kad varēs nokāpt lejā un visu sakopt. Nezinu, kāpēc īsti notika avārija, vai tam vispār bija kāds sakars ar spietu vai varbūt tas bija vienkāršs nelaimes gadījums. Un nav neviena, kam to pajautāt.
Rūpnīcas komplekss tuksnesī ir pilnīgi iznīcināts. Galvenajā laboratorijā bija tik daudz metāna, ka sprādzienā radās ugunīga bumba, kuras temperatūra pārsniedza divtūkstoš grādu pēc Eārcnheita. Jebkādas bioloģiskas vielas tādā karstumā pārvēršas pelnos. Tomēr es vienalga uztraucos. Drupās neatrada nevienu līķi, nebija pat kaulu.
Meja aizveda bakteriofagus uz savu veco laboratoriju Pālo Alto. Ceai, ka viņai izdevās kolēģiem iestāstīt, cik šī situācija ir katastrofāla. Viņa neko nestāsta par biedru reakciju. Es biju domājis, ka viņi ielaidīs fagus ūdensvadā, taču Meja apgalvo, ka hlors tos iznīcinās. Varbūt tiks uzsākta vakcinācija. Cik mums zināms, ar šiem fagiem ir iespējams iznīcināt spietus.
Brīžam man ausīs sāk džinkstēt, un tā ir nelāga zīme. Krūtīs un vēderā palaikam kaut kas vibrē. Nezinu, varbūt man vienkārši ir paranoja, bet varbūt ar mani kaut kas patiešām notiek. Bērnu dēļ es cenšos izskatīties mundrs, taču bērni, protams, nav apmuļķojami. Viņi zina, ka esmu nobijies.
Viena mīkla vēl jāatmin, - kāpēc spieti allaž atgriezās laboratorijā. Man šāda uzvedība joprojām šķiet bezjēdzīga. Un tā mani uztrauc, jo mērķis ir ārkārtīgi nesaprātīgs. Tas neatbilst PREDPRETformulējumiem. Kāpēc lai plēsoņa nemitīgi atgrieztos kādā noteiktā vietā?
Protams, paraugoties atpakaļ, ir iespējama tikai viena jēdzīga atbilde. Spieti bija ieprogrammēti atgriezties. Šo mērķi bija definējuši paši programmētāji.
Bet kāpēc lai cilvēks ieprogrammētu šādu mērķi?
To es uzzināju tikai pirms dažām stundām.
Kods, ko man parādīja Rikijs, nebija tas kods, ko viņi patiesībā izmantoja nanodaļiņu ražošanā. Viņš nevarēja man rādīt īsto kodu, jo es uzreiz būtu sapratis, kas ir izdarīts. Rikijs man tā arī nepateica taisnību. Neviens nepateica.
Mani visvairāk uztrauc vēstule, ko es šodien atradu Džūlijas cietajā diskā. To viņa bija rakstījusi Rikijam Morzem, kopija bija nosūtīta "Xymos" direktoram Lerijam Hendleram. Viņa ieskicēja procedūru, kurai sekojot, varētu kameru spietu iemācīt funkcionēt stiprā vējā. Viņa vēlējās apzināti izlaist spietu apkārtējā vidē.
Un tieši to viņi izdarīja.
Viņi izlikās, ka spiets būtu izsprucis ārā nejauši, nekvalitatīvu gaisa filtru dēļ. Tāpēc Rikijs izvadāja mani garā ekskursijā un piestāstīja man pilnas ausis par būvuzņēmējiem un ventilācijas sistēmu. Taču tas viss bija meli. Spiets bija izlaists ārā tīšuprāt.
Tas bija ieplānots jau pašā sākumā.
Kad viņiem neizdevās piespiest spietu funkcionēt stiprā vējā, viņi mēģināja atrast kādu tehnisku risinājumu. Nekas neiznāca. Daļiņas bija pārāk mazas un vieglas - un, iespējams, ari pārāk dumjas. Jau no sākta gala tās bija konstruētas nepareizi, un tagad šīs kļūdas vairs nevarēja izlabot. Viņi netika galā, un visu aXymos" daudzmiljonu projektu pēc Aizsardzības departamenta pasūdjuma varēja izmest atkritumos.
Tad viņi izdomāja, ka jāpanāk, lai spiets visu atrisina viņu vietā.
Viņi pārkonfigurēja nanodaļiņas, apgādāja tās ar saules enerģijas elementu un atmiņu. Viņi pārrakstīja daļiņu programmu, iekļaujot tajā ģenētisko algoritmu. Un viņi izlaida daļiņas ārā, lai tās vairojas un evolucionē, lai būtu redzams, vai spiets iemācīsies patstāvīgi izdzīvot.
Šis eksperiments izdevās.
Tas bija tik stulbi, ka vai elpa aizrāvās. Es nesapratu, kā viņi varēja kaut ko tādu pasākt, nepadomājot, kādas var būt sekas. Šis plāns, gluži tāpat kā viss cits, ko es biju redzējis "Xymosbija izdomāts pavirši, pa roku galam sasviežot visu kopā, lai tikai atrisinātu pašreizējās problēmas, un ne mirkli neiedomājoties par nākotni. Droši vien tāda ir tipiska korporatīvā domāšana, kad tev nemitīgi kāds elpo pakausī, taču, strādājot ar šādām tehnoloģijām, tas ir neiedomājami bīstami.
Bet, protams, patiesībā viss ir daudz sarežģītāk. Šī tehnoloģija pati stimulē tādu uzvedību. Dalītās aģentu sistēmas funkcionē patstāvīgi. Tā tas ir domāts un tieši tāda ir to jēga: tu ieprogrammē un palaid. Tu picrodi tā rīkoties. Tu pic- rodi šādi apieties ar aģentu tīkliem. Būtiskākais tajos ir autonomija.
Taču viens ir izlaist virtuālu aģentu populāciju datora atmiņā, lai tur atrisinātu kaut kādu problēmu. Pavisam kas cits ir palaist īstus aģentus reālajā pasaulē.
Viņi vienkārši neizprata šo atšķirību. Vai nevēlējās to izprast.
Un izlaida spietu brīvībā.
Tehniski to apzīmē ar terminu "pašoptimizācija." Spiets patstāvīgi evolucionē, ne tik veiksmīgie aģenti iet bojā, veiksmīgie aģenti atražojas nākamajā paaudzē. Pēc desmit vai simt paaudzēm spieta evolūcija tuvojas vislabākajam risinājumam. Labākajam no varbūtējiem risinājumiem.
Tādas lietas datoros tiek darītas pastāvīgi. Tās izmanto pat jaunu datoralgoritmu radīšanai. Jau pirms daudziem gadiem pirmais tā rīkojās Denijs Hiliss, lai optimizētu kārtošanas algoritmu. Viņš vēlējās noskaidrot, vai dators pats spēs izdomāt, kā labāk strādāt. Un programma atrada jaunu metodi. Šim paraugam drīz vien sekoja citi programmētāji.
Tomēr vēl neviens nebija tā rīkojies ar autonomiem robotiem reālajā pasaulē. Cik man zināms, šis bija pirmais gadījums. Iespējams, tas jau ir noticis, un mēs vienkārši par to neesam dzirdējuši. Tā vai citādi, es nešaubos, ka tas notiks atkal.
Visticamāk - drīz.
Ir divi naktī. Bērni beidzot ir pārstājuši vemt. Viņi ir nolikušies gulēt. Izskatās, ka viņi guļ mierīgi. Mazulīte ir aizmigusi. Elena joprojām nemitīgi vemj. Es laikam atkal biju aizsnaudies. Nezinu, kas mani pamodināja. Redzu, kā aiz manas mājas kalnup kāpj Meja. Viņai blakus iet vīrietis sudrabotajā kombinezonā un pārējie ((SSVTVbrigādes locekļi. Viņa nāk man pretī. Es redzu, ka viņa smaida. Ceru, ka viņai ir labas ziņas.
Labas ziņas mani šobrīd ļoti uzmundrinātu.
Džūlijas elektroniskajā vēstulē ir rakstīts: "Mums nav, ko zaudēt." Taču galu galā viņi zaudēja visu - savu uzņēmumu, savas dzīvības, pilnīgi visu. Un dīvainākais ir tas, ka Džūlijas izdomātā procedūra izrādījās pareiza. Spiets patiešām atrisināja uzticēto problēmu.
Taču tas neapstājās, tas turpināja attīstīties.
Un viņi ļāva.
Viņi nezināja, ko viņi dara.
Baidos, ka tāds būs uzraksts piemineklim, ko uzcels uz cilvēku cilts kapa.
Ceru, ka tā nebūs.
Varbūt mums paveiksies.
BIBLIOGRĀFIJA
Šai romānā aprakstītie notikumi ir izdomāti, tomēr tie balstās uz reāliem pētījumiem. Turpmāk minētā literatūra var palīdzēt ieinteresētam lasītājam uzzināt vairāk par to, kā aizvien izteiktāk tuvinās ģenētika, nanotehnoloģijas un dalītais intelekts.