Saruna tuvojās beigām, un es jutu, ka mani pārņem sasprindzinājums, tas neveiklais sasprindzinājums, kas rodas domājot, ka tas otrs kaut ko zina, bet tev nesaka - jo ir apjucis, jo nezina, kā lai to pasaka, jo negrib jaukties iekšā, jo to pat pieminēt ir pārāk bīstami, jo uzskata, ka tev pašam tas jānoskaidro.
Sevišķi tad, ja runa ir par tavu sievu. Piemēram, ja viņa tevi krāpj. Viņš skatīsies uz tevi tā, it kā tu būtu staigājošs sirdzējs, it kā būtu pienākusi dzīvo miroņu nakts, taču tev neko neteiks. Mana pieredze liecina, ka puiši nekad nesaka viens otram, ja kaut ko zina par viņu sievām. Toties sievietes vienmēr pastāsta citām, ja kaut ko zina par kāda vīra neuzticību.
Tā vienkārši ir.
Taču es jutos tik saspringts, ka man gribējās…
"Skat, cik jau ir pulkstens," Rikijs sacīja, man plati uzsmaidījis. "Es jau kavējos, Mērija mani nositīs, man jāskrien. Viņa jau tāpat ir sapīkusi, jo man uz pāris dienām ir jāaizbrauc uz to rūpnīcu. Tātad manis nebūs pilsētā un kalpone ir prom…" Viņš paraustīja plecus. "Pats saproti."
"Jā. Lai tev veicas!"
"Cau, vecais. Turies!"
Mēs apmainījāmies ar rokasspiedieniem. Vēlreiz nomurminājis atv adas, Rikijs aizstūma savus ratiņus gar stūri un nozuda.
Dažreiz cilvēks nespēj domāt par sāpīgām lietām, nespēj likt savam prātam uz tām koncentrēties. Domas vienkārši aizslīd prom - nē, paldies, mainīsim tēmu. Tieši tā man bija šobrīd. Es nespēju domāt par Džūliju, tāpēc sāku prātot par to, ko Rikijs bija stāstījis par viņu ražošanas uzņēmumu. Un nospriedu, ka tas droši vien ir taisnība, kaut ari bija pretrunā ar tradicionālajām zināšanām par nanotehnoloģijām.
Nanotehnoloģiju speciālistu vidē jau visai ilgu laiku plauka fantāzija, ka, tiklīdz kāds izgudros, kā var ražot atomu līmenī, notiks vesels apvērsums - kā noskrienot jūdzi četrās minūtēs. To darīs visi, plašajā pasaulē no konveijeru lentām sāks straumēm plūst brīnumainas molekulāras radības. Dažu dienu laikā šī pasakainā jaunā tehnoloģija izmainīs cilvēku dzīvi. Tiklīdz kāds izgudros, kā lai to izdara.
Taču tas, bez šaubām, nekad nenotiks. Pati ideja bija absurda. Būtībā molekulu ražošana nemaz tik ļoti neatšķiras no datoru ražošanas vai vadības vārstu ražošanas, vai automobiļu ražošanas vai jebkā cita ražošanas. Pagāja kāds brīdis, lai to saprastu. Patiesībā atomu samontēšana, lai izveidotu jaunu molekulu, bija visnotaļ līdzīga datorprogrammas kompi- lēšanai no atsevišķām koda rindiņām. Un pirmajā piegājienā datorkods nekad netiek sakompilēts. Programmētājiem vienmēr nākas atgriezties un kaut ko izlabot koda rindiņās. Un pat tad, kad programma ir sakompilēta, tā nekad nesāk strādāt pareizi pirmajā piegājienā. Vai otrajā piegājienā. Vai simtajā piegājienā. Ir jāizķer kļūdas, un atkal jāizķer kļūdas, un atkal jāizķer. Un atkal.
Es vienmēr biju domājis, ka ar šīm ražotajām molekulām būs tāpat - tajās vajadzēs atkal un atkal izķert kļūdas, līdz tās sāks strādāt, kā nākas. Un, ja aXymos" gribēja, lai veseli molekulu spieti darbotos kopīgi, tad vajadzēja ari atkļūdot veidu, kā molekulas sazinās savā starpā, lai cik ierobežota arī būtu šī sazināšanās. Jo, ja reiz molekulas sazinās, tātad pastāv primitīvs tīkls. Lai to organizētu, būtu saprātīgi programmēt dalītu tīklu. Līdzīgu tam, kādu es biju izstrādājis "MediaTronics
Tāpēc es lieliski varēju iztēloties, kā viņi paralēli ražošanai nodarbojas ar programmēšanu. Bet es nespēju iedomāties, ar ko tur nodarbojas Džūlija. Rūpnīcu komplekss atradās tālu no "Xymos" galvenās ēkas. Tā atradās burtiski "nekurienes vidū" - tuksnesī netālu no Tonopahas, Nevadas pavalstī. Un Džūlijai nepatika atrasties nekurienes vidū.
Es sēdēju bērnu ārsta uzgaidāmajā telpā, jo mazulītei bija pienācis kārtējās potes laiks. Te bija četras mātes, tās šūpoja klēpī slimos bērneļus, kamēr vecākie bērni spēlējās uz grīdas. Visas mātes sarunājās savā staipā un centīgi nepievērsa man uzmanību.
Es sāku pie tā pierast. Vīrietis mājās, vīrietis tādā vidē kā bērnu ārsta prakse bija neparasta parādība. Taču tas vienlaikus nozīmēja - kaut kas nav kārtībā. Droši vien kaut kas nav kārtībā ar šo vīrieti: viņš nespēj atrast darbu, iespējams, viņš atlaists par dzeršanu vai narkotiku lietošanu, varbūt viņš ir klenderis. Lai kā ari tur būtu, nav normāli, ka dienas vidū vīrietis atrodas ārsta kabinetā. Tāpēc pārējās mātes izlikās, ka manis tur nav, vienīgi palaikam uzmeta bažīgu skatienu, it kā es varētu paklusām pielavīties, lai viņas izvarotu, kamēr viņas ir uzgriezušas man muguru. Pat medmāsa Glorija šķita aizdomu pilna. Viņa palūkojās uz mazulīti man rokās - tā neraudāja un tikpat kā nepuņķojās. "Kāda tad varētu būt problēma?"
Es teicu, ka mēs esam atnākuši uz potēm.
"Vai viņa šeit jau ir bijusi?"
Jā, viņa šo ārstu apmeklē kopš dzimšanas.
"Vai jūs esat tuvinieks?"
Jā, es esmu viņas tēvs.
Beidzot mūs aicināja iet iekšā. Ārsts paspieda man roku, izturējās ļoti laipni, nejautāja, kāpēc šeit esmu es, nevis mana sieva vai saimniecības vadītāja. Viņš izdarīja divas injekcijas. Amanda brēca nelabā balsī. Es šūpoju viņu uz pleca, mierināju viņu.
"Var būt neliels uztūkums, neliels, lokāls apsārtums. Piezvaniet, ja četrdesmit astoņu stundu laikā tas nepāriet."
Un es jau atkal biju uzgaidāmajā telpā un mēģināju izzvejot kredītkarti, lai samaksātu. Mazulīte raudāja. Tad piezvanīja Džūlija.
"Sveiks. Ko tu dari?" Viņa droši vien dzirdēja meitiņas raudas.
"Maksāju bērnu ārstam."
"Esmu piezvanījusi nelaikā?"
"Tā varētu būt…"
"Labi, klausies, es tikai gribēju teikt, ka beigšu ātrāk - nu tad vienreiz! - un būšu mājās uz vakariņām. Kā tev šķiet, varbūt man kaut ko nopirkt pa ceļam?"
"Tas būtu vareni," es sacīju.
Ērika futbola treniņš ievilkās. Laukumā jau bija tumšs. Šis treneris allaž vilka treniņu garumā. Es staigāju gar laukuma malu, prātodams, vai nevajadzētu sūdzēties. Ir tik grūti saprast, kad tu lutini savu bērnu un kad tu ar pilnām tiesībām viņu aizstāvi. Nikola piezvanīja no sava mobilā, lai pavēstītu, ka viņas teātra mēģinājums ir beidzies - kāpēc es viņu nesagaidot? Kur es esot? Es teicu, ka vēl arvien gaidu Ēriku, un apjautājos, vai kāds nevar viņu aizvest uz mājām.
"Tēt…" viņa aizkaitināta izsaucās. Varētu nodomāt, ka biju licis viņai vilkties mājup rāpus.
"Klau, es esmu iestrēdzis."
Ļoti sarkastiski: "Nu un tad?"
"Domā, kā tu runā, jaunkundzi"
Taču pēc dažām minūtēm futbols pēkšņi tika pārtraukts. Laukumā izbrauca liels, zaļš apkopes furgons un izkāpa divi maskās un lielos gumijas cimdos tērpušies vīri ar baloniem uz muguras. Viņi grasījās izsmidzināt nezāļu apkarošanas līdzekli vai kaut ko tamlīdzīgu, un visiem bija jāvācas prom no laukuma.
Es piezvanīju Nikolai un teicu, ka mēs aizbrauksim viņai pakaļ.
"Kad?"
"Mēs jau braucam."
"No tā sīkā utes treniņa?
"Izbeidz, Nika!"
"Kāpēc viņam vienmēr ir priekšroka?"
"Viņam vienmēr nav priekšroka."
"Nē, ir gan. Viņš ir sīks ute."
"Nikola…"
"Pie-dod."
"Pēc pāris minūtēm būsim klāt." Es pārtraucu savienojumu. Šais laikos bērni attīstās daudz ātrāk. Pusaudžu vecums viņiem iestājas, tiklīdz viņiem paliek vienpadsmit gadu.
Pussešos bērni bija mājās un siroja pa ledusskapi. Nikola ēda lielu satītā siera ņuku. Es liku viņai izbeigt: pēc tam viņa neēdīs vakariņas. Tad atsāku klāt galdu.
"Kad tad būs vakariņas?"