Выбрать главу

Viņš ļāva savam ceļabiedram gulēt divas stundas, bet pats baidījās aizvērt acis. Viņš vilka visādas zīmes mīk­stajā, plokošajā sniegā. Divās stundās sniega līmenis pazeminājās par trim collām. Visās malās cauri pavasara vēju šņākām bija dzirdama neredzamu ūdeņu urdzēšana. Litlpeko, uzņēmusi sevī neskaitāmus strautiņus, rāvās laukā no ziemas važām, ar dārdiem un brākšķiem lauz­dama ledu.

Dovs piegrūda Lindejam pie pleca, piegrūda vēlreiz, tad sparīgi sapurināja gulētāju.

—  Dakter, — viņš sajūsmināts murmināja, — jūs lai­kam varētu gulēt vēl!

Nogurušās, tumšās acis zem smagajiem plakstiem pauda pateicību par šo komplimentu.

—   Bet par to nevar būt ne runas. Rokijs ir briesmīgi sakropļots. Kā jau teicu, es palīdzēju aizšūt viņam iekšas. Dakter… — Viņš atkal sapurināja ārstu, kuram acis atkal bija aizgājušas ciet. — Paklausieties, dakter! Es jautāju — vai jūs varat iet tālāk? Vai dzirdat? Es saku — vai jūs varat vēl mazliet paiet?

Nogurušie_ suņi koda un smilkstēja, kad tos ar spērie­niem modināja. Viņi gāja lēni, ne ātrāk kā divas jūdzes stundā, un dzīvnieki izmantoja katru izdevību, lai apgul­tos slapjajā sniegā.

—   Vēl divdesmit jūdzes, un mēs būsim ārā no aizas, — Dovs uzmundrināja Lindeju. — Bet pēc tam ledus manis pēc var kaut ielūzt, jo mēs iesim gar upes malu un līdz nometnei ir vairs tikai desmit jūdzes. Re­dziet nu, dakter, mēs esam tikpat kā klāt! Bet, kad bū­siet salāpījis Rokiju, ar kanoe jūs būsiet atpakaļ vienā dienā.

Bet ledus zem viņiem kļuva aizvien nedrošāks, tas at­lūza no krasta un collu pa collai spiedās augstāk. Vietās, kur ledus vēl turējās pie krasta, viņi brida pa ūdeni, ka šļakstēja vien. Litlpeko dusmīgi šņāca. Viņiem laužoties uz priekšu, pieveicot jūdzi pēc jūdzes, no kurām katra bija desmit kalnos noietu jūdžu vērta, ik uz soļa parādī­jās jauni lūzumi un plaisas.

—   Kāpiet kamanās, dakter, un pasnaudiet, —- ierosi­nāja Dovs.

Tumšās acis paskatījās uz viņu tik bargi, ka Dovs neiedrošinājās atkārtot savu priekšlikumu.

Dienasvidū bija skaidrs, ka tālāk iet nav iespējams. Ledus gabali, kurus ātrā straume rāva uz leju, jau sitās pret ledu, uz kura viņi stāvēja. Suņi nemierīgi smilkstēja un rāvās uz malu. ,

—   Tas nozīmē, ka augstāk upe ir vaļā, — paskaidroja Dovs. — Drīz kaut kur izveidosies sastrēgums, un simt minūtēs ūdens pacelsies par simt pēdām. Mums būs jā­iet pa augšu, ja vien izdosies tikt ārā. Ejam! Trieciet su­ņus! Un, kad tā padomā, — Jukonā ledus turēsies vēl nedēļām!

Sajā vietā neparasti šaurā kanjona sienas bija pārāk stāvas, lai tiktu augšā pa tām. Dovam un Lindejam neat­lika nekas cits kā iet uz priekšu, un viņi arī gāja, kamēr notika nelaime. Ledus ar lielu brīkšķi ielūza tieši zem pajūga. Divi vidējie suņi iegāzās ūdenī un, straumes sa­grābti, aizrāva līdzi arī vedējsuni. Šie trīs dzīvnieki, kurus straume dimīja zem ledus, vilka uz malu ari divus pārējos smilkstošos suņus. Cilvēki izmisīgi mēģi­nāja noturēt kamanas, bet tās lēni vilka viņus līdzi.

Dažās sekundēs viss bija galā. Dovs ar mednieku nazi pārgrieza vedējsuņa streņģes, un dzīvnieks, ievēlies ūdenī, tūlīt pazuda. Ledus gabals, uz kura viņi stāvēja, šūpojās un, sizdamies pret piekrastes ledu un akmeņiem, plai­sāja. Viņi tikko paguva izvilkt kamanas malā, kad ledus gabals apgāzās un nogrima.

Gaļu un zvērādu segas viņi sasaiņoja, bet kamanas pameta. Lindejs bija sašutis, ka Dovs ņem smagāko saini, bet Dovs palika pie sava.

—   Jums pietiks ko darīt, kad būsim galā. Ejami

Pulkstenis jau bija viens, kad viņi sāka kāpienu pa

nogāzi. Astoņos vakarā viņi tika pāri kanjona augšējai krantij un kādu pusstundu nogulēja turpat, kur bija no­krituši. Tad viņi sakūra uguni, uzvārīja katliņā kafiju un uzcepa milzīgu porciju brieža gaļas. Bet vispirms Lindejs pasvārstīja rokās abus saiņus un pārliecinājās, ka viņa nesamais ir uz pusi vieglāks.

—   Jūs esat no dzelzs, Dov, — viņš izteica savu ap­brīnu.

—   Kas? Es? Ejiet nu! Būtu jūs redzējis Rokiju! Viņš ir izliets no platīna, no tērauda, no tīra zelta un no diez kādiem stipriem materiāliem. Esmu kalnietis, bet viņš sit mani pušu. Tur, Kerijāt es dažreiz nodzinu puišus līdz nāvei, kad medījām lāci. Un, kad mēs ar Rokiju sasta­pāmies pirmajās medībās, es, nožēlojamais, gribēju pa­rādīt viņam, ko es varu. Palaižu suņus vaļā, kā jau nākas, pats turos tiem līdzi, bet man uz papēžiem min Rokijs. Es zināju, ka ilgi viņš neizturēs, un pieliku soli. Bet otrās stundas beigās viņš tikpat neatlaidīgi man min uz papēžiem. Es pat saerrojos. «Varbūt tu gribi naskot pa priekšu un parādīt man, kā iet?» es jautāju. «Nu, kā tad!» — tā viņš. Un parādīja arī! Es neatpaliku, bet, taisnību sakot, kad panācām lāci, man gars gāja pa muti laukā.

Šis cilvēks nav valdāms. Viņš nebaidās ne no paša velna. Pērnruden pirms pašas sala iestāšanās mēs kādā pievakarē gājām uz nometni. Es biju izšāvis visas pat­ronas baltajiem rubeņiem, bet viņam viena vēl bija pa­likusi. Suņi pēkšņi izdzina pelēko lāceni. Tādu mazu — mārciņas trīssimt, bet jūs zināt, kas ir pelēkais lācis. «Nedari to!» es saku, kad Rokijs ceļ šauteni pie pleca. «Tev ir viena vienīga patrona, un par tumšu, lai sare­dzētu, uz ko šauj.»

«Kāp kokā,» viņš saka. Es nekāpu, bet, kad lācene saniknota un tikai drusciņ ieskrambāta novēlās zemē suņu barā, es, taisnību sakot, nožēloju, ka nebiju uzrāpies kokā. Tas tik bija trādirīdis! Tālāk gāja pavisam šķidri. Lācene ielēca alā zem paprāva celma. Tas celms bija četras pēdas augsts. No vienas puses suņi netika lā­cenei klāt. No otras puses bija stāva smilšu nogāze, un suņi, vairāk nekā skaidrs, noslīdēja lejā tieši virsū lāce­nei. Par atpakaļizlēkšanu ir nav ko domāt, un lācis sa­kropļotu suņus ar vienu rāvienu. Brikšņi, elles tumsa — un patronas nevienas.