Выбрать главу

—   Cik tālu tas ir? — jautāja ārsts Lindejs,

—   Kādas simt jūdzes būs.

—  Vai sen jau tas notika?

—   Es braucu līdz šejienei trīs cienās,

—  Viņam ir slikti?

—   Plecs izmežģīts. Vairākas ribas droši vien pārlauz­tas. Labā roka arī lauzta. Viss ķermenis, izņemot seju, saplosīts līdz kauliem. Mēs pagaidām aizšuvām divas trīs lielākās brūces, bet artērijas nosējām ar auklu,

—  Tas nu līdzēs gani — pavīpsnāja Lindejs. — Kur viņš ievainots?

—   Vēderā.

—  Tad jau viņam tagad beigas,

—   Nemaz ne. Mēs vispirms izmazgājām ar kukaiņu indi un tikai tad aizšuvām. Pagaidām, protams. Nebija nekā cita kā tikai linu diegi, bet tos mēs arī izmazgājām.

—  Viņš ir tikpat kā beigts, — secināja ārsts, pikti jaukdams kārtis.

—   Lika pagaidīt! Tas vīrs nemirs. Viņš zina, ka es aizbraucu pēc ārsta, un noturēsies līdz jūsu atbraukšanai. Viņš nepadosies nāvei. Es.viņu pazīstu.

—   Kristietības mācība un gangrēna, vai ne? — izsmē­jīgi sacīja ārsts. — Un vispār es nestrādāju par ārstu. Man arī ne prātā nenāk braukt simt jūdžu piecdesmit grādu salā miruša cilvēka dēļ.

—   Bet es zinu, ka brauksiet, un šis cilvēks ir nedomā mirt.

Lindejs papurināja galvu.

—  Zēl, ka esat braucis velti. Labāk palieciet tepat pa nakti!

—   Nedrīkst! Pēc desmit minūtēm izbrauksim.

—   Kāpēc jūs esat tik pašpārliecināts? — īgni nopra­sīja Lindejs.

Tad Toms Dovs teica visgarāko runu savā mūžā:

—  Tāpēc, ka viņš noteikti dzīvos līdz jūsu atbraukša­nai, kaut jums būtu vajadzīga vesela nedēja pārdomām. Bez tam pie viņa ir sieva, kura nenobirdināja ne asaru un palīdzēs viņam izturēt līdz jūsu atbraukšanai. Viņi ne­prātīgi mīl viens otru, un viņai ir tikpat stipra griba kā vīram. Ja viņš sāks pagurt, sieva atdos viņam savu dvē­seli un piespiedīs viņu dzīvot. Bet viņš nepadosies, lieku galvu ķīlā. Lieku trīs unces pret vienu, ka jūs viņu ierau­dzīsiet dzīvu. Krastā man stāv suņu pajūgs. Dodiet tikai piekrišanu pēc desmit minūtēm izbraukt, un mēs tiksim līdz turienei ātrāk nekā trijās dienās, tāpēc ka ceļš ir iebraukts. Tagad es eju pie suņiem un gaidu jūs pēc des­mit minūtēm.

Toms Dovs nolaida cepures ausis, uzvilka dūraiņus un izgāja.

—   Kaut velns viņu rāvis! — iekliedzās Lindejs, dus­mīgi skatīdamies uz aizvērtajām durvīm*

Tajā naktī, kad bija nobrauktas divdesmit piecas jū­dzes un sen jau satumsis, Lindejs un Toms Dovs apstā­jās, lai ierīkotu nometni. Tas bija vienkāršs, bet pazīs­tams darbs: sniegā jāsakur uguns, blakām uz egļu zariem jāsaklāj ādas kopīgai gultai, bet aiz tās jāizstiepj bre­zents, lai aizturētu siltumu. Dovs pabaroja suņus, sacirta ledu un žagarus. Lindejs, kuram vaigi dega kā ugunī, gatavoja vakariņas. Viņi krietni paēda, izsmēķēja pa pī­pei, parunāja, kamēr pie ugunskura žuva mokasīni, tad ļāvās nāves miegam, kā jau noguruši un veseli cilvēki.

No rīta nepieredzētais sals mazinājās. Lindejs lēsa, ka temperatūra ir ap piecpadsmit grādiem zem nulles un jau kāpj augstāk. Dovs bija noraizējies. Viņš paskaidroja, ka kanjons, pa kuru viņiem šodien pat jābrauc, būs pilns ar ūdeni, ja sāksies pavasara atkusnis. Kanjona nogāzes bija simtiem, vietām pat tūkstošiem pēdu augstāk. Viņi var rāpties pa nogāzēm, bet tas prasīs daudz laika.

Ērti apmetušies uz naktsguļu tumšā, drūmā aizā un smēķēdami pīpes, viņi jau žēlojās par karstumu un abi bija vienis prātis, ka temperatūrai jābūt virs nulles — pirmo reizi pusgada laikā.

— Te, tālajos ziemeļos, neviens nav dzirdējis par pu­mām, — teica Dovs. — Rokijs sauc to par kuguāru. Bet es esmu daudzas nošāvis Kerijas apgabalā, savā dzim­tajā Oregonas štatā, un tur tās sauc par pumām. Bet sauc, kā gribi, otru tik» lielu kaķi m.an vēl nebijā gadī­jies redzēt. Tas bija īsts briesmonis. Un es nekādi netieku gudrs, kā tas varēja atmaldīties tik tālu.

Lindejs nebilda ne vārda. Viņš jau snauda. No viņa mokasīniem, kuri bija uzmaukti uz nūjām, cēlās garaiņi, bet ārsts nemanīja to un nepagrieza mokasīnus. Suņi, saritinājušies pūkainās bumbās, gulēja sniegā. Dziestošo ogļu sprakšķi it kā uzsvēra, cik dziļš klusums valda. Lin­dejs pēkšņi pamodās un paskatījās uz Dovu, kas savu­kārt paskatījās uz viņu un pamāja ar galvu. Abi ieklau­sījos. Tālumā varēja sadzirdēt neskaidru dunu, kas ātri pārgāja ļaunu vēstošā dārdoņā. Kad tā tuvojās, pieņem­damās spēkā, brāzdamās pāri kalnu virsotnēm un iele­jām, noliekdama savā priekšā mežu un locīdama tievās priedītes, kas ar saknēm bija ieķērušās klinšaino piekaļņu šķautnēs, viņi saprata, kas tas par troksni. Stiprs, bet silts un smaržu piesātināts vējš aiztraucās garām, izrau­dams no ugunskura dzirksteļu spietu. Iztraucētie suņi aptupās, grūtsirdīgi izslēja gaisā purnus un gari iekaucās kā vilki.

— Tas ir Cinuks, — teica Dovs.

—   Tātad brauksim pa upi?

—   Saprotams. Noiet desmit jūdzes pa upi ir vieglāk nekā vienu pa kalniem. — Dovs ilgi un uzmanīgi vēroja Lindeju. — Mēs esam ceļā jau piecpadsmit stundas, — viņš, it kā pārbaudīdams Lindeju, uzsauca cauri vējam un atkal apklusa. — Dakter, — viņš beidzot ierunājās, — vai jums pietiek drosmes?

Lindejs par atbildi izdauzīja pīpi un sāka vilkt kājās mitros mokasīnus. Dažās minūtēs, cīnoties ar vēju, arī suņi bija iejūgti, nometne nojaukta, trauki un ādas se­gas, kuras bija palikušas nelietotas, saliktas kamanās. Tad viņi tumsā devās pa pēdām, kuras Dovs bija ieminis gandrīz pirms nedēļas. Cinuks trakoja visu nakti, bet viņi gāja, mudinādami nogurušos suņus un sasprindzi­nādami savus novārdzinātos muskuļus. Viņi gāja div­padsmit stundas un apstājās, lai ieturētu brokastis pēc divdesmit septiņu stundu gara ceļa.

—   Kādu stundu jāpaguļ, — teica Dovs, kad viņi kā vilki bija aprijuši vairākas mārciņas šķēlēs sagrieztas un ar speķi saceptas brieža gaļas.